Elizabetei rados bija jauna sieviete, vārdā Marija, kas dzīvoja Galilejas pilsētā Nācaretē. Marija bija saderināta ar namdari Jāzepu. Kad Elizabete bija sestajā grūtniecības mēnesī, pie Marijas ieradās eņģelis Gabriēls. Viņš sacīja: ”Esi sveicināta, Marija! Jehova tev ir parādījis lielu labvēlību.” Viņa nesaprata, ko Gabriēla teiktais nozīmē. Gabriēls pavēstīja: ”Tev iestāsies grūtniecība un piedzims dēls, kurš tev jānosauc par Jēzu. Viņš būs ķēniņš, un viņa valstība pastāvēs mūžīgi.”

Marija sacīja: ”Es esmu jaunava. Kā man var būt bērns?” Gabriēls atbildēja: ”Jehovam nekas nav neiespējams. Svētais gars nāks pār tevi, un tev piedzims dēls. Tava radiniece Elizabete tagad ir stāvoklī.” Tad Marija teica: ”Es esmu Jehovas kalpone. Lai ar mani notiek tā, kā tu teici!”

 Marija devās apciemot Elizabeti. Kad Marija sasveicinājās, Elizabete juta, ka mazulis viņas vēderā palecas. Piepildīta ar svēto garu, viņa teica: ”Marija, Jehova tevi ir svētījis! Tas ir pagodinājums — uzņemt savā namā mana Kunga māti.” Marija sacīja: ”Es no visas sirds slavēju Jehovu!” Marija palika pie Elizabetes trīs mēnešus un tad devās atpakaļ uz Nācareti.

Kad Jāzeps uzzināja, ka Marija gaida bērnu, viņš gribēja atsaukt saderināšanos. Bet sapnī viņam parādījās eņģelis un teica: ”Nebaidies Mariju ņemt par sievu! Viņa nav izdarījusi neko sliktu.” Tā nu Jāzeps apprecēja Mariju un atveda uz savām mājām.