Kādu laiku pēc Pashas svētkiem Jēzus ar saviem mācekļiem cauri Samarijai devās atpakaļ uz Galileju. Pa ceļam Jēzus apstājās pie Jēkaba akas netālu no Ziharas pilsētas. Kamēr viņš atpūtās, mācekļi aizgāja uz pilsētu nopirkt pārtiku.

Pie akas pienāca kāda sieviete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: ”Iedod man padzerties!” Viņa izbrīnījās: ”Kāpēc tu runā ar mani? Es esmu samariete. Jūdi taču nesarunājas ar samariešiem!” Jēzus viņai teica: ”Ja tu zinātu, kas es esmu, tu man prasītu dzert, un es tev dotu dzīvības ūdeni.” ”Kā to saprast?” jautāja samariete. ”Tev nav pat smeļamā trauka.” Jēzus atbildēja: ”Kurš dzers ūdeni, ko es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps.” Samariete lūdza: ”Kungs, dod man šo ūdeni!”

Tad Jēzus sacīja: ”Pasauc šurp savu vīru!” Samariete atteica: ”Man nav vīra.” Viņš turpināja: ”Tu runā patiesību. Tev ir bijuši pieci vīri, bet tagad tu dzīvo ar vīrieti, ar kuru neesi precējusies.” ”Es redzu, ka tu esi pravietis,” samariete atzina. ”Mana tauta uzskata, ka Dievs jāpielūdz šajā kalnā, bet jūdi domā, ka jāpielūdz tikai Jeruzālemē. Es ticu, ka tad, kad atnāks Mesija, viņš mums mācīs, kā jāpielūdz.” Tad Jēzus pateica to, ko nevienam vēl nebija teicis: ”Es esmu Mesija!”

 Sieviete steigšus devās uz pilsētu un pavēstīja samariešiem: ”Man šķiet, es esmu atradusi Mesiju! Viņš par mani zina visu. Nāciet un skatieties paši!” Viņi devās tai līdzi pie Jēzus un klausījās, ko viņš mācīja.

Samarieši aicināja Jēzu palikt pie tiem. Divas dienas viņš mācīja šajā pilsētā, un daudzi sāka viņam ticēt. Tie sacīja samarietei: ”Mēs esam dzirdējuši, ko šis vīrs māca, un tagad zinām, ka viņš tiešām ir pasaules glābējs.”