Kad Īzaks bija 40 gadus vecs, viņš apprecēja Rebeku. Īzaks viņu ļoti mīlēja. Pēc kāda laika viņiem piedzima divi dēli — dvīņi.

Vecāko sauca Ēsavs, bet jaunāko — Jēkabs. Ēsavam patika klejot pa laukiem, un viņš bija labs mednieks. Bet Jēkabam patika būt mājās.

Tajos laikos pēc tēva nāves lielāko daļu zemes un naudas saņēma vecākais dēls. To sauc par mantojumu. Īzaka ģimenes mantojumā ietilpa arī Jehovas solījumi, ko viņš bija devis Ābrahāmam. Ēsavu šie solījumi īpaši neinteresēja, turpretī Jēkabs saprata, ka tie ir ļoti svarīgi.

Reiz, kad Ēsavs visu dienu bija medījis, viņš pārnāca mājās ļoti noguris. Viņš sajuta, cik labi smaržo Jēkaba gatavotais ēdiens, un sacīja: ”Esmu izsalcis! Dod man to sarkano virumu!” Jēkabs atbildēja: ”Labi, es tev to došu, bet vispirms apsoli, ka atdosi man savu mantojumu!” Ēsavs teica: ”Kam man tas mantojums! Tu vari to ņemt. Es gribu ēst!” Kā tu domā, vai Ēsavs rīkojās gudri? Nē, nepavisam. Ēsavs kaut ko ļoti vērtīgu iemainīja pret vienu bļodu ēdiena.

Mūža nogalē Īzakam bija jādod svētība vecākajam dēlam. Bet Rebeka palīdzēja saņemt svētību jaunākajam dēlam  Jēkabam. Kad Ēsavs par to uzzināja, viņš kļuva nikns un nolēma nogalināt savu brāli. Īzaks un Rebeka gribēja pasargāt Jēkabu, tāpēc sacīja viņam: ”Dodies pie sava mātes brāļa Lābana un paliec tur, kamēr norims Ēsava dusmas.” Jēkabs paklausīja vecāku padomam un izglāba savu dzīvību.