Jehova sacīja Samuēlam: ”Ej uz Isaja namu! Viens no viņa dēliem būs nākamais izraēliešu ķēniņš.” Tā nu Samuēls devās pie Isaja. Ieraudzījis viņa vecāko dēlu, Samuēls nodomāja: ”Droši vien šis ir īstais.” Bet Jehova sacīja Samuēlam, ka šo vīru viņš nav izredzējis. Jehova teica: ”Es redzu, kas ir cilvēka sirdī, nevis tikai viņa ārieni.”

Isajs atveda pie Samuēla vēl sešus dēlus. Bet Samuēls sacīja: ”Jehova nav izraudzījies nevienu no viņiem. Vai tev ir vēl kāds dēls?” Isajs atbildēja: ”Vēl ir jaunākais, Dāvids. Viņš laukā gana aitas.” Kad Dāvids atnāca, Jehova sacīja Samuēlam: ”Tas ir viņš!” Samuēls izlēja eļļu uz Dāvida galvas, svaidīdams viņu par nākamo izraēliešu ķēniņu.

Pēc kāda laika izraēlieši karoja ar filistiešiem, kuru pusē cīnījās milzīga auguma karavīrs, vārdā Goliāts. Dienu no dienas Goliāts izsmēja izraēliešus. Viņš klaigāja: ”Sūtiet šurp kādu vīru, lai tas cīnās ar mani! Ja viņš uzvarēs, mēs būsim jūsu kalpi. Bet, ja es uzvarēšu, jūs kalposiet mums.”

Dāvids atnāca uz izraēliešu karaspēka nometni, lai atnestu ēdienu saviem brāļiem, kas bija karavīri. Viņš dzirdēja Goliāta klaigāšanu un teica: ”Es cīnīšos ar viņu!” Ķēniņš Sauls viņam sacīja: ”Bet  tu esi tikai zēns!” Dāvids atbildēja: ”Jehova man palīdzēs!”

Sauls gribēja dot Dāvidam savas bruņas, bet Dāvids atteica: ”Man tajās būs grūti cīnīties.” Dāvids paņēma lingu un nogāja pie upes. Viņš salasīja piecus gludus oļus un ielika tos savā ganu somā. Tad Dāvids skrēja pretī Goliātam. Milzis sauca: ”Nāc tik šurp, puikiņ! Es tevi izbarošu debesu putniem un plēsīgiem zvēriem.” Dāvids it nemaz nenobijās. Viņš atkliedza: ”Tu nāc pret mani ar zobenu un šķēpu, bet es eju Jehovas vārdā. Tu necīnies pret mums — tu cīnies pret Dievu. Ikviens tagad redzēs, ka Jehova ir daudz spēcīgāks par zobenu un šķēpu. Viņš jūs visus nodos mūsu rokās.”

Dāvids ielika akmeni lingā un meta no visa spēka. Ar Jehovas palīdzību akmens trāpīja Goliātam tieši pierē. Milzis novēlās zemē beigts. Tad filistieši metās bēgt. Vai tu paļaujies uz Jehovu tāpat kā Dāvids?