Joēla grāmata un Amosa grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
Joēla grāmata un Amosa grāmata
”JOĒLS, Petuēla dēls” — tā ir vienīgā informācija, ko par sevi darījis zināmu Joēla grāmatas sarakstītājs. (Joēla 1:1.) Izņemot viņa sludināto vēsti, gandrīz nekādas citas ziņas šajā grāmatā nav iekļautas, tāpēc pat Joēla pravietošanas laiku var aplēst tikai aptuveni — varētu būt, ka šis pravietis darbojās ap 820. gadu p.m.ē., deviņus gadus pēc tam, kad Jūdejā bija sācis valdīt ķēniņš Usija. Kāpēc Joēls par sevi nav stāstījis neko vairāk? Iespējams, tāpēc, ka viņš ir gribējis, lai visa uzmanība tiktu pievērsta tam, ko viņš sludina, nevis viņam pašam.
Usijas valdīšanas laikā uzdevumu pravietot saņem arī Jūdejas iedzīvotājs Amoss — ”gans, kas audzē meža vīģes”. (Amosa 7:14.) Pretstatā Joēlam, kas izsaka pravietojumus Jūdejā, Amoss pēc Dieva norādījuma dodas pravietot uz ziemeļiem — uz desmit cilšu valsti Izraēlu. Amosa grāmata ir pabeigta pēc viņa atgriešanās Jūdejā, ap 804. gadu p.m.ē., un tās valoda ir vienkārša, bet spilgta.
”AK VAI, CIK DRAUSMĪGA DIENA!”
Joēls parādībā redz, ka zemei uzbrūk siseņi, ”cirmeņi” un ”tārpi”, un viņš tos nosauc par ”lielu, varenu tautu” un ”varoņiem”. (Joēla 1:4; 2:2—7.) ”Ak vai, cik drausmīga diena!” izsaucas Joēls. ”Jau tuva ir pati tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visvarenā sūtīta.” (Joēla 1:15.) Jehova aicina Ciānas iedzīvotājus: ”Griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds!” Ja viņi to izdarītu, Jehova pasargātu viņus no iznīcības un aizdzītu tālu projām viņu ”ienaidnieku, to no ziemeļiem”, proti, kaitēkļus, kas uzbrūk zemei. Pirms savas lielās dienas Jehova ”izlies savu Garu pār visu miesu un radību” un ”parādīs brīnuma zīmes pie debesīm un virs zemes”. (Joēla 2:12, 18—20; 3:1—4.)
Tautas dzird aicinājumu gatavoties karam: ”Pārkaliet savus lemešus zobenos un savus vīna dārznieka nažus par šķēpiem!” Tām jāsapulcējas ”Jošafata ielejā”, kur tās tiesās un pilnībā sakaus. ”Bet Jūdai būs jābūt mūžīgi apdzīvotai.” (Joēla 4:10, 12, 20.)
Bībeles pantu skaidrojums.
1:15; 2:1, 11; 3:4; 4:14. Kas ir ”tā Kunga diena”? ”Tā Kunga diena” ir laiks, kad Jehova izpilda spriedumu saviem ienaidniekiem un tos iznīcina, bet glābj savus patiesos kalpus. Piemēram, šādu ”dienu” 539. gadā p.m.ē. pieredzēja senā Babilona, kad to iekaroja mēdieši un persieši. (Jesajas 13:1, 6.) Tuvojas vēl viena Jehovas diena, kad viņš īstenos spriedumu ”lielajai Bābelei” — pasaules viltus reliģiju kopumam. (Atklāsmes 18:1—4, 21.)
2:1—10; 3:1. Kā piepildījās pravietojums par kaitēkļu uzbrukumu? Bībelē nav minēts tāds gadījums, kad Kanaāna zeme būtu piedzīvojusi tik plašu kaitēkļu uzbrukumu, kāds aprakstīts Joēla grāmatā. Tātad tas acīmredzot ir alegorisks vēstījums par notikumiem mūsu ēras 33. gadā, kad Jehova deva svēto garu Kristus sekotājiem un tie sāka sludināt vēsti, kas viltus reliģijas vadītājiem ārkārtīgi nepatika. (Apustuļu darbi 2:1, 14—21; 5:27—33.) Arī mums ir iespēja piedalīties šādas vēsts sludināšanā.
3:5. Ko nozīmē ”piesaukt tā Kunga vārdu”? Piesaukt Dieva vārdu nozīmē zināt, ka Dieva vārds ir Jehova, to dziļi cienīt un paļauties uz Dievu. (Romiešiem 10:13, 14.)
4:14. Kas ir domāts ar ”tiesas ieleju”? Tā ir simboliska Dieva spriedumu izpildes vieta. Kad Jūdejā valdīja ķēniņš Jošafats, kura vārds nozīmē ”Jehova ir tiesnesis”, Jehova izglāba Jūdejas iedzīvotājus no ienaidniekiem — kaimiņtautu karaspēkiem, kas taisījās viņiem uzbrukt —, radīdams to starpā nesaskaņas. Tāpēc šo vietu sauc arī par ”Jošafata ieleju”. (Joēla 4:2, 12.) Mūsu laikos šī ”ieleja” ir simboliska vieta, kur sakāvi piedzīvos pasaules tautas — tās būs kā vīnogas vīna spaidā. (Atklāsmes 19:15.)
Ko mēs varam mācīties.
1:13, 14. Lai iegūtu glābšanu, ir jānožēlo savi grēki un jāatzīst, ka Jehova ir patiesais Dievs.
2:12, 13. Īsta nožēla ir tāda, kas nāk no sirds. Tā ir saistīta ar to, ko cilvēks jūt, nevis ar ārējām izpausmēm, tāpēc Bībelē lasāms aicinājums: ”Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes!”
3:1—5. Jehovas ”lielajā un briesmīgajā dienā” izglābsies tikai tie, ”kas piesauks tā Kunga vārdu”. Mēs esam pateicīgi Dievam, ka viņš ir izlējis savu garu ”pār visu miesu un radību” un tāpēc gan jauni, gan veci, gan sievietes, gan vīrieši ”pravieto”, tas ir, dara plaši zināmus ”Dieva lielos darbus”. (Apustuļu darbi 2:11.) Tā kā Jehovas diena tuvojas, mums jābūt stipriem ”svētā dzīvē un dievbijībā”. (2. Pētera 3:10—12.)
4:4—8, 19. Joēls pravietoja, ka Jūdejas kaimiņtautas saņems sodu par cietsirdīgu izturēšanos pret Dieva izredzēto tautu, un šie pravietojumi piepildījās. Tiras pilsētas cietzemes daļu nopostīja Babilonijas valdnieks Nebukadnecars, bet uz salas esošo Tiras daļu vēlāk iekaroja Maķedonijas Aleksandra karaspēks, kas nonāvēja tūkstošiem Tiras karavīru un augstmaņu, bet 30 tūkstošus iedzīvotāju aizveda verdzībā. Aleksandrs un valdnieki, kas nāca pēc viņa, līdzīgi rīkojās arī ar filistiešiem. Ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras izpostīta bija arī Ēdoma. (Maleahija 1:3.) Šo pravietojumu piepildīšanās stiprina mūsu ticību, ka Jehova vienmēr pilda savus solījumus, un ļauj secināt, kā Jehova rīkosies ar valstīm un tautām, kas tagad vajā viņa kalpus.
4:16—21. Noteikti pienāks laiks, kad ”trīcēs zeme un debess” un tautas saņems Jehovas piespriesto sodu. ”Bet tas Kungs būs patvērums savai tautai” un dāvās tai dzīvi paradīzē. Diena, kad Dievs sodīs ļauno pasauli, nāk arvien tuvāk, tāpēc mums aizvien vairāk jāstiprina savas attiecības ar Dievu.
”SATAISIES.. STĀTIES SAVA DIEVA PRIEKŠĀ!”
Amoss vēršas pie izraēliešu kaimiņtautām, kas pret tiem ir noskaņotas naidīgi, un pie pašiem Jūdejas un Izraēlas iedzīvotājiem. Sīrija, Filistija, Tira, Ēdoma un Moāba pieredzēs postu, jo to iedzīvotāji ir izturējušies nežēlīgi pret Dieva tautu. Jūdejas iedzīvotāji tiks sodīti tāpēc, ka ”viņi nepilda tā Kunga bauslību”. (Amosa 2:4.) Arī desmit cilšu valsts Izraēlas iedzīvotāji ir grēkojuši: savā alkatībā tie ir apspieduši nabadzīgos, dzīvojuši netikli un izturējušies ar lielu necieņu pret Dieva praviešiem. Amoss brīdina, ka Jehova ”piemeklēs.. Bēteles altārus” un ”sagraus tiklab greznās ziemas kā vasaras mītnes”. (Amosa 3:14, 15.)
Kaut arī Dievs dažādos veidos jau ir sodījis izraēliešus, kas pielūdz elkus, viņi nepārstāj to darīt. Amoss vēršas pie tautas ar vārdiem: ”Sataisies.. stāties sava Dieva priekšā!” (Amosa 4:12.) Izraēliešiem Jehovas diena nozīmēs, ka viņiem būs jādodas ”gūstniecībā tālu viņpus Damaskas”, proti, uz Asīriju. (Amosa 5:27.) Kāds Bēteles priesteris aizliedz Amosam pravietot, bet Amoss drosmīgi turpina iesākto. ”Manai Israēla tautai ir pienācis gals,” Jehova dara zināmu Amosam, ”Es turpmāk vairs nemaz nebūšu saudzīgs pret to.” (Amosa 8:2.) No Dieva soda nevarēs paglābties ne pazemē, ne augstu kalnos. (Amosa 9:2, 3.) Tomēr Jehova apsola nākotnē arī kaut ko labu: ”Es atsaukšu atpakaļ savu Israēla tautu no trimdas, un viņi uzcels izpostītās pilsētas un tās arī apdzīvos, viņi dēstīs vīna dārzus un dzers no tiem vīnu, viņi ierīkos augļu dārzus un baudīs to augļus.” (Amosa 9:14.)
Bībeles pantu skaidrojums.
4:1. Kas ir domāts ar ”Basanas govīm”? Basanas līdzenums, kas atradās austrumos no Galilejas jūras, bija pazīstams ar saviem izcilajiem mājlopiem, piemēram, govīm, jo tajā atradās leknas ganības. Amoss pielīdzināja pēc greznības kārās Samarijas iedzīvotājas Basanas govīm. Šīs sievietes lika vīriem apspiest trūcīgos, lai iegūtu līdzekļus savu iegribu apmierināšanai.
4:6. Ko nozīmē tas, ka Dievs izraēliešu ”zobiem bija devis mieru”? Šajā Bībeles pantā ir lietots paralēlisms, un frāze ”zobiem bija devis mieru” nozīmē to pašu, ko ”ciest maizes trūkumu”, proti, izraēliešiem bija jācieš bads.
5:5. Kāpēc Dievs lika izraēliešiem ”nemeklēt Bēteli” (LB-26)? Jerobeāms Bētelē bija iedibinājis teļa kultu, un kopš tā laika Bētele bija viltus reliģijas centrs. Arī Gilgalā un Bēršebā acīmredzot pielūdza elkus. Lai izvairītos no pravietotā posta, izraēliešiem bija jābeidz staigāt uz šīm elku pielūgsmes vietām un jāsāk meklēt Jehovu.
7:1. Kas ir apzīmēts ar ”ķēniņa pļauju”? Acīmredzot ar to ir apzīmēts ķēniņa uzliktais nodoklis, kas bija paredzēts, lai uzturētu ķēniņa kavalēriju un sagādātu barību lopiem. Šis nodoklis bija jāmaksā, ”kad sāka zaļot atāls”, un tikai pēc tam tauta varēja ievākt ražu. Taču, pirms izraēlieši paspēja to izdarīt, izveidojās siseņu pūļi un noēda kā labību, tā arī citus augus.
8:1, 2. Par ko liecināja ”kurvis ar vasaras augļiem” (LB-26)? Tas liecināja, ka tuvu ir Jehovas diena. Vasaras augļus novāc ražas ievākšanas sezonas beigās, tas ir, zemkopības gada beigās. ”Kurvis ar vasaras augļiem”, ko Jehova lika Amosam skatīt parādībā, nozīmēja, ka izraēliešu gals bija tuvu. Tāpēc viņš teica Amosam: ”Manai Israēla tautai ir pienācis gals, Es turpmāk vairs nemaz nebūšu saudzīgs pret to.”
Ko mēs varam mācīties.
1:3, 6, 9, 11, 13; 2:1, 4, 6. Izraēla, Jūdeja un sešas to kaimiņvalstis bija izpelnījušās Jehovas dusmas, un viņš solīja tās nesaudzēt. No Jehovas piespriestā soda nav iespējams izbēgt. (Amosa 9:2—5.)
2:12. Mums nebūtu jāsaka pionieriem, ceļojošajiem pārraugiem, misionāriem un Bēteles darbiniekiem, ka viņiem būtu jāpārtrauc pilnas slodzes kalpošana un jāsāk parasta dzīve. Tieši pretēji, mums vienmēr jāuzslavē šie kristieši, lai viņi ar prieku turpinātu savu kalpošanu.
3:8. Tāpat kā cilvēku pārņem bailes, dzirdot lauvu rūcam, Amoss nevarēja nesludināt, kad Jehova viņam teica: ”Eji un uzstājies kā pravietis pret manu.. tautu!” (Amosa 7:15.) Tā kā mēs jūtam bijību pret Dievu, mēs dedzīgi sludinām viņa Valstību.
3:13—15; 5:11. Ar Jehovas palīdzību Amoss, kas bija vienkāršs gans, spēja sludināt cilvēkiem, kas dzīvoja pārticībā un tāpēc neinteresējās par Jehovu. Jehova tāpat var palīdzēt arī mums, lai mēs drosmīgi sludinātu Valstību visiem cilvēkiem, arī tiem, kas nav atsaucīgi.
4:6—11; 5:4, 6, 14. Lai gan izraēlieši daudzkārt bija izrādījuši savu nevēlēšanos atgriezties pie Jehovas, Amoss viņus tomēr mudināja: ”Meklējiet to Kungu, tad jūs dzīvosit!” Kamēr Jehova pacietīgi ļauj šai pasaulei vēl pastāvēt, mums jāaicina cilvēki pievērsties Jehovam.
5:18, 19. Nav saprātīgi, ja cilvēks ”ilgojas pēc tā Kunga dienas”, bet īstenībā tai nav gatavs. To var salīdzināt ar situāciju, kad cilvēks bēg no lauvas un uzskrien lācim, bēg no lāča, bet viņu sakož čūska. Mums jāraugās, lai mēs ”paliktu nomodā” un būtu gatavi Jehovas dienai. (Lūkas 21:36.)
7:12—17. Mums drosmīgi, bezbailīgi jāsludina Dieva vēsts.
9:7—10. Izraēlieši bija dievbijīgo patriarhu pēcnācēji, viņu senčus Dievs bija izraudzījies un atbrīvojis no Ēģiptes, bet viņi novērsās no Dieva un, zaudējuši Dieva labvēlību, kļuva viņa acīs līdzīgi kušītiem. ”Dievs neuzlūko cilvēka vaigu”, un Dieva labvēlība ir atkarīga nevis no cilvēka izcelsmes, bet no tā, vai viņš ”bīstas [Dievu] un taisnīgi dzīvo”. (Apustuļu darbi 10:34, 35.)
Kas mums jādara
Tuvojas laiks, kad Dievs īstenos savu spriedumu Sātana pasaulei. Cilvēkiem, kas viņam kalpo, viņš ir bagātīgi dāvājis savu garu, lai tie varētu brīdināt visus par viņa dienas tuvošanos. Vai mums nebūtu jācenšas visiem spēkiem palīdzēt citiem, lai viņi iepazītu Jehovu un varētu piesaukt viņa vārdu? (Joēla 3:4, 5.)
”Ienīstiet ļauno,” aicināja Amoss, ”un mīliet labo un spriediet arvien vārtos tiesu pēc taisnības.” (Amosa 5:15.) Ņemot vērā, cik tuvu ir Jehovas diena, mums ir aizvien vairāk jātuvojas viņam un jāturas nost no ļaunās pasaules un cilvēkiem, kas mūs var ietekmēt nelabvēlīgi. Šajā ziņā ļoti vērtīgas ir Joēla un Amosa grāmatas. (Ebrejiem 4:12.)
[Attēls 20. lpp.]
Joēls pravietoja, ka Jehovas diena ir tuvu
[Attēli 23. lpp.]
Tāpat kā Amosam, arī mums ir drosmīgi jāsludina Dieva vēsts