Tā kā izraēlieši bija vergi, viņiem bija ļoti smagi jāstrādā. Jehova sūtīja Mozu un Āronu pie faraona ar šādu vēsti: ”Atlaid manu tautu, lai tā varētu pielūgt mani tuksnesī.” Uz to faraons lepni atbildēja: ”Man ir vienalga, ko saka Jehova, un es neatlaidīšu izraēliešus.” Pēc tam faraons tiem lika strādāt vēl smagāk. Jehova nolēma pārmācīt faraonu. Vai zini, kā viņš to izdarīja? Viņš sūtīja pār Ēģipti desmit mocības. Jehova sacīja Mozum: ”Faraons atsakās man klausīt. No rīta viņš būs pie Nīlas. Ej pie viņa un saki: tāpēc, ka tu neļāvi manai tautai iet, Nīlas ūdens pārvērtīsies par asinīm.” Mozus paklausīja un devās pie faraona. Faraons noraudzījās, kā Ārons ar nūju sit pa ūdeni un upes ūdens pārvēršas par asinīm. Zivis upē nobeidzās, izplatījās smirdoņa, un Nīlas ūdeni vairs nevarēja dzert. Tomēr faraons neatlaida izraēliešus.

 Pēc septiņām dienām Jehova sūtīja Mozu pie faraona un lika pavēstīt: ”Ja neļausi manai tautai aiziet, Ēģipte būs pilna ar vardēm.” Ārons pacēla nūju, un vardes sāka pārklāt zemi. Ļaudis tās atrada savās mājās, gultās un pat traukos. Vardes bija visur! Faraons lika Mozum lūgt, lai Jehova izbeidz šo mocību, un apsolīja, ka atlaidīs izraēliešus. Tad Jehova pārtrauca mocību, un ēģiptieši beigtās vardes savāca lielās kaudzēs. Smirdoņa izplatījās pa visu zemi. Taču faraons atkal neļāva izraēliešiem aiziet.

Pēc tam Jehova sacīja Mozum: ”Lai Ārons sit nūju pret zemi, un putekļi kļūs par knišļiem!” Tūliņ pat visur saradās knišļi. Daži faraona ļaudis teica: ”Šo mocību ir sūtījis Dievs.” Tomēr faraons joprojām neatlaida izraēliešus.