Jēzus ne tikai varēja izdziedināt slimos un piecelt no nāves mirušos, bet viņam bija arī vara pār vēju un lietu. Pēc lūgšanas Jēzus no kalna paskatījās lejup uz Galilejas jūru un ieraudzīja, ka tur plosās vētra. Apustuļi bija laivā un mēģināja airēt pret vēju. Jēzus nokāpa lejā no kalna un pa ūdens virsu gāja pie viņiem. Kad apustuļi redzēja kādu staigājam pa ūdens virsu, viņi izbijās. Bet Jēzus tiem sacīja: ”Tas esmu es. Nebaidieties!”

Pēteris teica: ”Kungs, ja tas tiešām esi tu, liec man nākt pie tevis!” ”Nāc pie manis!” Jēzus atbildēja. Tā, vētrai plosoties, Pēteris izkāpa no laivas un pa ūdens virsu devās Jēzum pretī. Taču, piegājis viņam tuvāk, Pēteris paraudzījās uz vētru un nobijās. Viņš juta, ka sāk grimt. Pēteris izsaucās: ”Kungs, glāb mani!” Jēzus satvēra viņa roku, teikdams: ”Kāpēc tu sāki šaubīties? Kur ir tava ticība?”

Jēzus un Pēteris iekāpa laivā, un vētra uzreiz mitējās. Vai vari iedomāties, kā jutās apustuļi? Viņi sacīja: ”Tu tiešām esi Dieva Dēls!”

Šī nebija vienīgā reize, kad Jēzus pakļāva dabas spēkus. Kādā citā reizē, kad Jēzus un apustuļi šķērsoja jūru, Jēzus laivas pakaļgalā iemiga. Kamēr viņš gulēja, sākās spēcīga vētra. Viļņi sitās pret laivu, un laiva pildījās ar ūdeni. Apustuļi pamodināja Jēzu, kliegdami: ”Skolotāj, palīdzi! Mēs tūlīt mirsim!” Jēzus piecēlās un apsauca jūru: ”Klusu! Rimsties!” Tūdaļ pat vējš un jūra norima. Jēzus jautāja apustuļiem: ”Kur ir jūsu ticība?” Viņi brīnījās: ”Pat vējš un jūra viņam paklausa!” Apustuļi saprata, ka tad, ja viņi pilnībā uzticas Jēzum, viņiem ne no kā nav jābaidās.