Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vai mēs esam citiem par uzmundrinājumu?

Vai mēs esam citiem par uzmundrinājumu?

Vai mēs esam citiem par uzmundrinājumu?

ANTILIBĀNA kalnu masīva dienviddaļā atrodas Hermona kalns, kura varenā virsotne paceļas 2814 metru augstumā virs jūras līmeņa. Lielāko daļu gada Hermona virsotni klāj sniegs, tāpēc mitrums, ko satur siltās gaisa masas, kas naktī plūst pāri kalnam, kondensējas un veido rasu. Rasa slacina kokus kalna zemākajās nogāzēs un vīna dārzus kalna pakājē. Senajā Izraēlā gada sausajā sezonā spirdzinošā rasa augiem bija galvenais mitruma avots.

Kādā Dieva iedvesmotā dziesmā spirdzinošā vienotība, kāda pastāv Dieva Jehovas kalpu starpā, ir salīdzināta ar ”Hermona rasu, kas nokrīt uz Ciānas kalniem”. (Psalms 133:1, 3.) Tāpat kā Hermona kalns dāvāja spirdzinošu rasu augiem, mēs varam sniegt uzmundrinājumu tiem, kas ir mums apkārt. Kā mēs to varam darīt?

Jēzus piemērs

Jēzus Kristus dziļi ietekmēja citus. Pat īsu brīdi esot kopā ar viņu, cilvēki jutās uzmundrināti. Piemēram, evaņģēlija sarakstītājs Marks atcerējās, kā reiz, būdams kopā ar bērniem, Jēzus ”tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja”. (Marka 10:16.) Var tikai iedomāties, cik labi jutās šie bērni.

Pēdējā vakarā, ko Jēzus pavadīja uz zemes, viņš mazgāja saviem mācekļiem kājas. Viņa pazemība noteikti ietekmēja mācekļu sirdis. Jēzus viņiem teica: ”Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:1—17.) Arī mācekļiem bija nepieciešama pazemība. Kaut gan viņi uzreiz nesaprata, cik svarīgi ir Jēzus vārdi, un vēlāk tajā pašā vakarā sāka strīdēties par to, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus nesadusmojās. Gluži pretēji, viņš vēlreiz pacietīgi pamācīja savus mācekļus. (Lūkas 22:24—27.) Par Jēzu ir teikts, ka viņš pat ”zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu”. Jēzus priekšzīmei ir vērts sekot. (1. Pētera 2:21, 23.)

Jēzus sacīja: ”Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mateja 11:29.) Iztēlosimies, ka Jēzus pats personiski mūs mācītu. Kad Jēzus bija iegriezies pilsētā, kurā viņš bija uzaudzis, un mācījis cilvēkus turienes sinagogā, tie izbrīnīti teica: ”No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks?” (Mateja 13:54.) Lasot par Jēzus dzīvi un kalpošanu, mēs ļoti daudz uzzinām par to, kā uzmundrināt un stiprināt citus. Pievērsīsim uzmanību Jēzus izcilajam piemēram, kādu viņš rādīja ar saviem uzmundrinošajiem vārdiem un gatavību palīdzēt.

Uzmundrinoši vārdi

Ir daudz vieglāk sagraut māju nekā to uzcelt. To pašu var teikt arī par vārdiem, kas var gan graut, gan celt. Būdami nepilnīgi cilvēki, mēs visi pieļaujam kļūdas. Ķēniņš Salamans ir sacījis: ”Virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans Mācītājs 7:20.) Nav grūti pamanīt citu kļūdas un nepilnības un izteikt par tām sarkastiskas piezīmes. (Psalms 64:3—5.) Savukārt, lai mūsu runa būtu pozitīva, ir jāpacenšas.

Jēzus ar saviem vārdiem stiprināja citus. Viņš sniedza cilvēkiem garīgu atspirdzinājumu, sludinot tiem labo vēsti par Valstību. (Lūkas 8:1.) Jēzus stiprināja arī tos, kas kļuva par viņa mācekļiem, un palīdzēja tiem iepazīt debesu Tēvu. (Mateja 11:25—27.) Nav nekāds brīnums, ka cilvēki tiecās pie Jēzus.

Gluži atšķirīga attieksme pret citu vajadzībām bija rakstu mācītājiem un farizejiem. ”Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos,” teica Jēzus. (Mateja 23:6.) Viņi nicināja vienkāršos cilvēkus, par kuriem sacīja: ”Šī tauta, kas nepazīst bauslības, — lai nolādēti viņi!” (Jāņa 7:49.) Šāda attieksme nekādā ziņā nebija uzmundrinoša.

Mūsu vārdi bieži vien atspoguļo mūsu domas un jūtas, kā arī attieksmi pret citiem. Jēzus sacīja: ”Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.” (Lūkas 6:45.) Ko mēs varam darīt, lai būtu droši, ka mūsu vārdi citiem būs par uzmundrinājumu?

Pirmkārt, pirms kaut ko teikt, ir labi padomāt. Salamana Pamācību grāmatā, 15. nodaļas 28. pantā, ir teikts: ”Taisnā cilvēka sirds apdomā, kā būtu jāatbild.” Parasti nav nepieciešamas ilgas pārdomas. Mazliet apdomājot, ko teikt, mēs bieži vien varam paredzēt, kā mūsu vārdi tiks uztverti. Mēs varam sev pajautāt: ”Vai tas, ko es grasos teikt, liecinās par mīlestību? Vai tā ir patiesa informācija vai vienkārši baumas? Vai tas būs ”īstenā laikā teikts vārds”? Vai manis teiktais uzmundrinās un stiprinās sarunas biedru?” (Salamana Pamācības 15:23.) Ja mēs secinām, ka mūsu vārdi nebūs pozitīvi vai arī nav īstais laiks tos sacīt, neteiksim tos. Labāk padomāsim, vai nevaram pasacīt kaut ko tādu, kas būtu uzmundrinošs un piemērots situācijai. Neapdomāti vārdi ”nereti iedur kā ar zobenu”, taču pozitīva runa ir ”kā dziedinātājas zāles”. (Salamana Pamācības 12:18.)

Otrkārt, mums palīdz pārdomas par to, kas mūsu ticības biedrus padara dārgus Dieva acīs. Jēzus teica: ”Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:44.) Jehova redz labas īpašības ikvienā no saviem uzticīgajiem kalpotājiem — pat tajos, ar kuriem mums ir grūti saprasties. Ja mēs centīsimies saskatīt citu labās īpašības, mums būs vieglāk runāt par viņiem labu.

Gatavība palīdzēt citiem

Jēzus ļoti labi saprata, kā jūtas apspiestie. ”Kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana,” teikts Bībelē. (Mateja 9:36.) Taču Jēzus ne tikai pamanīja šo cilvēku grūto stāvokli, bet arī kaut ko darīja, lai viņiem palīdzētu. Viņš izteica aicinājumu: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” Viņš arī apliecināja: ”Mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” (Mateja 11:28, 30.)

Mēs dzīvojam grūtos laikos. (2. Timotejam 3:1.) Daudzus cilvēkus nomāc dažādas dzīves raizes. (Mateja 13:22.) Citi izjūt personiskas grūtības. (1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Kā mēs varam uzmundrināt tos, kas jūtas nospiesti? Mēs varam mācīties no Kristus un censties viņiem palīdzēt.

Bieži vien cilvēki gūst atvieglojumu, stāstot citiem par savām raizēm. Vai tad, ja kāds, kas jūtas nomākts, meklē pie mums palīdzību, mēs atvēlam laiku, lai viņu uzmanīgi uzklausītu? Lai mēs būtu iejūtīgi klausītāji, ir nepieciešama pašsavaldība. Ir jāpievērš uzmanība tam, ko otrs saka, nevis jādomā par to, ko atbildēt vai kā risināt konkrēto problēmu. Uzmanīgi uzklausot sarunas biedru, skatoties viņam acīs un ļaujot savām jūtām izpausties sejas izteiksmē, mēs parādām, ka mums viņš rūp.

Kristiešu draudzē ir daudz iespēju uzmundrināt ticības biedrus. Piemēram, kad esam ieradušies uz sapulci Valstības zālē, mēs varam pieiet pie tiem, kuriem ir kādas veselības problēmas. Dažkārt, lai viņus stiprinātu, pietiek ar dažām minūtēm pirms vai pēc sapulces un pāris uzmundrinājuma vārdiem. Tāpat, kad esam draudzes grāmatstudijā, mēs varam padomāt, kuru mūsu grupas locekļu nav klāt. Iespējams, mēs vēlāk varam viņiem piezvanīt un apjautāties, kā viņi jūtas, un piedāvāt savu palīdzību. (Filipiešiem 2:4.)

Kristiešu draudzes vecākajiem ir daudz pienākumu. Mēs lielā mērā varam atvieglot viņu darbu, ja sadarbojamies ar viņiem un pazemīgi pildām ikvienu uzdevumu, ko saņemam. Dieva Rakstos mēs tiekam mudināti: ”Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība, lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebrejiem 13:17.) Parādot labprātības garu, mēs varam uzmundrināt tos, kas ”ir labi vadītāji”. (1. Timotejam 5:17, JD-07.)

Bagāti ar vārdiem un darbiem, kas stiprina citus

Spirdzinoša rasa veidojas no neskaitāmām sīkām ūdens pilītēm, kas šķietami no nekurienes maigi nonāk uz zemi. Līdzīgi ir ar uzmundrinājumu, ko mēs varam sniegt citiem, — tas nenāk tikai no vienas cēlas rīcības, bet gan no tā, ka mēs visu laiku ļaujam izpausties savām kristīgajām īpašībām.

”Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā,” rakstīja apustulis Pāvils. (Romiešiem 12:10.) Klausīsim šim Pāvila padomam. Centīsimies ar saviem vārdiem un darbiem būt par uzmundrinājuma avotu citiem.

[Attēli 20. lpp.]

Hermona kalna rasa sniedza spirdzinošu valgmi augiem

[Attēls 21. lpp.]

Iejūtīgs klausītājs stiprina un uzmundrina citus