”Patiesas lūpas pastāvēs mūžam”

TĀPAT kā maza liesmiņa, kas var aizdedzināt un izpostīt veselu mežu, tā var slikti ietekmēt visu cilvēka dzīvi. Tā var būt pilna indes, bet var būt arī ”dzīvības koks”. (Salamana Pamācības 15:4.) Tās varā ir nāve un dzīvība. (Salamana Pamācības 18:21.) Šī nelielā locekļa — mūsu mēles — vara ir tik liela, ka tā spēj aptraipīt visu ķermeni. (Jēkaba 3:5—9.) Prātīgi rīkojas cilvēks, kas uzmana savu mēli.

Salamana Pamācību grāmatas 12. nodaļas otrajā daļā senās Izraēlas ķēniņš Salamans dod vērtīgus padomus, kas palīdz būt apdomīgiem runā. Savos īsajos, bet saturīgajos sakāmvārdos gudrais ķēniņš paskaidro, ka pateiktiem vārdiem ir noteiktas sekas, turklāt no tiem daudz ko var uzzināt par paša runātāja īpašībām. Salamana padomi ir Dieva iedvesmoti, un tie ir ļoti noderīgi ikvienam, kas vēlas ”uzraudzīt savu lūpu durvis”. (Psalms 141:3, VDP.)

”Neīstie vārdi”, kuros var sapīties

”Ļaunais sapinas pats savu lūpu neīstos vārdos, bet taisnajam nelaime paiet secen,” raksta Salamans. (Salamana Pamācības 12:13.) Par šādiem neīstiem vārdiem var nosaukt melus, kas kaitē pašam melim, jo viņam draud bojāeja. (Atklāsmes 21:8.) Negodīgums varbūt šķiet vieglākais ceļš, kā izvairīties no soda vai izkļūt no kādas nepatīkamas situācijas. Bet vai gan meli bieži vien neizraisa jaunus melus? Cilvēks, kas sāk spēlēt azartspēles uz nelielām naudas summām, drīz vien palielina likmes, cerēdams atgūt zaudēto, un tāpat arī melis ātri vien nokļūst melu apburtajā lokā.

Neīstos vārdos var sapīties arī tajā ziņā, ka cilvēks, kas melo citiem, ar laiku varbūt sāk melot pats sev. Piemēram, melis viegli sev iegalvo, ka viņam ir ļoti plašas zināšanas un ass prāts, kaut gan patiesībā viņš zina pavisam maz. Tā viņš sāk dzīvot melos. ”Viņš lišķē sev savās acīs, savu vainu viņš neatrod nopelt.” (Psalms 36:3, VDP.) Melos tiešām var pamatīgi sapīties. Ar taisnīgu cilvēku ir gluži citādi — viņš nenokļūst šādā nepatīkamā situācijā. Pat grūtībās viņš nevienu nemaldina.

Labie augļi

”Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus,” brīdina apustulis Pāvils. (Galatiešiem 6:7.)  Šis princips attiecas gan uz to, ko runājam, gan uz to, ko darām. Salamans raksta: ”Daudz laba sev iegūst vīrs ar savas mutes nopelniem, un cilvēkam tiek atlīdzināts pēc viņa roku veikuma.” (Salamana Pamācības 12:14.)

Mute, kas ”pauž gudrību”, nes labus augļus. (Psalms 37:30.) Gudrība nav iedomājama bez zināšanām, un neviens cilvēks nezina visu. Mums visiem ir vajadzīgi labi padomi. ”Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs, bet īstenā atziņa mīt tanī, kas uzklausa padomu,” norāda Izraēlas ķēniņš. (Salamana Pamācības 12:15.)

Jehova mums dod labus padomus ar savu Rakstu un savas organizācijas starpniecību, izmantojot publikācijas, ko sagādā ”uzticīgais un gudrais kalps”. (Mateja 24:45; 2. Timotejam 3:16.) Būtu muļķīgi noraidīt labus padomus un spītīgi palikt pie sava. Kad Jehova — ”Viņš, kas cilvēkiem māca atziņu,” — mūs pamāca, mums jābūt ”čakliem klausīties”. (Jēkaba 1:19; Psalms 94:10.)

Kā gudri cilvēki un neprāši uztver aizvainojumus un netaisnīgu kritiku? Salamans par to raksta: ”Bezprātīgais tūliņ izrāda atklāti savas dusmas, bet kas apslēpj to, ka ir apkaunots, tas ir gudrs.” (Salamana Pamācības 12:16.)

Nesaprātīgs cilvēks uz nelaipnu izturēšanos dusmīgi reaģē ”tūliņ”, bet saprātīgs lūdz Dieva gara palīdzību, lai saglabātu savaldību. Viņš mierīgi pārdomā Dieva Rakstos dotos padomus un Jēzus vārdus: ”Kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru.” (Mateja 5:39.) Gudrs cilvēks ”neatmaksā nevienam ļaunu ar ļaunu”, tāpēc viņš sargās runāt neapdomīgi. (Romiešiem 12:17.) Arī mēs, neizrādot savu aizvainojumu, varam izvairīties no tālākiem strīdiem.

”Valoda ir kā dziedinātājas zāles”

Nepatiesi vārdi var nodarīt daudz ļauna tiesā. Izraēlas ķēniņš raksta: ”Kas ir patiess, tas saka atklāti visu, kas tiešs un pareizs, bet nepatiess liecinieks krāpj.” (Salamana Pamācības 12:17.) Patiess liecinieks runā atklāti, un viņa liecība ir uzticama. Tas, ko viņš saka, sekmē taisnas tiesas spriešanu. Turpretī nepatiess liecinieks krāpjas un veicina netaisnību.

Salamans turpina: ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduŗ kā ar zobenu, bet zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles.” (Salamana Pamācības 12:18.) Ar vārdiem var iedurt kā ar zobenu, izpostīt draudzīgas attiecības un radīt nesaskaņas, bet vārdi var būt arī patīkami un iepriecinoši, un tādā gadījumā tie  nostiprina draudzību. Vai gan lamāšanos, kliegšanu, pastāvīgu kritizēšanu un aizvainojošas piezīmes nevar nosaukt par zobena dūrieniem, kas atstāj dziļas emocionālas brūces? Ja mums šajā ziņā ir gadījies pateikt kaut ko neapdomīgu, tad situācija jālabo, no sirds atvainojoties, — tad mūsu vārdi būs dziedinoši.

Mēs dzīvojam grūtos laikos, tāpēc nav pārsteidzoši, ka daudziem ir ”salauztas sirdis” un ”satriekts un noskumis prāts”. (Psalms 34:19.) Kad iedrošinām nomāktos un palīdzam vājajiem, mēs liekam lietā vārdu dziedinošo spēku. (1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Ar iejūtību teikti vārdi var uzmundrināt pusaudžus, kam jāsaskaras ar vienaudžu spiedienu. Runājot apdomīgi, ir iespējams apliecināt padzīvojušiem cilvēkiem, ka citi viņus mīl un uzskata par vajadzīgiem, un laipna runa var iepriecināt slimos. Pat aizrādījumu ir vieglāk pieņemt tad, ja tas tiek dots ”ar lēnprātīgu garu”. (Galatiešiem 6:1.) Un noteikti ”kā dziedinātājas zāles” ir tāda cilvēka valoda, kurš stāsta labo vēsti par Valstību visiem, kas klausās.

”Patiesas lūpas pastāvēs mūžam”

Apzīmēdams mūsu runu ar vārdu ”lūpas”, Salamans raksta: ”Patiesas lūpas pastāvēs mūžam, tik pamirkšķinu, vairs nav melu mēles!” (Salamana Pamācības 12:19, VDP.) Vārdi ”patiesas lūpas” senebreju valodā ir vienskaitlī un nozīmē kaut ko vairāk nekā vienkārši patiesības runāšanu. ”Tie norāda uz tādām īpašībām kā izturība, pastāvīgums un uzticamība,” sacīts kādā avotā. ”Šāda runa pastāvēs.. mūžīgi, jo tā tiks atzīta par uzticamu, pretēji melīgai mēlei.., kas var pievilt citus uz īsu brīdi, bet nespēj pastāvēt, kad tiek pārbaudīta.”

Tālāk Salamans raksta: ”Krāpšana ir to sirdīs, kuŗi dod ļaunu padomu [”kas ļaunu kaļ”, VDP], bet tie, kas mudina uz mieru, sagādā prieku. Taisnajam nekas nekaitēs, bet  bezdievji būs nelaimju pilni.” (Salamana Pamācības 12:20, 21.)

Tie, kas cenšas nodarīt citiem ļaunu, rada tikai sāpes un ciešanas, turpretī cilvēki, kas mudina uz mieru, gūst gandarījumu no tā, ka rīkojas pareizi. Viņiem ir prieks arī par savas rīcības labajiem augļiem. Vissvarīgākais ir tas, ka viņi iegūst Dieva labvēlību, jo ”nepatiesas pļāpu rīkles šķiet tam Kungam negantība, bet kas rīkojas uzticības garā, tas Viņam labi patīk”. (Salamana Pamācības 12:22.)

Runa, kas ”apslēpj zināšanu”

Izraēlas ķēniņš paskaidro vēl vienu atšķirību starp cilvēku, kas uzmanīgi pārdomā savus vārdus, un tādu, kas to nedara: ”Gudrinieks apslēpj zināšanu, bet ģeķu sirds izbrēc muļķību.” (Salamana Pamācības 12:23, VDP.)

Gudrs un saprātīgs cilvēks zina, kad jārunā un kad ir labāk klusēt. Viņš apslēpj savas zināšanas, nemēģinādams spīdēt ar tām. Tas nenozīmē, ka viņš vienmēr slēpj to, ko zina, bet viņš rīkojas apdomīgi. Turpretī nesaprātīgs cilvēks nespēj novaldīties un izrāda citiem savu muļķību. Domāsim par to, lai nerunātu pārāk daudz, un atturēsimies no lielīšanās!

Turpinādams norādīt uz pretstatiem, Salamans spilgti apraksta čaklumu un slinkumu: ”Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Salamana Pamācības 12:24.) Ar čaklu darbu var iegūt noteiktu stāvokli un materiālu neatkarību, bet sliņķis strādās piespiedu kārtā un būs atkarīgs no citiem. ”Pēc kāda laika slinks cilvēks kļūst par strādīga cilvēka vergu,” atzīmē kāds Bībeles zinātnieks.

Vārds, kas iepriecina

Ķēniņš Salamans atkal pievēršas tam, ko mēs runājam, un izsaka trāpīgu novērojumu par cilvēka dabu: ”Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina.” (Salamana Pamācības 12:25.)

Dzīvē ir daudz rūpju un raižu, kas var skumdināt sirdi. Lai izjustu atvieglinājumu un iepriecinājumu, mums ir nepieciešami laipni, uzmundrinoši vārdi, ko saka saprotošs cilvēks. Bet kā lai citi zinātu, cik lielas ir rūpes mūsu sirdī, ja mēs viņiem to nepastāstīsim? Tātad, kad esam nonākuši nelaimē vai jūtamies nomākti, mums par to jārunā ar kādu iejūtīgu cilvēku, kas var mums palīdzēt. Jau tas vien, ka ietērpjam savas izjūtas vārdos, kaut kādā mērā atvieglo sirdssāpes. Tas nozīmē, ka ir svarīgi atklāti runāt ar dzīvesbiedru, vecākiem vai kādu līdzjūtīgu un garīgi nobriedušu draugu.

Nav labāku uzmundrinājuma vārdu par tiem, kas atrodami Bībelē. Tāpēc mums jātuvojas Dievam, ar pateicību pārdomājot viņa iedvesmotos Rakstus. Šādas pārdomas var iepriecināt satrauktu sirdi un darīt gaišas skumjas acis. To apliecina psalmu sacerētājs, kas rakstīja: ”Tā Kunga likumi ir  pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis.” (Psalms 19:8, 9.)

Patīkams ceļš

Pretstatīdams taisno un bezdievīgo cilvēku rīcību, Izraēlas ķēniņš saka: ”Taisnais rāda savam tuvākajam īsto ceļu, bet bezdievīgo ceļš ieved kārdinājumā un maldos viņus pašus.” (Salamana Pamācības 12:26.) Taisnīgs cilvēks uzmanīgi izraugās savus tuvākos — paziņas un draugus. Viņš apdomā, ar ko kontaktēties, cenzdamies izvairīties no nevēlamas sabiedrības. Pavisam citādi rīkojas bezdievīgie, kas neuzklausa padomus, ietiepīgi rīkojas pēc sava prāta un aizmaldās neceļos.

Tad ķēniņš Salamans no vēl viena viedokļa apskata atšķirību starp laisku un čaklu cilvēku. ”Sliņķis neceps savu medījumu, bet čakls cilvēks kļūst bagāts,” viņš raksta. (Salamana Pamācības 12:27.) Sliņķis netiek pie medījuma cepšanas un vispār nespēj pabeigt iesākto, turpretī čakls cilvēks var kļūt bagāts.

Slinkums ir tik kaitīgs, ka apustulis Pāvils uzskatīja par nepieciešamu rakstīt kristiešiem Tesalonikā un aizrādīt cilvēkiem, kas tur ”nekārtīgi dzīvoja”, proti — nestrādāja nekādu darbu un jaucās lietās, kas neattiecās uz viņiem. Šādi cilvēki bija par apgrūtinājumu citiem. Pāvils viņiem deva tiešu padomu, mudinādams viņus ”klusā garā strādāt un ēst savu maizi”. Ja viņi nepaklausītu šim stingrajam padomam, tad pārējiem draudzes locekļiem, kā norādīja Pāvils, vajadzētu ”atrauties” no viņiem, kas acīmredzot nozīmēja neiesaistīties nekādos kopīgos pasākumos. (2. Tesaloniķiešiem 3:6—12.)

Mums jāņem vērā ne tikai Salamana padomi par čaklumu, bet arī tas, ko viņš rakstīja par pareizu mēles lietošanu. Centīsimies izmantot šo mazo locekli tā, lai uzmundrinātu un iepriecinātu citus, apņemsimies izvairīties no neīstiem vārdiem un rīkoties taisnīgi. ”Uz taisnības ceļa ir dzīvība, bet noziegumu ceļš ved nāvē,” Salamans apliecina. (Salamana Pamācības 12:28.)

[Attēli 27. lpp.]

”Īstenā atziņa mīt tanī, kas uzklausa padomu”

[Attēli 28. lpp.]

”Zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles”

[Attēls 29. lpp.]

Atklāta saruna ar uzticamu draugu var sniegt lielu mierinājumu

[Attēls 30. lpp.]

Ja ar pateicību pārdomājam, kas teikts Dieva Rakstos, mūsu sirds priecājas