Jehova izraudzījās Jeremiju par pravieti. Viņš lika Jeremijam sludināt Jūdejas iedzīvotājiem un brīdināt tos, ka jāpārtrauc sliktā rīcība. Jeremija iebilda: ”Bet, Jehova, es esmu pārāk jauns! Es nezinu, kā runāt ar tautu!” Jehova viņu iedrošināja: ”Nebaidies! Es teikšu, ko tev runāt. Es tev palīdzēšu.”

Jehova lika Jeremijam sapulcēt tautas vecākos, sasist to priekšā māla krūzi un teikt: ”Tā tiks satriekta Jeruzāleme!” Kad Jeremija tā izdarīja, vecākie ļoti sadusmojās. Priesteris Pašhūrs iesita Jeremijam un lika to ieslēgt siekstā. Veselu nakti Jeremija nevarēja pat pakustēties, līdz nākamajā rītā Pašhūrs viņu atbrīvoja. Jeremija sacīja: ”Tas ir par traku! Es vairs nesludināšu!” Vai viņš tiešām padevās? Nē, nepadevās vis. Visu apsvēris, Jeremija secināja: ”Jehovas vēsts deg manī kā uguns! Es nevaru nesludināt!” Jeremija turpināja izteikt brīdinājumu tautai.

Gāja gadi, un Jūdejā bija jauns ķēniņš. Priesteri un viltus pravieši ienīda Jeremijas sludināto vēsti. Viņi sacīja tautas vadītājiem: ”Šis vīrs ir pelnījis nāvi!” Jeremija teica: ”Ja jūs mani nogalināsiet, jūs būsiet nogalinājuši nevainīgu cilvēku. Es runāju Jehovas vārdā, nevis no sevis.” To dzirdējuši, tautas vadītāji nosprieda: ”Šis vīrs nav pelnījis nāvi!”

Jeremija turpināja sludināt, un tautas vadītāji kļuva pavisam nikni. Viņi prasīja, lai ķēniņš Jeremijam piespriež nāvessodu.  Ķēniņš tiem atļāva darīt ar Jeremiju, ko vien tie vēlas. Viņi iemeta Jeremiju dziļā ūdenstvertnē, kurā bija palikuši tikai dubļi, cerot, ka viņš nomirs. Jeremija sāka grimt dubļos.

Tad galminieks Ebedmelehs sacīja ķēniņam: ”Jeremiju iemeta ūdenstvertnē! Ja mēs viņu tur atstāsim, viņš ies bojā.” Ķēniņš lika Ebedmeleham ņemt līdzi 30 vīrus un izvilkt Jeremiju no tvertnes. Jeremija nekam neļāva atturēt viņu no sludināšanas. Vai tu sekosi Jeremijas piemēram?