”Tie sasauca sinedriju”

AUGSTAIS priesteris un ebreju tautas vadoņi nezināja, ko iesākt. Kā lai apklusina tautā skaļās valodas par Jēzu Kristu? Viņiem bija izdevies panākt, ka Jēzus tiek sodīts ar nāvi, bet tagad viņa mācekļi visā Jeruzalemē stāstīja ļaudīm par Jēzus augšāmcelšanos. Kā lai piespiež viņus klusēt? Lai izlemtu šo jautājumu, augstais priesteris un viņa tuvākie palīgi ”sasauca sinedriju” — ebreju tautas augstāko tiesu. (Apustuļu darbi 5:21.)

Tolaik, mūsu ēras pirmajā gadsimtā, augstākā vara Jūdejā piederēja romiešu vietvaldim Poncijam Pilātam. Bet kā bija sadalītas sinedrija un Pilāta ietekmes sfēras? Kādas lietas bija Pilāta un kādas — sinedrija kompetencē? Kas ietilpa sinedrijā, un kā tas darbojās?

Sinedrija veidošanās

Grieķu vārds sinedrion (burtiski ”kopā sēdēšana”) bija vispārīgs sapulces vai padomes apzīmējums. Ebreju tradīcijā tas parasti nozīmēja reliģisku padomi, kas pildīja tiesas funkcijas.

Pēc tam, kad 70. gadā tika sagrauta Jeruzaleme, vairāku gadsimtu gaitā tika sakopots Talmuds, kura sarakstītāji sinedriju attēloja kā ļoti senu institūciju. Viņi uzskatīja, ka sinedrijs vienmēr ir sastāvējis no mācītiem vīriem, kas pulcējušies, lai pārspriestu ebreju likumu detaļas, un ka tas pastāv jau kopš tā laika, kad Mozus sapulcināja 70 izraēliešu vecajus, lai tie viņam palīdzētu vadīt tautu. (4. Mozus 11:16, 17.) Taču vēsturnieki noraida šādu priekšstatu. Viņuprāt, kaut kas līdzīgs pirmā gadsimta sinedrijam Jūdejā parādījās tikai persiešu kundzības laikā. Tāpat arī vēsturnieki norāda, ka talmudistu iztēlotā mācīto vīru akadēmija drīzāk atbilst otrā un trešā gadsimta rabīnu skolām, nevis pirmā gadsimta sinedrijam. Kad tad īsti radās sinedrijs?

 No Bībeles var redzēt, ka ebreju trimdiniekiem, kas 537. gadā p.m.ē. atgriezās Jūdejā no Babilonijas, bija sava pašpārvaldes sistēma. Nehemija un Ezra pieminēja priekšniekus, vecajus un labiešus jeb dižciltīgos — iespējams, tie bija topošā sinedrija pirmsākumi. (Ezras 10:8; Nehemijas 5:7.)

Laikposms no Ebreju rakstu pabeigšanas brīža līdz Mateja evaņģēlija sarakstīšanai ebreju tautas vēsturē bija ļoti nemierīgs laiks. 332. gadā Jūdeju ieņēma Aleksandrs Lielais. Pēc viņa nāves Jūdejā valdīja divas hellēniskās valdnieku dinastijas, kuru rokās nonāca vara Aleksandra impērijas daļās, — vispirms Ptolemaji un pēc tam Seleikīdi. Pirmās vēsturiskās ziņas, kurās pieminēta ebreju vecāko padome, attiecas tieši uz Seleikīdu valdīšanas posmu, kas sākās 198. gadā p.m.ē. Šai padomei droši vien bija visai ierobežotas pilnvaras, tomēr tā radīja ebrejiem iespaidu, ka viņiem ir zināmas pašpārvaldes tiesības.

167. gadā p.m.ē. Seleikīdu dinastijas pārstāvis Antiohs IV (Epifans) mēģināja uzspiest ebrejiem hellēnisko kultūru. Viņš apgānīja Jeruzalemes templi, uz tā altāra upurēdams Zevam cūku. Tas izprovocēja sacelšanos, kuras gaitā ebreji Makabeju vadībā nokratīja Seleikīdu jūgu un Makabeji nodibināja Hasmoneju valdnieku dinastiju. * Ebreju valsts pārvaldē ietekmi ieguva rakstu mācītāji un farizeji — sacelšanās pusē nostājušos tautas masu vadītāji —, savukārt priesteru kārtas vara samazinājās.

Pamazām noformējās tāds sinedrijs, par kādu var lasīt Kristiešu grieķu rakstos. Ar laiku tas izveidojās par nacionālu administratīvu padomi un augstāko tiesas orgānu, kas nodarbojās ar ebreju likumu skaidrošanu.

Varas līdzsvars

Pirmajā gadsimtā Jūdeja atradās Romas pakļautībā, tomēr ebrejiem bija dota diezgan liela brīvība. Tā bija Romas parastā politika — piešķirt pakļautajām tautām samērā plašas pašnoteikšanās tiesības. Tāpēc romiešu amatpersonas neiejaucās vietējo tiesu darbībā un vairījās no problēmām, kas varētu rasties kultūru atšķirības dēļ. Šīs politikas mērķis bija uzturēt provincēs mieru un vairot provinču iedzīvotāju lojalitāti pret Romas varu, ļaujot viņiem turēties pie savām paražām un pamatā pašiem valdīt pār sevi. Romieši gan iecēla un atcēla augsto priesteri, kurš vienlaikus bija arī sinedrija priekšsēdētājs, un uzlika nodokļus, bet citādi viņi iejaucās ebreju lietās vienīgi tad, ja to prasīja valstiski svarīgas Romas intereses. Cik var spriest pēc Jēzus tiesas apraksta, Romas vara acīmredzot bija paturējusi sev tiesības lemt par nāvessoda piespriešanu. (Jāņa 18:31.)

Kā redzams, sinedrija kompetencē bija lielākā daļa ebreju iekšējo lietu. Sinedrija rīcībā bija ”sulaiņi”, kas veica arestus. (Jāņa 7:32.) Zemākās tiesas bez Romas iejaukšanās  izskatīja mazāk nozīmīgās krimināllietas un civillietas. Ja zemākā tiesa nespēja iztiesāt kādu lietu, šī lieta tika nodota sinedrijam, kura lēmums bija galīgs.

Lai attaisnotu savas privilēģijas, sinedrijam bija jānodrošina miers un jāatbalsta Romas vara. Taču, ja romiešiem radās aizdomas, ka runa ir par politisku noziegumu, viņi iejaucās notikumos un rīkojās tā, kā uzskatīja par vajadzīgu, — to ilustrē, piemēram, gadījums, kad tika apcietināts apustulis Pāvils. (Apustuļu darbi 21:31—40.)

Tiesas sastāvs

Sinedrijā ietilpa 71 loceklis — augstais priesteris un 70 citi ietekmīgi vīri. Romiešu laikā sinedriju veidoja dižciltīgie no priesteru dzimtām (galvenokārt saduceji), aristokrāti, kas nepiederēja pie priesteru kārtas, un izglītoti rakstu mācītāji no farizeju partijas. Ietekmīgākā grupa sinedrijā bija augstdzimušie priesteri, kurus atbalstīja laicīgās aristokrātijas pārstāvji. * Saduceju uzskati bija konservatīvi, turpretī farizeji, kas galvenokārt bija vienkāršas izcelsmes un kuriem tautā bija liela autoritāte, ieņēma liberālu nostāju. Pēc vēsturnieka Josefa Flāvija vārdiem, saduceji nelabprāt piekrita prasībām, ko izvirzīja farizeji. Kad Pāvils aizstāvējās sinedrija priekšā, viņš izmantoja šo abu grupu nesaskaņas un reliģisko uzskatu atšķirības. (Apustuļu darbi 23:6—9.)

Tā kā sinedrijam bija tik aristokrātisks raksturs, domājams, par tā locekli cilvēks kļuva uz visu mūžu un, ja kāda vieta sinedrijā atbrīvojās, pārējie locekļi iecēla jauno sinedrija locekli. Kā ir teikts Mišnā, vietu sinedrijā varēja ieņemt tikai tie, kas bija ”priesteri, levīti vai izraēlieši, kuru meitām ir atļauts precēties ar priesteriem,” — proti, ebreji, kas, uzrādot radurakstus, varēja pierādīt savas izcelsmes tīrību. Tā kā augstākā tiesa pārraudzīja visas Jūdejas tiesu sistēmu, ir loģiski pieņemt, ka vīri, kas bija izpelnījušies cieņu un ievērību, darbodamies zemākajās tiesās, ar laiku varēja tikt iecelti par sinedrija locekļiem.

Vara un funkcijas

Ebreji dziļi cienīja sinedriju, un zemāko tiesu tiesnešiem bija jāpakļaujas tā lēmumiem, pretējā gadījumā viņiem pat varēja draudēt nāvessods. Sinedrijs pirmām kārtām nodarbojās ar lietām, kas bija saistītas ar priesteru amatu, Jeruzalemi, Jeruzalemes templi un tajā veicamajiem rituāliem. Stingri ņemot, sinedrija civilajā jurisdikcijā bija vienīgi Jūdejas teritorija, bet, tā kā sinedrijs tika uzskatīts par augstāko autoritāti likumu interpretācijas jautājumos, tā morālā vara bija jūtama visās ebreju kopienās, lai kur tās atrastos. Piemēram, Bībelē var lasīt, ka augstais priesteris un vecajo padome deva norādījumus Damaskas sinagogām, lai Damaskas ebreji palīdzētu aizturēt Kristus sekotājus. (Apustuļu darbi 9:1, 2; 22:4, 5; 26:12.) Iespējams, ebreji, kuri svētkos viesojās Jeruzalemē, atgriezušies mājās, informēja pārējos par jaunākajiem sinedrija lēmumiem.

Saskaņā ar Mišnu, vienīgi sinedrija kompetencē bija izlemt jautājumus, kas bija svarīgi visai tautai, izskatīt lietas pret tiesnešiem, kas nebija pakļāvušies sinedrija lēmumiem, un tiesāt viltus praviešus. Jēzus un Stefans nonāca sinedrija priekšā, jo viņi bija apsūdzēti zaimošanā, Pēteri un Jāni sinedrijs tiesāja par tautas musināšanu, savukārt Pāvilam bija izvirzīta apsūdzība mēģinājumā apgānīt templi. (Marka 14:64; Apustuļu darbi 4:15—17; 6:11; 23:1; 24:6.)

Jēzus un viņa mācekļu tiesāšana

Izņemot sabatus un svētās dienas, sinedrijs katru dienu sapulcējās savā sēžu zālē, kur sinedrija locekļi sēdēja no rīta upura līdz vakara upurim. Tiesāšana notika vienīgi diennakts gaišajās stundās. Tā kā nāves spriedumu pasludināja tikai nākamajā dienā pēc tiesas, lietas,  kurās apsūdzētajam draudēja nāvessods, nebija paredzēts izskatīt sabata vai svētku dienas priekšvakarā. Liecinieki tika stingri brīdināti, cik nopietns grēks ir nevainīgu asiņu izliešana. Ņemot vērā šos faktus, ir skaidrs, ka Jēzus notiesāšana pirmssvētku naktī, kad tiesa tika noturēta Kajafas namā, patiesībā bija nelikumīga. Turklāt — kas vēl ļaunāk — tiesneši paši bija sameklējuši viltus lieciniekus un pierunāja Pilātu, lai viņš pavēl sodīt Jēzu ar nāvi. (Mateja 26:57—59; Jāņa 11:47—53; 19:31.)

Talmudā sacīts, ka tiesneši, kas izskatīja lietas, kurās apsūdzētajam varēja piespriest nāvessodu, centās glābt apsūdzēto, iztiesājot lietu nesteidzīgi. Taču Stefana lieta, tāpat kā pirms viņa Jēzus lieta, netika iztiesāta šādā veidā. Aizstāvības runa, ko viņš teica sinedrija priekšā, beidzās ar to, ka pūlis Stefanu nomētāja ar akmeņiem. Ja nebūtu iejaukušies Romas varas pārstāvji, apustuli Pāvilu, ļoti iespējams, būtu piemeklējis tāds pats liktenis. Sinedrija tiesneši pat bija sazvērējušies viņu nogalināt. (Apustuļu darbi 6:12; 7:58; 23:6—15.)

Tomēr vismaz daži sinedrija locekļi, šķiet, bija godīgi cilvēki. Piemēram, jaunais ebreju priekšnieks, kas runāja ar Jēzu, varbūt bija sinedrija loceklis. Bagātība gan traucēja šim jaunajam cilvēkam pieņemt Jēzus aicinājumu kļūt par viņa sekotāju, tomēr viņam noteikti piemita labas īpašības, citādi Jēzus viņu nemaz nebūtu aicinājis. (Mateja 19:16—22; Lūkas 18:18, 22.)

Bailes no tā, ko varētu teikt citi tiesneši, varbūt bija tas iemesls, kāpēc ”jūdu valdības vīrs” Nikodēms nāca pie Jēzus tumsas aizsegā. Tomēr Nikodēms aizstāvēja Jēzu sinedrija priekšā, vaicādams: ”Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?” Vēlāk Nikodēms atnesa ”svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un aloes”, lai sagatavotu apbedīšanai Jēzus mirstīgās atliekas. (Jāņa 3:1, 2; 7:51, 52; 19:39.)

Jāzeps no Arimatijas, cits sinedrija loceklis, drosmīgi lūdza Pilātam atļauju paņemt Jēzus miesas un guldīja tās jaunā kapavietā, kas viņam piederēja. Jāzeps ”gaidīja Dieva valstību”, bet aiz bailēm no ebrejiem viņš turēja slepenībā faktu, ka viņš ir Jēzus māceklis. Jāzepam par godu tomēr jāsaka, ka viņš nebija kopā ar pārējo sinedriju balsojis par plānu nogalināt Jēzu. (Marka 15:43—46; Mateja 27:57—60; Lūkas 23:50—53; Jāņa 19:38.)

Sinedrija loceklis Gamaliēls pārējiem tiesnešiem gudri ieteica likt mierā Jēzus mācekļus. ”Pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!” viņš tiem sacīja. (Apustuļu darbi 5:34—39.) Bet kāpēc šī augstā tiesa atsacījās atzīt, ka Jēzu un viņu mācekļus atbalsta Dievs? Sinedrijs nevis visu priekšā atzina, ka Jēzus dara brīnumus, bet sprieda: ”Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.” (Jāņa 11:47, 48.) Varaskāres dēļ ebreju augstākā tiesa apzināti tiesāja netaisnīgi. Arī vēlāk, kad Jēzus mācekļi dziedināja cilvēkus, reliģiskie vadoņi nevis priecājās, bet iedegās dusmās. (Apustuļu darbi 5:17.) Šiem tiesnešiem bija jābūt dievbijīgiem un taisnīgiem, bet lielākā daļa no viņiem bija varaskāri un negodīgi. (2. Mozus 18:21; 5. Mozus 16:18—20.)

Dieva spriedums

Tā kā ebreji pārkāpa Dieva likumus un noraidīja Mesiju, Dievs Jehova galu galā viņus atmeta un vairs neuzskatīja par savu izredzēto tautu. Mūsu ēras 70. gadā romieši izpostīja Jeruzalemi un tās templi, un pienāca gals visai ebreju sistēmai un beigās arī pašam sinedrijam.

Jehovas ieceltais tiesnesis Jēzus Kristus izspriedīs, vai kāds no pirmā gadsimta sinedrija locekļiem ir cienīgs saņemt augšāmcelšanu un kuri no viņiem ir grēkojuši pret svēto garu. (Marka 3:29; Jāņa 5:22.) Mēs varam būt pārliecināti, ka, pieņemot šādus lēmumus, Jēzus rīkosies absolūti taisnīgi. (Jesajas 11:3—5.)

[Zemsvītras piezīmes]