Dzīvesstāsts

Pateicos Jehovam, kalpodams pilnu slodzi

PASTĀSTĪJIS STENLIJS REINOLDSS

Es esmu dzimis Londonā 1910. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara mani vecāki pārcēlās uz Viltšīru, uz kādu nelielu ciemu, ko sauc par Vestberīleju. Jaunībā es daudz domāju par jautājumu: ”Kas ir Dievs?”, taču neviens man nevarēja uz to atbildēt. Turklāt es nekādi nespēju saprast, kāpēc vietā, kur dzīvo tik maz cilvēku, Dieva lūgšanai vajadzīgas divas kapelas un baznīca.

REIZ es un mans jaunākais brālis Diks devāmies ar velosipēdiem uz Veimutu, kas atrodas Anglijas dienvidos pie jūras. Tas bija 1935. gadā, četrus gadus pirms Otrā pasaules kara sākuma. Kādu dienu, kad mēs sēdējām teltī, klausīdamies, kā pa jumtu grabinās lietus, un nevarēdami izdomāt, ko iesākt, pie telts pienāca kāds pavecs kungs un piedāvāja mums Bībeles studēšanai paredzētas publikācijas: grāmatu Dieva kokle un divus sējumus ar nosaukumu Gaisma. Es iegādājos visas trīs grāmatas, jo biju priecīgs par iespēju kaut kā kliedēt garlaicību. Drīz vien es jau biju pilnīgi iegrimis lasīšanā, taču toreiz man pat prātā nevarēja ienākt, cik ļoti tas, ko es lasu, izmainīs manu un mana brāļa dzīvi.

Kad atgriezos mājās, māte man pastāstīja, ka tādu pašu literatūru par Bībeli izplata Keita Pārsonsa, kas dzīvo mūsu ciemā. Visi viņu pazina, jo viņa, lai gan bija jau gados, braukāja ar nelielu motocikletu un apmeklēja cilvēkus, kas dzīvoja tuvākā apkārtnē. Kad apciemoju Pārsonsas kundzi, viņa man labprāt iedeva grāmatas Radīšana un Bagātības, kā arī dažas citas Sargtorņa biedrības izdotas publikācijas. Viņa teica, ka esot Jehovas lieciniece.

Es lasīju grāmatas, ņemot talkā savu Bībeli. Kad biju tās izlasījis, es sapratu, ka Jehova ir  patiesais Dievs, un es vēlējos viņam kalpot. Es aizsūtīju uz mūsu baznīcu vēstuli ar lūgumu svītrot mani no draudzes sarakstiem un sāku piedalīties Bībeles studijās, kas notika pie Džona un Alises Mūdijiem. Viņi dzīvoja Vestberijā, pilsētā, kas atradās vistuvāk mūsu ciemam. Toreiz uz sapulcēm nāca tikai septiņi cilvēki. Gan pirms, gan arī pēc sapulces Keita Pārsonsa spēlēja harmoniju un mēs ar lielu degsmi dziedājām Valstības dziesmas.

Darbības sākums

Es sapratu, ka dzīvoju nozīmīgā laikā, un ļoti vēlējos piedalīties sludināšanā, par kuru ir pravietots Mateja 24:14. Tāpēc es atmetu smēķēšanu, iegādājos portfeli un nolēmu veltīt savu dzīvi varenajam Dievam Jehovam.

1936. gada augustā kopsanāksmē, kas tika rīkota Skotijas pilsētā Glāzgovā, bija paredzēta Sargtorņa biedrības prezidenta Džozefa Raterforda uzstāšanās ar runu ”Harmagedons”. Kaut arī līdz Glāzgovai bija jāveic apmēram 600 kilometru garš ceļš, es biju stingri apņēmies tur nokļūt un šajā kopsanāksmē kristīties. Naudas man bija diezgan maz, tāpēc es ar vilcienu aizbraucu līdz Kārlailai, kas atrodas uz Skotijas robežas, un pārējos 160 kilometrus ziemeļu virzienā braucu ar velosipēdu. Arī lielāko daļu atpakaļceļa es veicu, braukdams ar velosipēdu. Lai gan es, pārradies mājās, biju ļoti noguris, garīgā ziņā es biju smēlies daudz jaunu spēku.

Pēc tam es vienmēr braucu ar velosipēdu, kad devos stāstīt par savu ticību cilvēkiem, kas dzīvoja apkārtējos ciemos. Toreiz Jehovas lieciniekiem bija katram sava liecības kartīte, kurā cilvēks varēja izlasīt īsu bībelisku vēstījumu. Mēs lietojām arī pārnēsājamus patafonus, uz kuriem atskaņojām biedrības prezidenta runas par dažādām Bībeles tēmām. Un, protams, mums vienmēr bija līdzi žurnālu soma, * kuru redzot cilvēki tūlīt zināja, ka esam Jehovas liecinieki.

Pioniera kalpošana kara laikā

Mans brālis kristījās 1940. gadā, nākamajā gadā pēc Otrā pasaules kara sākuma. Mēs sapratām, cik ļoti ir vajadzīgi pilnas slodzes sludinātāji, tāpēc pieteicāmies kalpot par pionieriem. Mūs ārkārtīgi iepriecināja uzaicinājums dzīvot pionieru mājā Bristolē un sadarboties ar Editi Pūlu, Bertu Fārmeru, Tomu un Dorotiju Bridžiem, Bernardu Houtonu un citiem pionieriem, kuru ticību mēs bijām apbrīnojuši jau ilgu laiku.

Drīz vien mums pakaļ ieradās neliels kravas automobilis, uz kura sāniem lieliem burtiem bija rakstīts: JEHOVAS LIECINIEKI. Pie stūres sēdēja Stenlijs Džounss, kas vēlāk kļuva par misionāru un sludināja Ķīnā. Sludināšanas dēļ viņam tika  piespriests septiņus gadus ilgs cietumsods, ko viņš izcieta vieninieku kamerā.

Tā kā turpinājās karš, naktīs arvien retāk varēja gulēt mierīgi. Apkārtne bieži tika bombardēta, un mums pastāvīgi bija jāuzmanās no degbumbām. Kādu dienu mēs apmeklējām kopsanāksmi, kura notika Bristoles centrā un kurā piedalījās 200 Jehovas liecinieku. Vakarā, kad devāmies mājup, pār mums kā krusa bira pretgaisa šāviņu šķembas.

No rīta mēs ar Diku devāmies uz pilsētas centru, lai paņemtu dažas lietas, ko bijām aizmirsuši iepriekšējā vakarā. Tas, ko mēs ieraudzījām, mūs pilnīgi satrieca. Bristole bija pārvērtusies par gruvešu kaudzi. Pilsētas centrs bija sabombardēts un izdedzis. Pārkstrītas, kur bija atradusies mūsu Valstības zāle, vairs nebija — tās vietā kūpēja krāsmatas. Tomēr neviens Jehovas liecinieks nebija gājis bojā un nebija guvis ievainojumus. Cik tas bija labi, ka bijām paspējuši visu Bībeles literatūru paņemt no Valstības zāles un izvadāt pa draudzes locekļu mājām! Mēs pateicāmies Jehovam, ka neviens no brāļiem nebija cietis un literatūras krājumi nebija iznīcināti.

Negaidīta atbrīvošana

Kad es saņēmu iesaukumu valsts dienestā, Bristoles draudzē, kurā es veicu vadošā pārrauga pienākumus, jau bija 64 sludinātāji. Tā kā daudzi Jehovas liecinieki savas neitrālās nostājas dēļ bija nonākuši cietumā, es biju gatavs tam, ka arī man līdzīgā veidā tiks atņemtas iespējas sludināt. Manu lietu izskatīja Bristoles tribunāls, un aizstāvības runu teica brālis Entonijs Baks, kurš kādreiz bija strādājis cietumā. Viņš bija drosmīgs cilvēks un nelokāms Bībeles patiesības aizstāvis. Brāļa runa bija tik laba, ka tiesa mani gluži negaidīti atbrīvoja no militārā dienesta — ar noteikumu, ka es nepārtraukšu pilnas slodzes kalpošanu.

Iespēja palikt brīvībā mani ārkārtīgi iepriecināja, un es nolēmu to izmantot, aktīvi sludinot. Kad pēc kāda laika es saņēmu uzaicinājumu ierasties Jehovas liecinieku birojā Londonā un tikties ar filiāles vadītāju Albertu Šrēderu, es, protams, biju ļoti ieintriģēts. Mani gaidīja liels pārsteigums: man piedāvāja doties uz Jorkšīru un sākt ceļojošā pārrauga darbu. Ceļojošā pārrauga pienākums bija apmeklēt katru nedēļu citu draudzi un uzmundrināt brāļus. Es uzskatīju, ka neatbilstu šādam uzdevumam, taču, tā kā biju atbrīvots no dienesta un varēju brīvi darboties, es pakļāvos Jehovas vadībai un piekritu doties uz Jorkšīru.

Hadersfīldas kopsanāksmē Alberts Šrēders mani stādīja priekšā brāļiem, un 1941. gada aprīlī es sāku pildīt savus jaunos pienākumus. Iespēja iepazīties ar Jorkšīras brāļiem man sagādāja neizsakāmu prieku. Brāļu mīlestība un labestība man palīdzēja vēl labāk sajust,  cik uzticīga Jehovam ir viņa tauta un cik liela mīlestība tajā valda. (Jāņa 13:35.)

Jauni kalpošanas pienākumi

Neaizmirstamas piecas dienas 1941. gadā es pavadīju Lesterā, kur De Montforta zālē notika liela kopsanāksme. Dzīves apstākļi tolaik bija grūti: pārtiku varēja saņemt tikai pret taloniem un pārvietošanās valstī bija ierobežota. Un tomēr kopsanāksmi apmeklēja daudz cilvēku — svētdien lielākais apmeklētāju skaits bija 12 000. Pavisam valstī toreiz bija tikai 11 000 Jehovas liecinieku. Kopsanāksmē tika atskaņotas biedrības prezidenta runas un paziņots par grāmatas Bērni iznākšanu. Šī kopsanāksme, kas notika laikā, kad pilnā sparā ritēja Otrais pasaules karš, bija ārkārtīgi nozīmīgs notikums Lielbritānijas Jehovas liecinieku vēsturē.

Neilgi pēc kopsanāksmes mani uzaicināja strādāt Londonas Bētelē. Sākumā es strādāju transporta nodaļā un pakotavā, bet vēlāk birojā veicu dažādus pienākumus, kas bija saistīti ar draudžu darbību.

Bēteles ģimenei bija jāpieredz daudz grūtību. Gan naktī, gan dienā turpinājās uzlidojumi Londonai, un Bētelē regulāri iegriezās valsts pārstāvji, kas interesējās par brāļiem, kuri tur strādāja. Praiss Hjūss, Jūarts Čitijs un Frenks Plets savas neitrālās nostājas dēļ nokļuva cietumā, un Alberts Šrēders tika izraidīts uz ASV. Kaut arī dzīves un darba apstākļi bija grūti, par draudzēm joprojām tika pienācīgi gādāts un Valstības intereses netika pamestas novārtā.

Uz Gileādu!

1945. gadā, kad karš bija beidzies, es pieteicos Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kur tiek gatavoti misionāri, un saņēmu uzaicinājumu sākt mācības 1946. gadā. Biedrības pārstāvji parūpējās, lai Tonijs Etvuds, Stenlijs Džounss, Herolds Kings, Dons Rendels, Stenlijs Vudbērns un es varētu doties ceļā no Fovi — zvejas ostas Kornvolā. Kāds vietējais Jehovas liecinieks mums bija rezervējis vietas uz neliela kravas kuģa, kas veda kaolīnu. Kuģa kajītes bija ļoti šauras, un uz klāja gandrīz visu laiku turējās ūdens. Mēs izjutām lielu atvieglojumu, kad beidzot ieradāmies Filadelfijas ostā.

Gileādas skola atradās skaistā vietā Sautlānsingā, Ņujorkas štata ziemeļos. Mācoties šajā skolā, es ļoti daudz ieguvu. Mūsu grupā mācījās 18 dažādu tautību cilvēki — tā bija pirmā reize, kad biedrības pārstāvjiem bija izdevies iekļaut mācību grupā tik daudz brāļu no ārzemēm. Mēs visi kļuvām par labiem draugiem, un daudz patīkamu mirkļu es pavadīju kopā ar savu istabas biedru Kalli Salavāru no Somijas.

Pieci mēneši pagāja nemanot, un drīz pienāca diena, kad no Bruklinas ieradās biedrības prezidents Neitans Nors, lai pasniegtu diplomus un paziņotu, kurp mums būs jādodas. Toreiz visi, kas mācījās Gileādas skolā, par savu norīkojuma vietu varēja uzzināt tikai izlaiduma ceremonijas laikā. Es tiku nosūtīts atpakaļ uz Londonas Bēteli, kur turpināju iesākto darbu.

Atkal Londonā

Dzīves apstākļi pēckara Lielbritānijā bija smagi. Pārtiku, papīru un daudzas citas preces varēja saņemt tikai pret taloniem. Tomēr mēs kaut kā tikām galā un Jehovas Valstības darbs joprojām gāja plašumā. Es strādāju Bētelē, piedalījos apgabala un rajona kopsanāksmju organizēšanā un apmeklēju draudzes Lielbritānijā un Īrijā. Man bija brīnišķīga iespēja tikties ar Ērihu Frostu un citiem brāļiem un māsām no dažādām Eiropas valstīm un dzirdēt viņu stāstījumus par to Jehovas liecinieku uzticību, kuri bija pārcietuši nacistu koncentrācijas nometņu šausmas. Kalpošana Bētelē bija saistīta ar daudzām jo daudzām svētībām.

Apmēram desmit gadus es biju pazīstams ar Džoenu Vebu, māsu, kas kalpoja par speciālo pionieri Votfordā — pilsētā, kas atrodas uz ziemeļiem no Londonas. Mēs apprecējāmies 1952. gadā. Mēs abi gribējām turpināt pilnas slodzes kalpošanu, tāpēc bijām ļoti priecīgi, kad uzzinājām, ka pēc aiziešanas no Bēteles man būs jāveic rajona pārrauga pienākumi. Pirmais rajons, kur mēs apciemojām draudzes, bija Saseksa un Hempšīra, kas atrodas Anglijas dienvidos. Toreiz rajona pārrauga darbs bija saistīts ar daudzām  grūtībām. Mēs ceļojām ar autobusiem, braucām ar velosipēdiem vai gājām kājām. Daudzu draudžu teritorijas aptvēra plašus lauku rajonus, un līdz daudzām apdzīvotām vietām sludinātājiem bija grūti nokļūt. Tomēr Jehovas liecinieku skaits visu laiku palielinājās.

Ņujorka. 1958. gads

1957. gadā es saņēmu no Bēteles šādu uzaicinājumu: ”Vai tu nevarētu ierasties birojā un palīdzēt organizēt braucienu uz starptautisko kopsanāksmi, kas 1958. gadā notiks Ņujorkā, stadionos Yankee un Polo Grounds?” Drīz vien mēs ar Džoenu jau cītīgi strādājām, šķirodami pieprasījumus, ko brāļi sūtīja, lai pieteiktos braucienam ar biedrības noīrētajiem kuģiem un lidmašīnām. Tā bija slavenā starptautiskā kopsanāksme ”Dieva griba”, kuru apmeklēja 253 922 cilvēki. Toreiz 7136 mācekļi kristīdamies apliecināja, ka ir veltījuši sevi Jehovam. Kristīto mācekļu bija divreiz vairāk nekā 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, par kuriem rakstīts Bībelē. (Apustuļu darbi 2:41.)

Mēs ar Džoenu nekad neaizmirsīsim brāļa Nora laipnību — viņš pats personīgi uzaicināja mūs braukt uz kopsanāksmi un palīdzēt Ņujorkā sagaidīt delegātus, kuriem bija jāierodas no 123 zemēm. Piedalīšanās šajā pasākumā mums abiem sagādāja daudz prieka un gandarījuma.

Svētības, ko sagādājusi pilnas slodzes kalpošana

Kad atgriezāmies no kopsanāksmes, mēs turpinājām apmeklēt draudzes. Tomēr vēlāk mums radās dažādas veselības problēmas. Džoena tika ievietota slimnīcā, un es pārcietu nelielu insultu. Mēs sākām kalpot par speciālajiem pionieriem, bet vēlāk kādu laiku atkal varējām apciemot rajona draudzes. Vēl pēc kāda laika mēs atgriezāmies Bristolē, kur mēs turpinām pilnas slodzes kalpošanu. Tā kā mans brālis Diks ar savu ģimeni dzīvo pavisam netālu, mēs bieži tiekamies un atceramies pagātnes notikumus.

Tīklenes atslāņošanās dēļ 1971. gadā nopietni pasliktinājās mana redze. Kopš tā laika man ir ļoti grūti lasīt, tāpēc es esmu bezgala pateicīgs Jehovam, ka varu klausīties bībeliskās literatūras ierakstus kasetēs. Mums ar Džoenu arī tagad ir vairākas Bībeles studijas, un pavisam mēs esam palīdzējuši uzzināt patiesību vairāk nekā 40 cilvēkiem. Viņu vidū bija arī kāda liela ģimene — kopā septiņi cilvēki.

Vairāk nekā pirms 60 gadiem, kad mēs veltījām savu dzīvi Jehovam, mēs vēlējāmies sākt pilnas slodzes kalpošanu un nekad to nepārtraukt. Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi Jehovam, ka mums joprojām pietiek spēka, lai viņam kalpotu. Kalpošana Jehovam ir vienīgais veids, kā mēs varam pateikties par viņa labestību un tiem laimīgajiem gadiem, ko esam pavadījuši kopā.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Es, mans brālis Diks (kreisajā malā; Diks stāv) un citi pionieri pie pionieru mājas Bristolē

[Attēls 25. lpp.]

Pionieru māja Bristolē 1940. gadā

[Attēli 26. lpp.]

Stenlijs un Džoena Reinoldsi savā kāzu dienā 1952. gada 12. janvārī un tagad