Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Jēkabs — cilvēks, kam bija svarīgas garīgās vērtības

Jēkabs — cilvēks, kam bija svarīgas garīgās vērtības

Jēkabs — cilvēks, kam bija svarīgas garīgās vērtības

JĒKABS savā dzīvē pieredzēja ne mazumu nesaskaņu un nelaimju. Dvīņubrāļa nevaldāmais naids viņam lika glābt dzīvību bēgot. Kad Jēkabs vēlējās apprecēt savu mīļoto, viņš tika piemānīts un sākumā bija spiests doties laulībā ar citu sievieti. Beigu beigās Jēkabam bija četras sievas, un šī iemesla dēļ viņa dzīvē radās daudz sarežģījumu. (1. Mozus 30:1—13.) Divdesmit gadus Jēkabs strādāja pie cilvēka, kas viņu negodīgi izmantoja. Vēlāk Jēkabs cīnījās ar eņģeli un guva traumu, kuras sekas juta visu turpmāko mūžu. Viņa meita tika izvarota, un viņa dēli pēc tam atriebības dusmās sarīkoja asiņainu slaktiņu. Pēc kāda laika Jēkabs izcieta lielas bēdas, domādams, ka ir gājis bojā viņa mīļākais dēls, un viņš sēroja, kad nomira viņa sieva. Dzīves nogalē Jēkabs, glābdamies no bada, bija spiests pārcelties uz dzīvi svešā zemē. Toreiz viņš pats atzina, ka viņa dzīves dienas ir bijušas ”īsas un bēdu pilnas”. (1. Mozus 47:9.) Tomēr, par spīti visām šīm grūtībām, Jēkabs bija garīgi noskaņots cilvēks, kas paļāvās uz Dievu. Vai viņa ticība bija velta? Ko vērtīgu mēs mācāmies, pārdomājot dažus notikumus Jēkaba dzīvē?

Dvīņubrāļi, kas bija tik atšķirīgi

Dvīņubrāļu Jēkaba un Ēzava nesaskaņu galvenais iemesls bija tas, ka Jēkabam bija svarīgas garīgās vērtības, turpretī Ēzavs pret tām izturējās ar necieņu. Jēkabs domāja par derību, ko Dievs bija slēdzis ar Ābrahāmu, un veltīja visu savu uzmanību rūpēm par ģimeni, kuru Dievs bija iecēlis par šīs derības mantiniekiem. Tāpēc Dievs viņu mīlēja un uzskatīja par morāli nevainojamu cilvēku. Turpretī Ēzava interese par savu garīgo mantojumu bija tik maza, ka viņš to par niecīgu samaksu pārdeva. Kad Jēkabs ar Dieva atbalstu īstenoja iegūtās tiesības un saņēma brālim paredzētās svētības, Ēzavu pārņēma nevaldāmas dusmas. Jēkabs bija spiests pamest visu, kas viņam bija dārgs, un bēgt. Tomēr drīz pēc tam notika kaut kas tāds, kas palīdzēja viņam atgūties. (Maleahija 1:2, 3; 1. Mozus 25:27, 28—34; 27:1—45.)

Sapnī Dievs parādīja Jēkabam eņģeļus, kas kāpa augšup un lejup pa kāpnēm — starp debesīm un zemi izveidotiem akmens pakāpieniem. Dievs paziņoja, ka aizsargās Jēkabu un viņa pēcnācējus: ”Tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu eji, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.” (1. Mozus 28:10—15.)

Tie bija ļoti mierinoši vārdi. Jehova apstiprināja, ka apsolījumi, ko viņš bija devis Ābrahāmam un Īzākam, kļūs par Jēkaba ģimenes garīgo mantojumu. Jēkabam tika apsolīts Dieva atbalsts un aizsardzība un darīts zināms, ka eņģeļi var kalpot tiem, kas ir ieguvuši Dieva labvēlību. Būdams aizkustināts un pateicīgs par to, Jēkabs apsolīja vienmēr uzticīgi kalpot Jehovam. (1. Mozus 28:16—22.)

Jēkabs nebūt nebija piesavinājies Ēzava mantojumu. Jau pirms zēnu dzimšanas Jehova bija atklājis, ka ”vecākais kalpos jaunākajam”. (1. Mozus 25:23.) Kāds varētu domāt, ka situācija būtu bijusi daudz vienkāršāka, ja Dievs būtu licis Jēkabam piedzimt pirmajam. Tomēr no šī gadījuma mēs varam mācīties kādu būtisku atziņu — Dievs nedod svētības tiem, kas apgalvo, ka viņiem tās pienākas, bet parāda žēlastību tiem, kurus pats izvēlas. Tāpēc pirmdzimtā dēla tiesības ieguva Jēkabs, nevis viņa vecākais brālis, kas neuzskatīja tās par vērtīgām. Arī izraēliešu tauta, kas, tāpat kā Ēzavs, nevērīgi izturējās pret garīgām vērtībām, beigu beigās zaudēja Dieva labvēlību, un Dievs izveidoja jaunu tautu — garīgo Izraēlu. (Romiešiem 9:6—16, 24.) Mūsdienās tas, ka cilvēks piedzimst dievbijīgā ģimenē vai uzaug starp dievbijīgiem cilvēkiem, nenozīmē, ka viņam ir nodrošinātas labas attiecības ar Jehovu un nekas nav jādara, lai tās veidotu. Visiem, kas vēlas saņemt Dieva svētības, jādzīvo dievbijīgi un augstu jāvērtē garīgi jautājumi.

Viesis Lābana namā

Ieradies Mezopotāmijā, lai tur ņemtu sev par sievu kādu no radiniecēm, Jēkabs pie akas satika savu māsīcu Rāheli, Lābana meitu. Viņš novēla no akas smago akmeni un palīdzēja Rāhelei padzirdīt ganāmpulku. * Pēc tam Rāhele steidzās mājup, lai paziņotu par Jēkaba ierašanos, un Lābans, to izdzirdējis, skrēja sagaidīt viesi. Ja Lābans tajā brīdī atcerējās bagātīgās dāvanas, ko viņa ģimene reiz bija saņēmusi no Ābrahāma kalpa, tad viņu gaidīja vilšanās — Jēkabs bija ieradies tukšām rokām. Tomēr Lābanam acīmredzot bija iešāvusies prātā doma, ka viņš varētu izmantot Jēkabu un likt viņam strādāt savā labā. (1. Mozus 28:1—5; 29:1—14.)

Jēkabs izstāstīja Lābanam, kas ar viņu bija noticis. Nav zināms, vai Jēkabs minēja arī to, kādā veidā viņš bija ieguvis pirmdzimtā tiesības, taču, noklausījies stāstu par ”visiem šiem notikumiem”, Lābans teica: ”Tiešām, tu esi no maniem kauliem un manas miesas!” Kāds zinātnieks norādīja, ka šie vārdi varēja nozīmēt vai nu laipnu aicinājumu palikt pie Lābana, vai arī atzinumu, ka radnieciskās saites uzliek Lābanam par pienākumu aizstāvēt Jēkabu. Taču drīz vien Lābans izgudroja, kā viņš varētu izmantot māsasdēlu.

Lābans izteica Jēkabam priekšlikumu, kas kļuva par sākumu nesaskaņām 20 gadu garumā. Viņš sacīja: ”Kaut gan tu esi mans radinieks, bet vai tādēļ tev par velti kalpot? Pasaki man savu algu.” Lābana piedāvājums varētu šķist augstsirdīgs, taču patiesībā tas nozīmēja to, ka viņu attiecības turpmāk noteiks nevis radnieciskās saites, bet gan šis savdabīgais darba līgums. Tā kā Jēkabs bija iemīlējis Rāheli, viņš atbildēja: ”Es esmu ar mieru par Rāheli kalpot septiņus gadus.” (1. Mozus 29:15—20.)

Tajos laikos tika uzskatīts, ka saderināšanās ir stājusies spēkā, kad līgavas ģimenei tika nomaksāta izpirkuma maksa. Vēlāk Mozus bauslībā tika noteikts, ka tad, ja kāds ir pavedinājis jaunavu, viņam jāmaksā 50 sudraba šekeli. Profesors Gordons Venems uzskata, ka tā bija ”lielākā izpirkuma maksa”, bet vairākumā gadījumu tā bija ”krietni mazāka”. (5. Mozus 22:28, 29.) Tā kā Jēkabam nebija naudas, ko maksāt par līgavu, viņš apņēmās septiņus gadus strādāt pie Lābana. G. Venems norāda, ka ”senās Babilonijas laikos gadījuma strādnieki mēnesī nopelnīja no 0,5 līdz 1 šekelam”, tas ir, no 42 līdz 84 šekeliem septiņos gados. ”Jēkabs par Rāheli piedāvāja ļoti dāsnu izpirkuma maksu,” secina profesors. Lābans labprāt pieņēma Jēkaba piedāvājumu. (1. Mozus 29:19.)

Septiņi gadi Jēkabam šķita kā ”dažas dienas” — tik liela bija viņa mīlestība pret Rāheli. Kad norunātie gadi bija pagājuši, Jēkabs, neko nenojauzdams par Lābana viltību, saņēma līgavu, kuras seja saskaņā ar tā laika tradīcijām bija aizklāta. Nav grūti iedomāties, cik šokēts viņš bija nākamajā rītā, kad atklāja, ka ir gulējis nevis ar Rāheli, bet gan ar viņas māsu Leu! Jēkabs pārmeta Lābanam: ”Kāpēc tu man esi tā darījis? Vai es tev neesmu kalpojis Rāheles dēļ?” Lābans atbildēja: ”Tā nemēdz šinī vietā darīt, ka izdod jaunāko pirms vecākās. Piepildi šīs septiņas dienas ar šo, tad es tev gribu dot arī to otru tavas kalpošanas dēļ, kad tu man kalposi vēl citus septiņus gadus.” (1. Mozus 29:20—27.) Jēkabam nebija izvēles — ja viņš gribēja apprecēt savu mīļoto, viņam bija jāpiekrīt Lābana noteikumiem.

Atšķirībā no iepriekšējiem septiņiem gadiem, nākamie septiņi kalpošanas gadi bija ļoti grūti. Kā gan Jēkabs būtu varējis aizmirst Lābana ļaunprātīgo viltību? Un ko viņš varēja just pret Leu, kas bija palīdzējusi Lābanam īstenot šo blēdību? Pašu Lābanu it nemaz neuztrauca sarežģījumi, kas viņa rīcības dēļ nākotnē varētu rasties meitu dzīvē. Viņš domāja tikai par savu labumu. Ar laiku Rāheles aizvainojumam nāca klāt arī greizsirdība, jo Lea citu pēc cita dzemdēja četrus dēlus, turpretī Rāhelei bērnu nebija. Izmisusī Rāhele deva vīram par sievu savu kalponi, lai vismaz tādā veidā tiktu pie bērna, un Lea aiz sāncensības izdarīja to pašu. Galu galā Jēkabam bija četras sievas un 12 bērni, un viņa lielo ģimeni diezin vai varēja saukt par laimīgu. Tomēr Jehova lika rasties no Jēkaba ģimenes lielai tautai. (1. Mozus 29:28—30:24.)

Jehova vairoja viņa bagātību

Lai gan Jēkabam bija daudz pārbaudījumu, viņš redzēja, ka Dievs tur savu solījumu un viņam palīdz. To saprata arī Lābans: nelielais mājlopu pulks, kas viņam piederēja pirms māsasdēla ierašanās, izauga par varenu ganāmpulku. Nevēlēdamies atlaist Jēkabu, Lābans piedāvāja māsasdēlam pašam noteikt sev atalgojumu par turpmāko kalpošanas laiku, un Jēkabs lūdza, lai viņam piešķir visus neparastas krāsas dzīvniekus, kas piedzims Lābana ganāmpulkos. Šajā reģionā aitas parasti ir baltas un kazas — melnas vai tumši brūnas; tikai neliela daļa dzīvnieku ir raibi vai plankumaini. Būdams pārliecināts, ka šādi noteikumi viņam būs ļoti izdevīgi, Lābans piekrita Jēkaba priekšlikumam un tūlīt pat lika aizvest visas plankumainās un raibās aitas un kazas tālu projām, lai tās nenonāktu saskarsmē ar dzīvniekiem no Jēkaba aizgādībā palikušajiem ganāmpulkiem. Droši vien viņš cerēja, ka Jēkaba ieguvums no šīs vienošanās būs diezgan pieticīgs un tas būs ievērojami mazāks par ierasto atalgojumu, kādu tajā laikā saņēma gani, — piekto daļu no visiem jaundzimušajiem jēriem un kazlēniem. Bet Lābana cerības bija veltas, jo Jehova bija ar Jēkabu. (1. Mozus 30:25—36.)

Ar Dieva atbalstu Jēkabs panāca, ka viņa ganāmpulkā dzimst veselīgi un stipri dzīvnieki, kas bija raibi un plankumaini. (1. Mozus 30:37—42.) Jēkaba izmantotās selekcijas metodes, protams, nebija zinātniskas. Taču zinātnieks Nehems Sarna uzskata, ka ”vēlamo rezultātu ir iespējams panākt, secīgi krustojot.. vienkrāsainus dzīvniekus, kam ir recesīvie krāsainā apmatojuma gēni”, un viņš apgalvo, ka ”dzīvniekus, kam ir šie gēni, parasti var pazīt pēc tā, ka.. [tie] ir spēcīgāki un veselīgāki”.

Kad Lābans redzēja, ka māsasdēla ganāmpulkos dzimst plankumaini, raibi un lāsumaini sīklopi, viņš mēģināja mainīt vienošanās noteikumus. Lābans meklēja tikai savu labumu, taču viņa nodomi nesekmējās — lai kādus noteikumus viņš izvirzīja, Jehova allaž izdarīja tā, lai Jēkabs par savu darbu saņemtu bagātīgu atlīdzību. Lābanam atlika vienīgi griezt zobus aiz dusmām. Drīz vien Jēkabam piederēja liela bagātība: ganāmpulki, kalpi, kamieļi, ēzeļi — un to visu viņš bija ieguvis nevis tāpēc, ka viņam piemita kādas izcilas spējas, bet gan tāpēc, ka viņu atbalstīja Dievs. Vēlāk viņš Rāhelei un Leai teica: ”Jūsu tēvs mani ir pievīlis un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reizēm, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt. [..] ..Dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man.” Jehova darīja zināmu, ka viņš ir redzējis visu, ko Lābans darījis, un iedrošināja Jēkabu, sacīdams: ”Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu.” (1. Mozus 31:1—13; 32:10.)

Kad Jēkabs beidzot bija brīvs no negodīgā Lābana, viņš devās mājup. Lai gan kopš viņa aiziešanas bija pagājuši divdesmit gadi, viņš joprojām baidījās no sava brāļa, un ziņa, ka Ēzavs nāk pretī ar četri simti vīru lielu pulku, Jēkabu izbiedēja vēl vairāk. Ko šajā situācijā darīja Jēkabs? Tā kā Jēkabs bija garīgi noskaņots cilvēks, kas vienmēr paļāvās uz Dievu, arī šoreiz viņa rīcībā izpaudās ticība. Jēkabs teica lūgšanu, kurā atzina, ka nav Jehovas žēlsirdības cienīgs, un lūdza pasargāt viņu un viņa ģimeni no Ēzava rokas, kā Jehova to bija solījis. (1. Mozus 32:3—13.)

Tad notika kaut kas negaidīts. Kāds svešinieks, kas patiesībā bija eņģelis, visu nakti cīnījās ar Jēkabu un ar vienu vienīgu pieskārienu izmežģīja viņam gūžu. Jēkabs nebija ar mieru atlaist eņģeli, kamēr tas nebūs viņu svētījis. Pravietis Hozeja vēlāk rakstīja, ka Jēkabs ”raudāja un lūdzās žēlastību”. (Hozejas 12:3—5; 1. Mozus 32:25—30.) Jēkabs zināja, ka iepriekšējās eņģeļu parādīšanās reizes bija saistītas ar Ābrahāmam dotajiem derības solījumiem svētīt viņa pēcnācējos visas zemes tautas. Tāpēc viņš cīnījās visiem spēkiem, lai saņemtu svētības. Šajā reizē Dievs nosauca viņu par Izraēlu, kas var nozīmēt ”tas, kurš cīnās ar Dievu,” vai arī ”Dievs cīnās”.

Vai mēs esam gatavi cīnīties?

Cīniņš ar eņģeli un satikšanās ar Ēzavu nebija vienīgie grūtie brīži Jēkaba dzīvē. Taču jau šie notikumi vien ļauj spriest, kāds cilvēks viņš bija. Ēzavs nevēlējās paciest nelielu izsalkumu, lai saglabātu savu pirmdzimtību, turpretī Jēkabs, lai saņemtu svētības, visu mūžu neatlaidīgi pūlējās un pat bija gatavs cīnīties ar eņģeli. Kā jau Dievs bija solījis, Jēkabs saņēma Dieva vadību un aizsardzību, un viņš kļuva par priekšteci varenai tautai un gaidāmajam Mesijam. (Mateja 1:2, 16.)

Vai mēs esam gatavi cīnīties, lai varētu iegūt Jehovas labvēlību? Cilvēkiem, kas mūsdienās vēlas pildīt Dieva gribu, jāpieredz daudz grūtību un pārbaudījumu, un reizēm, lai pieņemtu pareizus lēmumus, jāizcīna visīstākā cīņa. Jēkaba labā priekšzīme arī mūs var pamudināt stingri turēties pie cerības un ticēt, ka Jehova mūs atalgos saskaņā ar saviem solījumiem.

[Zemsvītras piezīme]

^ 9. rk. Līdzīgi notikumi bija risinājušies agrāk, kad Jēkaba māte Rebeka padzirdīja Ēliēzera kamieļus. Rebeka toreiz skrēja uz mājām, lai pastāstītu par svešinieka ierašanos, un Lābans, ieraudzījis māsai uzdāvinātās zeltlietas, steidzās Ēliēzeram pretī. (1. Mozus 24:28—31, 53.)

[Attēli 31. lpp.]

Jēkabs visu mūžu cīnījās, lai saņemtu svētības