Izraēlai atkal un atkal uzbruka Sīrijas ķēniņš Ben-Hadads. Taču pravietis Elīsa katru reizi brīdināja Izraēlas ķēniņu un tā pasargāja viņu no briesmām. Tad Ben-Hadads izlēma nolaupīt Elīsu. Viņš noskaidroja, ka Elīsa ir Dotānā, un sūtīja sīriešu karaspēku viņu sagūstīt.

Dotānā sīrieši ieradās naktī. No rīta Elīsas kalps izgāja ārā un ieraudzīja, ka pilsētu ir aplencis milzīgs karaspēks. Viņš stipri izbijās un sauca: ”Elīsa, ko lai mēs darām?” Elīsa viņam atbildēja: ”To, kas ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir ar viņiem.” Tajā brīdī Jehova ļāva Elīsas kalpam ieraudzīt, ka kalni visapkārt pilsētai ir pilni ar ugunīgiem zirgiem un kara ratiem.

Kad sīriešu karavīri mēģināja sagūstīt Elīsu, viņš vērsās lūgšanā pie Jehovas: ”Jehova, lūdzu, padari tos aklus!” Pēkšņi karavīri, kaut arī joprojām bija redzīgi, nevarēja saprast, kur atrodas. Elīsa tiem sacīja: ”Jūs esat nepareizajā pilsētā.  Sekojiet man, un es jūs aizvedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat!” Viņi sekoja Elīsam līdz pašai Samarijai, kur dzīvoja Izraēlas ķēniņš.

Nu sīrieši saprata, kur atrodas, bet bija jau par vēlu. Izraēliešu ķēniņš jautāja Elīsam: ”Saki, vai man nogalināt viņus?” Vai Elīsa izmantoja iespēju atriebties tiem, kas gribēja viņam nodarīt pāri? Nē, viņš to nedarīja. Elīsa sacīja ķēniņam: ”Nenogalini viņus! Dod tiem ēst un dzert un tad sūti tos atpakaļ!” Ķēniņš tiem sarīkoja lielas dzīres un lika doties mājās.