Kāpēc galējības ir bīstamas?

DIEVS JEHOVA ir līdzsvarots pilnīgi visā. ”Pilnīgs ir Viņa darbs”, un viņa taisnīgums ir nesaraujami saistīts ar žēlastību. (5. Mozus 32:4.) Viņa mīlestība nav akla, jo viņš vienmēr rīkojas saskaņā ar saviem nevainojamajiem likumiem. (Psalms 89:15; 103:13, 14.) Pirmie cilvēki, ko Dievs radīja, arī bija līdzsvaroti it visā, un viņiem nepiemita nosliece uz galējībām. Taču, kad viņi sacēlās pret Dievu, viņos iemājoja grēks, ko var salīdzināt ar vainu jeb defektu, un tāpēc cilvēki vairs neprot būt pilnīgi līdzsvaroti. (Romiešiem 3:10.)

Lai labāk saprastu šo domu, varam iztēloties šādu piemēru — automašīnai vai velosipēdam ir deformējusies riepa. Kā mēs justos, ja pārvietotos ar šādu automašīnu vai velosipēdu? Braucamrīks lēkātu un zvalstītos, un šādu braucienu nekādā gadījumā nevarētu nosaukt par drošu. Deformēta riepa ir jāsalabo, pirms bojājums kļūst lielāks un riepa izlaiž gaisu. Šo līdzību var attiecināt uz mums, cilvēkiem. Mums visiem ir savas nepilnības, un tāpēc mēs bieži vien it kā ”nosveramies” uz kādu pusi vairāk, nekā vajadzētu. Bet, ja mēs ļausim saviem trūkumiem kļūt vēl lielākiem, mūsu dzīve sāks līdzināties braucienam automašīnā ar deformētu riepu, un tas var izrādīties bīstami.

Reizēm arī labas īpašības izpausme var pārvērsties galējībā. Piemēram, izraēliešiem senatnē bija jānēsā apģērbs ar bārkstīm, jo tā noteica Mozus bauslība, bet farizeji, par kuriem stāstīts Kristiešu grieķu rakstos, darināja ”aizvien lielākus pušķus pie saviem tērpiem”, lai izceltos citu vidū. Viņi gribēja izskatīties dievbijīgāki par citiem izraēliešiem. (Mateja 23:5, EAD; 4. Mozus 15:38—40.)

Arī tagad daudzi cilvēki par katru cenu grib piesaistīt sev uzmanību un tāpēc ir gatavi pat šokēt apkārtējos. Patiesībā šo cilvēku rīcība bieži vien liecina, ka viņi izmisīgi alkst būt pamanīti — viņi it kā sauc: ”Es arī esmu personība!” Taču nosliece uz galējībām apģērbā vai rīcības veidā neapmierina kristieša patiesās vajadzības.

Līdzsvarota attieksme pret darbu

Lai kas mēs būtu un lai kur mēs dzīvotu, cītīgs darbs mūsu dzīvei piešķir jēgu. Mēs esam radīti tā, lai izjustu gandarījumu par paveikto. (1. Mozus 2:15.) Tāpēc slinkums Bībelē ir nosodīts. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2. Tesaloniķiešiem 3:10.) Ja cilvēks aiz slinkuma negrib strādāt, viņš ne vien nonāk nabadzībā un izjūt neapmierinātību ar dzīvi, bet arī iemanto Dieva nelabvēlību.

Daudzi cilvēki krīt otrā galējībā un kļūst par darbaholiķiem, labprātīgiem sava darba vergiem. Viņi strādā no tumsas līdz tumsai, domādami, ka tas ir pats vērtīgākais, ko viņi var darīt savas ģimenes labā. Taču patiesībā ģimene no tā cieš. Kāda sieviete, kuras vīrs ļoti bieži strādā virsstundas, nelaimīga sacīja: ”Es labprāt atdotu visu, ar ko ir pilna šī greznā māja, lai tikai vīrs būtu mājās kopā ar bērniem un mani.” Cilvēkiem, kas ir pārmērīgi nodevušies darbam, būtu nopietni jāpārdomā  atziņa, ko bija guvis ķēniņš Salamans: ”Kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad — ak vai — viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana.” (Salamans Mācītājs 2:11.)

Ja ir runa par darbu, ir jāvairās no abām galējībām — kā no slinkuma, tā no vergošanas darbam. Cilvēkam ir jābūt čaklam, taču jāpatur prātā, ka pārmērīga nodošanās darbam laupa dzīvē prieku un, iespējams, pat daudz ko vairāk. (Salamans Mācītājs 4:5, 6.)

Galējības izklaidē

Bībelē, runājot par cilvēkiem mūsu laikos, ir teikts, ka daudzi dzīvos, ”mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu”. (2. Timotejam 3:2, 4.) Tieksme pēc baudām ir kļuvusi par spēcīgu ieroci Sātana rokās, ar kura palīdzību novērst cilvēkus no Dieva. Daudzu dzīvē atpūta un izklaide ir ieņēmusi nesamērīgi lielu vietu, un popularitāti ir iemantojuši ekstrēmi sporta veidi, ar kuriem aizraujas arvien vairāk cilvēku. Kāds ir tā iemesls? Bieži vien cilvēki nav apmierināti ar pelēko ikdienu un tāpēc meklē piedzīvojumus un asas izjūtas. Taču, lai šīs izjūtas nenotrulinātos, viņiem ik reizi jāuzņemas aizvien lielāks risks. Kristieši, kas nopietni izturas pret savu ticību, nenodarbojas ar riskantiem sporta veidiem, jo ciena dzīvību un Dievu, kas to ir devis. (Psalms 36:10.)

Bet vai Dievs grib, lai mēs dzīvotu kā askēti? Padomāsim. Kur Dievs lika mājot pirmajiem cilvēkiem, ko bija radījis? Ēdenes dārzā. Vārds Ēdene tulkojumā no senebreju valodas nozīmē ”bauda; prieks”. (1. Mozus 2:8.) Dievs Jehova, radīdams cilvēkus, vēlējās, lai viņu dzīve būtu patīkama un sagādātu tiem prieku.

Vislīdzsvarotākā attieksme pret atpūtu un izklaidi bija Jēzum. Viņa dzīvē galvenais bija Dieva gribas pildīšana, un viņš nekad neatkāpās no Dieva likumiem un principiem. Viņš rūpējās par citiem cilvēkiem pat tad, kad bija noguris. (Mateja 14:13, 14.) Tomēr Jēzus pieņēma uzaicinājumus uz mielastiem un atvēlēja laiku atpūtai, kaut arī, protams, zināja, ka pretinieki viņu par to nosodīja, piemēram, apvainodami: ”Redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs.” (Lūkas 7:34; 10:38; 11:37.) Bet Jēzus neuzskatīja, ka būt dievbijīgam nozīmē atteikties no visiem priekiem dzīvē.

Ir skaidrs, ka mums jāvairās no galējībām, ja ir runa par atpūtu un izklaidi. Cilvēks, kam patīkamas sajūtas un izklaide pamazām kļūst par galveno dzīvē, nekad nebūs īsti laimīgs, jo viņam vairs nepaliek laika kaut kam daudz svarīgākam, piemēram, Dieva pielūgsmei. Tomēr mums nav jāliedz sev jebkāds prieks, nedz arī jākritizē citi, kas prot būt līdzsvaroti un priecāties par dzīvi. (Salamans Mācītājs 2:24; 3:1—4.)

Līdzsvarotība vairo dzīvē prieku

Kristus māceklis Jēkabs rakstīja: ”Mēs visi daudzējādi klūpam.” (Jēkaba 3:2.) Lai gan mēs cenšamies izvairīties no galējībām, tomēr mums reizēm gadās arī ”klupt”. Kas mums šajā ziņā var palīdzēt? Mums ir skaidri jāapzinās savas stiprās un vājās puses. Jāatzīst, nav viegli būt objektīviem pret sevi, un varbūt pat notiek tā, ka mēs kādā lietā nosliecamies uz galēja viedokļa pusi, paši to nemaz nemanīdami. Lai tā nenotiktu, mums jābūt ciešās attiecībās ar nobriedušiem kristiešiem un jāuzklausa viņu gudrie padomi. (Galatiešiem 6:1.) Varbūt mēs varam lūgt padomu uzticamam draugam vai kristiešu draudzes vecākajam, kam ir liela pieredze. Tāpat kā Bībele, kurā gluži kā spogulī varam ieraudzīt, kādi mēs izskatāmies Jehovas priekšā, arī šādi padomi mums palīdz lūkoties uz sevi objektīvi. (Jēkaba 1:22—25.)

Mums ir pa spēkam dzīvot tā, lai nekristu galējībās, — ja mēs paši pūlēsimies, kā arī pieņemsim Jehovas palīdzību, mēs iemācīsimies dzīvot līdzsvarotu dzīvi un būt laimīgi. Tā uzlabosies mūsu attiecības ar kristīgajiem brāļiem un māsām un cilvēki, kam mēs sludinām, vēl skaidrāk redzēs, ko nozīmē būt patiesam kristietim. Pats galvenais, šādi mēs līdzināsimies mūsu mīlošajam Dievam Jehovam, kas ir līdzsvarots pilnīgi visā. (Efeziešiem 5:1.)

[Norāde par attēla autortiesībām 28. lpp.]

©Greg Epperson/age fotostock