JĒZUS KRISTUS saviem sekotājiem mācīja: ”Jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9, 10.) Šajā lūgšanā, ko daudzi pazīst kā tēvreizi, ir paskaidrots, kāds ir Dieva Valstības mērķis.

Ar Valstības starpniecību tiks svētīts Dieva vārds. Tas tiks attīrīts no visa negoda, kāds tam ir sagādāts Sātana un pirmā cilvēka sacelšanās dēļ. Tas ir ļoti svarīgi, jo visu saprātīgo būtņu labklājība ir atkarīga no tā, vai viņi uzskata Dieva vārdu par svētu un labprāt atzīst Dieva tiesības valdīt. (Atklāsmes 4:11.)

Turklāt Valstība panāks, ka ”[Dieva] prāts.. notiek kā debesīs, tā arī virs zemes”. Kāds ir Dieva prāts jeb viņa griba? Viņš vēlas, lai starp viņu un cilvēkiem tiktu atjaunotas ciešas attiecības, kādas zaudēja Ādams. Valstība gādās, lai tiktu īstenots vēl kāds Visuma augstākā valdnieka, Jehovas, nodoms — uz zemes tiktu izveidota paradīze, kur labi cilvēki varēs dzīvot mūžīgi. Dieva Valstība likvidēs visu pirmā grēka izraisīto postu un īstenos Dieva nodomu attiecībā uz zemi. (1. Jāņa 3:8.) Valstība un tas, ko tā paveiks, ir Bībeles galvenā tēma.

Dieva Valstība ir reāla valdība, kam pieder liela vara. Vārdi, ko teicis pravietis Daniēls, ļauj gūt kaut nelielu apjausmu par to, cik varena tā ir. Pirms daudziem gadiem viņš izteica paredzējumu: ”Debesu Dievs cels valsti.. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis.” Pretstatā cilvēku valdībām, kas vēstures gaitā ir nākušas pie varas un kritušas, Dieva Valstība ”pastāvēs nesagrauta mūžīgi”. (Daniēla 2:44.) Taču tā nav vienīgā joma, kurā Dieva Valstība ir pārāka par jebkuru citu valdību. Tās pārākums izpaužas itin visā.

Dieva Valstībai ir visizcilākais valdnieks.

Kas ir šis valdnieks? Sapnī un parādībās, kas Daniēlam bija dotas, viņš ieraudzīja Dieva Valstības valdnieku, kurš bija ”kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā” un kurš, nonācis Visvarenā Dieva priekšā, saņēma ”varu, godību un valdīšanu”. (Daniēla 7:1, 13, 14.) Šis Cilvēka Dēls nav neviens cits kā Jēzus Kristus. (Mateja 16:13—17.) Dievs Jehova par Valstības ķēniņu izraudzījās savu Dēlu Jēzu. Kad Jēzus bija uz zemes, viņš ļaunajiem farizejiem teica: ”Dieva valstība ir jūsu vidū.” Ar šiem vārdiem viņš norādīja, ka to vidū ir nākamais Valstības ķēniņš. (Lūkas 17:21.)

Vai gan ir kāds cilvēks, kas varētu būt labāks valdnieks kā Jēzus? Jēzus jau bija apliecinājis, ka ir nevainojami taisnīgs, uzticams un iejūtīgs vadītājs. Evaņģēlijos viņš ir attēlots  ne tikai kā apņēmīgs, bet arī ļoti iejūtīgs un sirsnīgs cilvēks. (Mateja 4:23; Marka 1:40, 41; 6:31—34; Lūkas 7:11—17.) Turklāt augšā celtais Jēzus nav pakļauts nāvei un citiem cilvēciskiem ierobežojumiem. (Jesajas 9:5, 6.)

Jēzus un viņa līdzvaldnieki valda no debesīm.

Savā sapnī Daniēls redzēja arī to, ka ”ķēniņa valstība” un ”vara” tika nodota ”svēto tautai”. (Daniēla 7:27.) Jēzus nevalda viens pats. Ar viņu kopā ir citi, kas ir ķēniņi un priesteri. (Atklāsmes 5:9, 10; 20:6.) Apustulis Jānis par viņiem rakstīja: ”Es redzēju: Raugi, Jērs stāvēja uz Cianas kalna un līdz ar viņu simts četrdesmit četri tūkstoši.. ..kas ir atpirkti no pasaules.” (Atklāsmes 14:1—3.)

Šajos pantos minētais Jērs ir Jēzus Kristus, kas ir kļuvis par Valstības ķēniņu. (Jāņa 1:29; Atklāsmes 22:3.) Savukārt Ciānas kalns simbolizē debesis. * (Ebrejiem 12:22.) Jēzus un 144 000 viņa līdzvaldnieku valda no debesīm. Tā patiešām ir izcila vieta, no kuras valdīt. Atrazdamies debesīs, viņi var labāk visu pārredzēt. Tā kā Dieva Valstība valda no debesīm, tā tiek saukta arī par ”debesu valstību”. (Lūkas 8:10; Mateja 13:11.) Nekādi ieroči, pat ne atomieroči, nespēj apdraudēt un iznīcināt šo debesu valdību. Tā ir neuzveicama, un tā īstenos visu, ko Jehova tai ir uzticējis. (Ebrejiem 12:28.)

Dieva Valstībai ir uzticami pārstāvji uz zemes.

Kā mēs to varam zināt? 45. psalma 17. pantā ir teikts: ”Tu.. celsi.. valdniekus pār visu zemi.” Ar ”tu” uzrunātā persona šajā pravietojumā ir Dieva Dēls. (Psalms 45:7, 8; Ebrejiem 1:7, 8.) Tātad Jēzus Kristus pats iecels Valstības pārstāvjus uz zemes. Mēs varam būt droši, ka viņi uzticami pildīs Jēzus norādījumus. Jau tagad Bībeles prasībām atbilstoši vīrieši, kas ir iecelti par kristiešu draudzes vecākajiem, tiek mācīti nevis izturēties kā kungiem pret saviem ticības biedriem, bet gan tos aizsargāt, uzmundrināt un mierināt. (Mateja 20:25—28; Jesajas 32:2.)

Dieva Valstības pavalstnieki ievēro augstas morāles normas.

Viņi ir krietni un taisnīgi Dieva acīs. (Salamana Pamācības 2:21, 22.) ”Lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam,” teikts Bībelē. (Psalms 37:11.) Dieva Valstības pavalstnieki ir lēnprātīgi — gatavi mācīties, pazemīgi un laipni. Viņi galveno uzmanību pievērš garīgiem jautājumiem. (Mateja 4:4.) Viņi vēlas darīt to, kas ir pareizs, un labprāt paklausa Dieva norādījumiem.

Dieva Valstībai ir paši labākie likumi.

Dieva Valstības likumi un principi nāk no paša Dieva Jehovas. Tie mūs nevis netaisnīgi ierobežo, bet gan nāk mums par labu. (Psalms 19:8—12.) Daudzi cilvēki jau ir guvuši labumu no tā, ka dzīvo saskaņā ar Jehovas taisnīgajām prasībām. Piemēram, ņemot vērā padomus, kas Bībelē doti vīriem, sievām un bērniem, ir iespējams vairot saskaņu ģimenē. (Efeziešiem 5:33—6:3.) Ja mēs paklausām Bībeles pavēlei izturēties pret citiem ar mīlestību, uzlabojas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. (Kolosiešiem 3:13, 14.) Ievērojot Bībeles principus, ir iespējams izveidot labus darba paradumus un attīstīt līdzsvarotu attieksmi pret naudu. (Salamana Pamācības 13:4; 1. Timotejam 6:9, 10.) Izvairīdamies no netikumīgas rīcības, piedzeršanās, tabakas un citu atkarību izraisošu vielu lietošanas, mēs pasargājam savu veselību. (Salamana Pamācības 7:21—23; 23:29, 30; 2. Korintiešiem 7:1.)

Dieva Valstība ir valdība, ko ir izveidojis Dievs. Tās ķēniņam, Jēzum Kristum, un  visiem viņa līdzvaldniekiem jāatbild Dievam par to, cik uzticīgi viņi aizstāv Dieva taisnīgos likumus un mīlestības pilnos principus. Valstības pavalstniekiem, arī tās pārstāvjiem uz zemes, Dieva likumu ievērošana sagādā prieku. Dievs ir galvenais noteicējs Valstības valdnieku un pavalstnieku dzīvē. Tāpēc var teikt, ka Dieva Valstība ir patiesas teokrātijas — Dieva valdīšanas — izpausme. Valstība katrā ziņā īstenos mērķi, kura dēļ tā tika izveidota. Taču kad Dieva Valstībai bija jāsāk valdīt?

Atbildi uz jautājumu, kad Dieva Valstība sāk valdīt, palīdz atrast Jēzus vārdi: ”Tautas samīs Jeruzālemi, tiekāms viņu laiki būs piepildīti.” (Lūkas 21:24.) Jeruzaleme bija vienīgā pilsēta pasaulē, kas bija cieši saistīta ar Dieva vārdu. (1. Ķēniņu 11:36; Mateja 5:35.) Tā bija Dieva atbalstītas valsts galvaspilsēta. Tas, ka šo pilsētu samīs tautas, nozīmēja, ka Dieva valdīšanu pār viņa tautu pārtrauks cilvēku valdīšana. Kad tam bija jānotiek?

Pēdējam ķēniņam, kas sēdēja Jehovas tronī Jeruzalemē, tika teikts: ”Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! [..] ..kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu.” (Ecēhiēla 21:30—32.) Valdnieka kronim bija jātiek noņemtam no šī ķēniņa galvas, un Dieva valdīšanai pār viņa tautu bija jātiek pārtrauktai. Tas notika 607. gadā pirms mūsu ēras, kad babilonieši izpostīja Jeruzalemi. Tautu laikos, kam bija jānāk pēc tam, neviena valdība uz zemes nepārstāvētu Dieva varu. Tikai šo laiku beigās Jehova dotu varu valdīt tam, kam ”uz to ir tiesība” — Jēzum Kristum. Cik ilgiem bija jābūt tautu laikiem?

Bībelē, pravieša Daniēla grāmatā, var lasīt: ”Nocērtiet šo koku un iznīciniet to, bet atstājiet tā saknāju un celma daļu zemē dzelzs un vara važās.., kamēr viņam pāri būs gājuši septiņi gadi!” (Daniēla 4:20.) Kā mēs redzēsim, šeit minētie ”septiņi gadi” jeb ”septiņi laiki”, kā teikts latviešu valodas Bībeles 1926. gada izdevumā, atbilst Jēzus pieminētajiem tautu laikiem.

Bībelē ar kokiem reizēm simboliski tiek attēloti atsevišķi cilvēki, valdnieki un valstis. (Psalms 1:3; Jeremijas 17:7, 8; Ecēhiēla 31. nodaļa.) Daniēla pravietojumā minētais simboliskais koks ”bija redzams līdz pašam pasaules galam”. (Daniēla 4:8.) Tātad vara, ko simbolizēja šis koks, kuram bija jātiek ”nocirstam” un ”atstātam važās”, aizstiepās ”līdz pasaules galam”, ieskaitot visas ”cilvēku ķēniņvalstis”. (Daniēla 4:14, 17, 19.) Tātad šis koks simbolizē Dieva augstāko varu, it īpaši varu attiecībā pret Zemi. Kādu laiku Jehova īstenoja šo varu ar ķēniņu starpniecību, kurus viņš iecēla pār izraēliešu tautu. Simboliskais koks tika nocirsts, un tā celms  tika iekalts dzelzs un vara važās, lai neļautu tam augt. Tas norādīja uz to, ka kādu laiku uz zemes neviens vairs nepārstāvēs Dieva varu (šis laiks sākās 607. gadā pirms mūsu ēras), bet šāds stāvoklis neturpinātos mūžīgi. Kokam bija jāpaliek saistītam važās, līdz paietu ”septiņi laiki”. Šī perioda beigās Jehova dotu varu likumīgajam mantiniekam, Jēzum Kristum. Ir skaidrs, ka ”septiņi laiki” un ”tautu laiki” apzīmē vienu un to pašu laikposmu.

Ar Bībeles palīdzību ir iespējams noskaidrot, cik ilgiem bija jābūt ”septiņiem laikiem”. Tajā ”laiks un laiki un puslaiks” — kopumā trīsarpus laiki — ir pielīdzināti 1260 dienām. (Atklāsmes 12:6, 14.) Tātad divreiz ilgāks periods jeb septiņi laiki ir 2520 dienas.

Skaitot 2520 dienas no 607. gada pirms mūsu ēras, mēs nonākam pie 600. gada pirms mūsu ēras. Tomēr septiņi laiki bija daudz ilgāks laika periods. Tas vēl nebija beidzies, kad Jēzus runāja par tautu laikiem. Tātad septiņi laiki ir pravietisks laikposms, un uz to var attiecināt Bībeles principu: ”Par katru gadu.. vienu dienu.” (4. Mozus 14:34; Ecēhiēla 4:6.) Tas nozīmē, ka septiņi laiki, kuros pār zemi valda pasaulīgas valdības un nav pārstāvēta Dieva vara, ilgst 2520 gadus. Skaitot 2520 gadus no 607. gada pirms mūsu ēras, mēs nonākam pie mūsu ēras 1914. gada. Šajā gadā beidzās tautu laiki jeb septiņi laiki. Tātad Jēzus Kristus kļuva par Dieva Valstības ķēniņu 1914. gadā.

Tā kā Dieva Valstība jau ir sākusi valdīt debesīs, rodas jautājums: vai mums joprojām jālūdz, lai tā nāktu, kā to mācīja Jēzus savā parauglūgšanā? (Mateja 6:9, 10.) Jā, mums ir jāturpina lūgt. Šim lūgumam joprojām ir liela nozīme, jo Dieva Valstība vēl nav pārņēmusi varu pār visu Zemi.

Kad tas notiks, paklausīgie cilvēki pieredzēs daudz svētību. ”Dievs pats būs ar viņiem,” teikts Bībelē. ”Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:3, 4.) Tajā laikā ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24.) Visi, kas cenšas iepriecināt Dievu, varēs dzīvot mūžīgi. (Jāņa 17:3.) Gaidīdami šī un citu brīnišķīgo Bībeles pravietojumu piepildīšanos, ”dzīsimies papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības”. (Mateja 6:33.)