”Rakstīts mūsu pamācībai”

”DAUDZAI grāmatu rakstīšanai nav gala.” (Salamans Mācītājs 12:12.) Mūsdienās, kad lasītājiem pieejamais iespieddarbu klāsts ir milzīgs, šie vārdi izskan tikpat aktuāli kā tolaik, kad tika uzrakstīti. Kā lai nosaka, kas visā šajā lasāmvielas gūzmā patiešām pelna mūsu ievērību?

Kad jāizšķiras, vai lasīt kādu grāmatu vai ne, daudzi vispirms grib kaut ko uzzināt par tās autoru. Izdevēji bieži iekļauj grāmatā īsas ziņas par autoru, minot, piemēram, kurā pilsētā viņš dzīvo, kādus akadēmiskus grādus viņš ir ieguvis un kādi viņa darbi iepriekš ir publicēti. Autora identitātei ir liela nozīme — to ilustrē fakts, ka savulaik rakstnieces bieži vien parakstīja savus darbus ar vīrieša vārdu, jo negribēja, lai viņu grāmatas tiktu vērtētas zemāk tāpēc vien, ka tās rakstījusi sieviete.

Diemžēl, kā bija minēts iepriekšējā rakstā, dažiem ir noraidoša attieksme pret Ebreju rakstiem *, jo viņi uzskata, ka Dievs, par kuru tur stāstīts, ir nežēlīga dievība, kas nesaudzīgi izrēķinās ar saviem ienaidniekiem. Noskaidrosim, kas pašā Bībelē — Ebreju rakstos un Kristiešu grieķu rakstos — ir teikts par tās Autoru.

Ziņas par Autoru

Ebreju rakstos var lasīt, ka Dievs teica senajai izraēliešu tautai: ”Es esmu tas Kungs, un Es nepārveidojos.” (Maleahija 3:6.) Aptuveni 500 gadu vēlāk Jēkabs, viens no Bībeles sarakstītājiem, par Dievu rakstīja šādus vārdus: ”Pie [viņa] nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17.) Bet kāpēc dažiem tomēr šķiet, ka tas Dievs, kas atklājies Ebreju rakstos, nav tas pats, par kuru stāstīts Kristiešu grieķu rakstos?

Viens no iemesliem ir tas fakts, ka dažādās Bībeles daļās Dieva personība atklājas no dažādām pusēm. Jau Pirmajā Mozus grāmatā vien viņš raksturots gan kā Dievs, kas ”savā sirdī ļoti noskuma”, gan kā tas, ”kam pieder debesis un zeme”, gan arī kā tas, ”kas visu zemi tiesā”. (1. Mozus 6:6; 14:23; 18:25.) Vai šie dažādie raksturojumi attiecas uz vienu un to pašu Dievu? Bez šaubām.

Lai labāk saprastu šo domu, iztēlosimies, piemēram, kādu tiesnesi: tie, kam nācies sastapties ar viņu tiesas zālē, varbūt vislabāk viņu pazīst kā nelokāmu likuma kalpu. Turpretī viņa bērni viņu redz no citas puses — tiem viņš droši vien pirmām kārtām ir mīlošs un gādīgs tēvs. Savukārt tuvāko draugu acīs viņš, iespējams, galvenokārt ir sirsnīgs, laipns cilvēks ar labu humora izjūtu. Tiesnesis, tēvs un draugs ir viens un tas pats cilvēks, tikai dažādos apstākļos izpaužas dažādas viņa personības šķautnes.

Līdzīgi arī Dievs Jehova Ebreju rakstos ir raksturots  kā ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”, tomēr turpat par viņu arī ir sacīts, ka ”viņš neatstāj nevienu nesodītu”. (2. Mozus 34:6, 7.) Šajos divos aspektos atspoguļojas Dieva vārda nozīme. Vārds Jehova jeb Jahve burtiski nozīmē ”viņš liek tapt”. Tas norāda, ka Dievs kļūst par jebko, kas nepieciešams, lai piepildītu savus solījumus. (2. Mozus 6:3, zemsvītras piezīme.) Taču viņš vienmēr ir un paliek tas pats Dievs. Jēzus par viņu teica: ”Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.” (Marka 12:29.)

Vai Ebreju raksti ir aizstāti ar Kristiešu grieķu rakstiem?

Mūsdienās ir pierasts, ka mācību grāmatas ik pa laikam tiek atzītas par novecojušām un aizstātas ar jaunām, jo zinātniskos pētījumos ir noskaidroti jauni fakti vai arī ir mainījies sabiedrības viedoklis. Vai kaut kas līdzīgs ir noticis arī ar Ebreju rakstiem, un tie ir aizstāti ar Kristiešu grieķu rakstiem? Nē, tas tā nav.

Ja Jēzus būtu gribējis, lai viņa kalpošanas apraksts un citi teksti, ko rakstījuši viņa mācekļi, aizstātu Ebreju rakstus, viņš noteikti būtu darījis to zināmu. Taču Lūkas evaņģēlijā ir stāstīts, ka neilgi pirms savas pacelšanās debesīs Jēzus, ”iesākdams no Mozus un visiem praviešiem” (tātad — balstīdamies uz Bībeles daļām, kas ietilpa Ebreju rakstos), diviem saviem mācekļiem ”izskaidroja visus rakstus, kas par viņu rakstīti”. Vēlāk Jēzus parādījās saviem uzticīgajiem apustuļiem un citiem mācekļiem, un par šo notikumu evaņģēlijā ir teikts: ”Viņš tiem sacīja: ”Šie ir tie vārdi, ko es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.”” (Lūkas 24:27, 44.) Ja Ebreju raksti būtu novecojuši un atmetami, vai gan Jēzus tos joprojām būtu izmantojis laikā, kad viņa kalpošana uz zemes jau gandrīz bija galā?

Kad bija dibināta kristiešu draudze, Jēzus sekotāji turpināja lietot Ebreju rakstus un bieži atsaucās uz tiem, izceļot pravietojumus, kuriem vēl bija jāpiepildās, vērtīgos principus, kas ietverti Mozus bauslībā, un seno Dieva kalpu piemēru, kas mudina kristiešus saglabāt uzticību Dievam. (Apustuļu darbi 2:16—21; 1. Korintiešiem 9:9, 10; Ebrejiem 11:1—12:1.) ”Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un noderīgi,” rakstīja apustulis Pāvils. * (2. Timotejam 3:16, LB-65r.) Kādā ziņā Ebreju raksti ir noderīgi mūsdienās?

Praktiski padomi

Padomāsim par tādu aktuālu problēmu kā rasu aizspriedumi. Kāds jauns etiopietis, kas dzīvo vienā no Austrumeiropas valstīm, par sevi un saviem draugiem stāsta: ”Ja mēs gribam kaut kur doties, mums ir jāiet grupā, jo tad vietējie varbūt liks mūs mierā. Pēc sešiem vakarā mums vispār labāk neiet ārā. Sevišķi bīstama vieta ir metro. Kad cilvēki uz mums skatās, viņi neredz neko citu kā tikai mūsu ādas krāsu.” Vai Ebreju rakstos ir pievērsta uzmanība šim sarežģītajam jautājumam?

Senajiem izraēliešiem tika sacīti šādi vārdi: ”Ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai jums būtu svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pašiem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē.” (3. Mozus 19:33, 34.) Kā redzams, senajā Izraēlā likums prasīja izturēties ar cieņu pret ”svešiniekiem” jeb ieceļotājiem no citām zemēm, un šis likums joprojām ir lasāms Ebreju rakstos. Daudzi noteikti piekritīs, ka, balstoties uz tiem principiem, kas ietverti šajā likumā, būtu iespējams likvidēt rasu aizspriedumus.

Ebreju raksti gan nedod sīkus norādījumus finanšu jautājumos, taču tajos ir lasāmi praktiski padomi, kas palīdz gudri rīkoties ar naudu. Piemēram, Salamana Pamācību grāmatas 22. nodaļas 7. pantā ir teikts: ”Kas aizņemas, kļūst par aizdevēja kalpu.” Mūsdienās daudzi finanšu konsultanti atzīst, ka, nesaprātīgi  uzņemoties kredītsaistības, var piedzīvot finansiālu katastrofu.

Turklāt Ebreju rakstos var lasīt trāpīgus vārdus, ko ķēniņš Salamans, viens no pašiem bagātākajiem cilvēkiem, kāds jebkad dzīvojis, teica par dzīšanos pēc bagātības. Raksturodams šo tendenci, kas tik izplatīta mūsdienu pasaulē, kur valda materiālisma gars, Salamans uzsvēra: ”Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem; taču arī tas ir niecība.” (Salamans Mācītājs 5:9.) Gudri vārdi, vai nav tiesa?

Nākotnes cerība

Visai Bībelei cauri vijas viena galvenā tēma: Bībelē stāstīts, ka Dieva Valstība, kuras ķēniņš ir Jēzus Kristus, ir tas līdzeklis, ar kura starpniecību tiks apstiprinātas Dieva tiesības uz augstāko varu un svētīts viņa vārds. (Daniēla 2:44; Atklāsmes 11:15.)

No Ebreju rakstiem mēs daudz ko uzzinām par to, kāda būs dzīve Dieva Valstības pakļautībā, un tas mums sniedz mierinājumu un stiprinājumu un palīdz tuvoties šī mierinājuma avotam Dievam Jehovam. Piemēram, pravietis Jesaja paredzēja, ka valdīs miers starp dzīvniekiem un cilvēkiem: ”Tad vilks mājos pie jēra, un panteris apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs.” (Jesajas 11:6—8.) Cik brīnišķīgas nākotnes izredzes!

Ko no Ebreju rakstiem var gūt tie, kas cieš tādu iemeslu dēļ kā rasu vai etniskie aizspriedumi, smagas slimības vai ekonomiskās grūtības, kuras novērst nav viņu spēkos? Ebreju rakstos par Jēzu Kristu pravietiski ir sacīts: ”Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm.” (Psalms 72:12, 13.) Šādi solījumi sniedz reālu atbalstu, jo cilvēki, kas uz tiem paļaujas, gūst spēku, lai raudzītos nākotnē ar mierīgu prātu un cerību. (Ebrejiem 11:6.)

Dieva iedvesmots, apustulis Pāvils rakstīja: ”Viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4.) Ebreju raksti joprojām ir neatņemama Dieva iedvesmoto vārdu, Bībeles, daļa, un arī mūsdienu pasaulē tie aizvien vēl ir ārkārtīgi noderīgi. Aicinām jūs dziļāk izpētīt, ko māca visa Bībele kopumā, un tuvoties tās Autoram Dievam Jehovam. (Psalms 119:111, 112.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

VECĀ DERĪBA VAI EBREJU RAKSTI?

Bībelē vārdi ”vecā derība” ir atrodami 2. vēstulē korintiešiem, 3. nodaļas 14. pantā. Ar vārdu ”derība” šajā pantā tulkots grieķu vārds diatēkē. Kādā nozīmē tas ir lietots?

Leksikogrāfs Edvards Robinsons rakstīja: ”Tā kā senā derība ir pierakstīta Mozus grāmatās, [diatēkē] apzīmē derības grāmatu jeb Mozus rakstus — t.i., bauslību.” 2. vēstulē korintiešiem, 3. nodaļas 14. pantā, apustulis Pāvils runāja par Mozus bauslību, kas ir tikai daļa no visiem pirmskristietības laika Svētajiem rakstiem.

Bet kāds tādā gadījumā būtu piemērotāks apzīmējums pirmajām 39 Bībeles grāmatām? Kad Jēzus Kristus un viņa agrīnie sekotāji pieminēja šīs grāmatas, viņi nelietoja vārdus, kas radītu iespaidu, it kā šī Bībeles daļa kaut kādā ziņā būtu novecojusi. Viņi minētos tekstus dēvēja par ”rakstiem” vai ”svētajiem rakstiem”. (Mateja 21:42; Romiešiem 1:2.) Saskaņā ar šiem Dieva iedvesmotajiem vārdiem Jehovas liecinieki to Bībeles daļu, ko parasti dēvē par Veco Derību, sauc par Ebreju rakstiem, jo oriģinālā tā sarakstīta galvenokārt senebreju valodā. Savukārt tā dēvēto Jauno Derību viņi sauc par Grieķu rakstiem, jo vīrieši, kas, Dieva iedvesmoti, sarakstīja šo Bībeles daļu, lietoja grieķu valodu.

[Attēli 4. lpp.]

Viens un tas pats cilvēks var būt gan stingrs tiesnesis, gan mīlošs tēvs, gan sirsnīgs draugs