Kad Mozus bija Sīnāja kalnā, Jehova deva norādījumu uzcelt īpašu telti, kur izraēlieši varētu viņu pielūgt. To sauca par saiešanas telti, un šī telts viņiem bija jāņem līdzi, pārceļoties no vienas vietas uz citu.

Jehova Mozum sacīja: ”Mudini ļaudis dot visu, ko var, lai palīdzētu uzbūvēt saiešanas telti.” Izraēlieši deva zeltu, sudrabu, varu, dārgakmeņus un rotaslietas. Viņi atnesa arī vilnu, linu, dzīvnieku ādas un daudz ko citu. Viņi bija tik dāsni, ka Mozum bija jāsaka: ”Nu jau gana! Vairāk neko nenesiet!”

Daudzi prasmīgi vīrieši un sievietes piedalījās saiešanas telts celtniecībā. Jehova deva viņiem gudrību paveikt šo darbu. Vieni vērpa, auda un izšuva. Citi apstrādāja dārgakmeņus, strādāja ar zeltu vai gatavoja kokgriezumus.

Ļaudis būvēja saiešanas telti tieši tā, kā Jehova bija norādījis. Viņi darināja skaistu aizkaru, kas sadalīja telti divās daļās — svētajā vietā un vissvētākajā vietā. Vissvētākajā vietā bija no akācijas koka un zelta izgatavots līguma šķirsts. Svētajā vietā atradās zelta gaismeklis, galds un altāris kvēpināšanai. Savukārt pagalmā bija vara trauks un liels altāris. Līguma šķirsts atgādināja izraēliešiem par viņu solījumu klausīt Jehovam.  Vai tu zini, kas ir līgums? Ar šo vārdu apzīmēja īpašu solījumu.

Jehova izraudzījās Āronu un viņa dēlus, lai tie kalpotu par priesteriem saiešanas teltī. Viņiem bija jārūpējas par telti un jānes upuri Jehovam. Vienīgi Ārons — augstais priesteris — drīkstēja ieiet vissvētākajā vietā. Tas viņam bija jādara vienu reizi gadā, lai nestu upuri par saviem, savas ģimenes un visas izraēliešu tautas grēkiem.

Izraēlieši pabeidza saiešanas telti gadu pēc iziešanas no Ēģiptes. Tagad viņiem bija vieta, kur pielūgt Jehovu.

Jehova piepildīja saiešanas telti ar savu godību un lika mākonim klāties pār telti. Kamēr mākonis atradās virs telts, izraēlieši palika uz vietas. Bet, kad mākonis pacēlās, viņi zināja, ka ir laiks doties ceļā. Viņiem bija jāizjauc telts un jāseko mākonim.