Ķēniņienei Izebelei bija meita Atalja, kas bija tikpat ļauna kā māte. Ataljas vīrs bija Jūdejas ķēniņš. Pēc vīra nāves sāka valdīt viņas dēls. Kad nomira arī dēls, Atalja kļuva par Jūdejas valdnieci. Viņa centās iznīcināt visu valdnieku dzimtu, nogalinādama ikvienu, kas varētu pretendēt uz troni, pat savus mazdēlus. Visi no viņas baidījās.

Augstais priesteris Jojada un viņa sieva Jošeba saprata, ka Ataljas rīcība ir ļoti ļauna. Viņi, riskējot ar savu dzīvību, paslēpa vienu no Ataljas mazdēliem — mazo Joasu. Un tā Joass tika uzaudzināts templī.

Kad Joasam bija septiņi gadi, Jojada sapulcēja visus tautas vecākos un levītus un sacīja: ”Sargājiet tempļa durvis un nelaidiet nevienu iekšā!” Jojada pasludināja Joasu par Jūdejas ķēniņu un uzlika viņam galvā kroni. Tad Jūdejas iedzīvotāji sauca: ”Lai dzīvo ķēniņš!”

Ķēniņiene Atalja izdzirdēja pūļa trokšņošanu un metās uz templi. Ieraudzījusi jauno ķēniņu, viņa sāka kliegt: ”Sazvērestība! Sazvērestība!” Tautas vecākie sagrāba ļauno ķēniņieni, aizveda prom un to nogalināja. Bet kā lai izlabo postu, ko viņa bija nodarījusi tautai?

Ar Jojadas palīdzību tauta noslēdza līgumu ar Jehovu, apsolot kalpot tikai viņam. Jojada lika ļaudīm noplēst Baala templi un sašķaidīt elkus. Viņš norīkoja priesterus un levītus tempļa  darbos, lai tauta atkal tur varētu pielūgt Dievu. Viņš lika sargiem apsargāt templi, lai neviens, kas nav tīrs un neaptraipīts, nevarētu tajā ieiet. Tad Jojada un vecākie aizveda Joasu uz pili un nosēdināja tronī. Jūdejas iedzīvotāji priecājās. Viņi atkal varēja kalpot Jehovam, būdami brīvi no ļaunās Ataljas un no Baala pielūgsmes. Lūk, cik labs iznākums bija Jojadas drosmīgajai rīcībai!