Bija pagājuši aptuveni 400 gadi pēc Jeruzālemes mūra atjaunošanas. Netālu no Jeruzālemes dzīvoja priesteris Zaharja ar sievu Elizabeti. Viņi bija precējušies daudzus gadus, bet viņiem nebija bērnu. Kādu dienu, kad Zaharja dedzināja kvēpināmo tempļa svētnīcā, viņam parādījās eņģelis Gabriēls. Zaharja izbijās, bet Gabriēls viņam sacīja: ”Nebaidies! Es tev nesu labu vēsti no Jehovas. Tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un viņa vārds būs Jānis. Jehova ir izraudzījies Jāni īpašam uzdevumam.” Zaharja vaicāja: ”Kā lai es tam ticu? Mēs ar sievu esam pārāk veci, lai mums būtu bērni.” Gabriēls atbildēja: ”Dievs mani sūtīja nodot tev šo vēsti. Bet, tā kā tu man neticēji, tu nespēsi runāt, līdz bērns būs piedzimis.”

Zaharja svētnīcā uzkavējās ilgāk nekā parasti. Kad viņš beidzot iznāca, viņu gaidīja cilvēki, gribēdami zināt, kas noticis. Zaharja nevarēja runāt. Viņš tikai rādīja zīmes ar rokām. Tā cilvēki saprata, ka viņš ir saņēmis vēsti no Dieva.

Pēc kāda laika Elizabetei piedzima dēls, kā jau eņģelis bija teicis. Viņas draugi un radi atnāca apraudzīt mazuli. Visi ļoti priecājās par Elizabeti. Viņa teica: ”Dēlu sauks Jānis.” Pārējie iebilda: ”Tavā ģimenē nevienam nav vārds Jānis. Nosauc viņu par Zaharju, tāpat kā tēvu!” Tad Zaharja uzrakstīja: ”Viņa vārds ir Jānis.” Tajā brīdī Zaharja atguva spēju runāt. Ziņas par Elizabetes mazuli izplatījās pa visu Jūdeju, un ļaudis brīnījās: ”Kas gan būs šis bērns, kad izaugs?”

Tad Zaharju piepildīja svētais gars, un viņš pravietoja: ”Lai slavēts Jehova! Viņš apsolīja  Ābrahāmam, ka sūtīs mums glābēju, Mesiju. Jānis būs pravietis, un viņš sagatavos ceļu Mesijam.”

Īpaši notikumi risinājās arī Elizabetes radinieces Marijas dzīvē. Par tiem mēs uzzināsim nākamajā nodaļā.