Ķēniņa Saula vecākais dēls Jonatāns bija drosmīgs karavīrs. Dāvids par Jonatānu sacīja, ka viņš ir ātrāks par ērgli un stiprāks par lauvu. Kādu dienu Jonatāns uz klints radzes ieraudzīja filistiešu kareivjus. Viņš teica savam ieroču nesējam: ”Mēs tiem uzbruksim tikai tad, ja Jehova mums dos zīmi. Ja filistieši mūs aicinās nākt augšā, mēs zināsim, ka jāuzbrūk.” Filistieši sauca: ”Nāciet augšā un cīnieties ar mums!” Tad abi vīri uzrāpās klintī un pieveica 20 karavīrus.

Tā kā Jonatāns bija Saula vecākais dēls, viņam pienācās būt par nākamo izraēliešu ķēniņu. Jonatāns zināja, ka par nākamo ķēniņu Jehova ir izraudzījies Dāvidu, taču viņam tas neskauda. Jonatāns un Dāvids kļuva par labiem draugiem. Viņi apsolīja sargāt un aizstāvēt viens otru. Lai apliecinātu savu draudzību,  Jonatāns atdeva Dāvidam savus virssvārkus, zobenu, loku un jostu.

Kad Dāvidam nācās bēgt no Saula, Jonatāns uzmeklēja Dāvidu un sacīja: ”Esi stiprs un drosmīgs! Jehova tevi ir izraudzījies par ķēniņu. To zina arī mans tēvs.” Vai tu gribētu, lai tev būtu tik uzticams draugs kā Jonatāns?

Ne reizi vien Jonatāns riskēja ar dzīvību, lai palīdzētu savam draugam. Viņš zināja, ka tēvs grib Dāvidu nogalināt, tāpēc tēvam teica: ”Nogalinādams Dāvidu, tu grēkosi. Viņš nav izdarījis neko sliktu.” Par to Sauls ļoti noskaitās uz Jonatānu.

Dažus gadus vēlāk kādā kaujā ar filistiešiem gāja bojā gan Sauls, gan Jonatāns. Pēc Jonatāna nāves Dāvids uzmeklēja viņa dēlu Mefibošetu. Dāvids viņam sacīja: ”Tavs tēvs man bija labs draugs, tāpēc es rūpēšos par tevi visu tavu atlikušo mūžu. Tu dzīvosi manā pilī un ēdīsi pie mana galda.” Dāvids nekad neaizmirsa savu draugu Jonatānu.