Kad Izebele uzzināja, kas noticis ar Baala praviešiem, viņa saniknojās. Viņa sūtīja Elijam vēsti: ”Rīt tu būsi miris, tāpat kā Baala pravieši!” Elija ļoti nobijās un aizbēga uz tuksnesi. Viņš lūdza Jehovam: ”Jehova, ļauj man nomirt! Es vairs nevaru izturēt!” Novārgušais Elija apgūlās zem koka un aizmiga.

Viņu atmodināja eņģelis, kurš klusi teica: ”Celies un ēd!” Elija ieraudzīja plāceni, kas atradās uz karstiem akmeņiem, un krūku ar ūdeni. Viņš paēda un padzēra, un atkal nolikās gulēt. Tad eņģelis viņu pamodināja vēlreiz, sacīdams: ”Ēd! Tev ir vajadzīgs spēks, lai dotos tālā ceļā.” Elija paēda vēlreiz. Tad viņš gāja 40 dienas un 40 naktis, līdz sasniedza Horeba kalnu, kur iegāja kādā alā pārnakšņot. Piepeši viņu uzrunāja Jehova: ”Ko tu te dari, Elija?” Elija atbildēja: ”Izraēlieši ir lauzuši tev doto solījumu. Viņi ir iznīcinājuši tavus altārus un nogalinājuši tavus praviešus. Tagad viņi grib nogalināt arī mani.”

Jehova viņam teica: ”Izej ārā un stāvi!” Sacēlās spēcīgs vējš. Tad bija zemestrīce, un pēc tam nāca uguns. Galu galā Elija izdzirdēja klusu, mierīgu balsi. Viņš aizsedza savu seju ar virssvārkiem un nostājās pie alas ieejas. Jehova viņam jautāja, kāpēc viņš bēga prom. Elija atbildēja: ”Es vienīgais esmu atlicis.” Bet Jehova viņam sacīja: ”Tu neesi viens. Izraēlā ir vēl septiņi tūkstoši cilvēku, kas joprojām man kalpo. Ej un iecel Elīsu par pravieti savā vietā!” Elija steigšus devās izpildīt to, ko Jehova bija licis. Kā tu domā, vai Jehova palīdzēs arī tev, ja darīsi to, ko viņš vēlas? Jā, viņš palīdzēs. Tālāk uzzināsim vēl par dažiem notikumiem Elijas dzīvē.