Kādam izraēlietim, vārdā Elkana, bija divas sievas, Anna un Penīna, taču Annu viņš mīlēja vairāk. Penīna, kurai bija daudz bērnu, visu laiku izsmēja Annu, jo tai bērnu nebija. Katru gadu Elkana veda ģimeni uz saiešanas telti Šīlo, lai tur pielūgtu Jehovu. Vienā no šādām reizēm viņš ievēroja, ka viņa mīļā sieva Anna ir ļoti bēdīga. Viņš mierināja sievu: ”Anna, lūdzu, neraudi! Tev esmu es. Es tevi ļoti mīlu.”

Vēlāk Anna aizgāja vienatnē lūgt Dievu. Viņa nespēja valdīt asaras, lūgdamās, lai Jehova viņai palīdz. Anna apsolīja: ”Jehova, ja tu man dāvāsi dēlu, es viņu atdošu tev, un viņš tev kalpos visu mūžu!”

Augstais priesteris Ēlis redzēja Annu šņukstam un nosprieda, ka viņa ir piedzērusies. Anna sacīja: ”Nē, mans kungs, es neesmu dzērusi. Man ir lielas bēdas, un es par tām stāstīju Jehovam.” Ēlis saprata, ka ir kļūdījies, un teica Annai: ”Lai Dievs tev dod, ko tu vēlies!” Izjutusi atvieglojumu, Anna devās prom. Pēc nepilna gada viņai piedzima dēls, kuru nosauca par Samuēlu. Vai vari iedomāties, cik Anna bija priecīga?

 Anna neaizmirsa Jehovam doto solījumu. Tiklīdz Samuēls bija atšķirts no krūts, viņa to aizveda kalpot saiešanas teltī. Anna sacīja Ēlim: ”Šis ir zēns, kuru esmu izlūgusies. Es viņu atdodu, lai viņš visu mūžu kalpo Jehovam.” Elkana un Anna katru gadu apciemoja Samuēlu un vienmēr atnesa viņam jaunus virssvārkus bez piedurknēm. Jehova dāvāja Annai vēl trīs dēlus un divas meitas.