Filipos dzīvoja kāda kalpone, kurā bija iemājojis dēmons. Tas izmantoja meiteni pareģošanai, un viņa sagādāja saviem kungiem lielu peļņu. Kad Pāvils un Sīla ieradās Filipos, viņa tiem sekoja daudzas dienas. Dēmons lika viņai saukt: ”Šie cilvēki ir Visaugstākā Dieva kalpi!” Pāvils teica dēmonam: ”Jēzus vārdā es tev pavēlu iziet no viņas!” Un dēmons izgāja no meitenes.

Kad meitenes īpašnieki saprata, ka to peļņas avots ir zudis, tie ļoti sadusmojās. Tie aizvilka Pāvilu un Sīlu pie varasvīriem, teikdami: ”Šie cilvēki pārkāpj likumu un rada nekārtības visā pilsētā!” Pilsētas valdes locekļi pavēlēja Pāvilu un Sīlu nopērt un iemest cietumā. Cietuma uzraugs viņus ieslodzīja cietuma dziļākajā un tumšākajā telpā un ieslēdza viņu kājas siekstā.

Pāvils un Sīla dziedāja Jehovam slavas dziesmas, un pārējie ieslodzītie viņos klausījās. Pēkšņi nakts vidū notika stipra zemestrīce, kas satricināja cietumu no augšas līdz apakšai. Visas cietuma durvis atvērās, un cietumnieki kļuva brīvi no važām un siekstām. Cietuma uzraugs iesteidzās iekšā un redzēja, ka durvis ir vaļā. Būdams pārliecināts, ka ieslodzītie ir izbēguši, viņš izvilka zobenu, lai nonāvētos.

Tieši tajā mirklī Pāvils skaļi iesaucās: ”Nedari sev pāri! Mēs visi esam šeit!” Cietuma uzraugs nokrita ceļos Pāvila un Sīlas priekšā. Viņš tiem jautāja: ”Kas man jādara, lai tiktu izglābts?” Tie atbildēja: ”Tev un tavai saimei jātic Jēzum!” Pāvils un Sīla cietuma uzraugam un viņa saimei mācīja Jehovas vārdus, un tie visi kristījās.