Kad bija pagājušas desmit dienas kopš Jēzus atgriešanās debesīs, viņa mācekļi saņēma svēto garu. Bija mūsu ēras 33. gads, un cilvēki no daudzām vietām bija sapulcējušies Jeruzālemē svinēt Vasarsvētkus. Kāda nama augšistabā bija sanākuši 120 Jēzus mācekļi. Pēkšņi notika kaut kas brīnumains! Virs katra mācekļa galvas parādījās kaut kas līdzīgs uguns liesmai, un viņi sāka runāt dažādās valodās. Stipra vēja troksnis piepildīja namu.

Tie, kas Jeruzālemē bija ieradušies no citām zemēm, izdzirdējuši šo troksni, steigšus devās uz namu, lai uzzinātu, kas tur notiek. Viņi bija ļoti pārsteigti, dzirdēdami, ka mācekļi runā dažādās valodās. Viņi brīnījās: ”Šie cilvēki taču ir no Galilejas! Kā viņi var runāt mūsu valodās?”

Tad Pēteris un citi apustuļi nostājās pūļa priekšā. Pēteris pastāstīja, kā Jēzus tika nogalināts un kā Jehova viņu piecēla  no mirušajiem. Pēteris sacīja: ”Tagad Jēzus ir debesīs pie Dieva labās rokas, un viņš ir izlējis svēto garu, kā bija solījis. Tāpēc jūs redzat un dzirdat šos brīnumus.”

Cilvēkus ļoti aizkustināja Pētera teiktais, un tie jautāja: ”Kas mums jādara?” Viņš atbildēja: ”Nožēlojiet grēkus un kristījieties Jēzus vārdā! Arī jūs saņemsiet dāvanu — svēto garu!” Todien kristījās aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Un mācekļu skaits Jeruzālemē sāka strauji augt. Ar svētā gara palīdzību apustuļi izveidoja vairākas draudzes, lai mācekļiem varētu mācīt visu, ko Jēzus bija pavēlējis.