Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Viņš aizstāvēja patiesā Dieva pielūgsmi

Viņš aizstāvēja patiesā Dieva pielūgsmi

Sekosim viņu ticībai

Viņš aizstāvēja patiesā Dieva pielūgsmi

ELIJA noraudzījās uz ļaužu straumēm, kas virzījās augšup pa Karmela kalna nogāzēm. Pat agra rīta nespodrajā gaismā skaidri bija saskatāms, ka šos cilvēkus ir piemeklējis posts un trūkums. Sausums, kas ilga jau trīsarpus gadus, bija atstājis savas pēdas.

Starp pārējiem ļaudīm cienīgā solī kalnā kāpa 450 Baala pravieši, pilni lepnuma un naida pret Jehovas pravieti Eliju. Ķēniņiene Izebele bija nonāvējusi daudzus Jehovas kalpus, bet šis vīrs joprojām bija nelokāms Baala kulta pretinieks. Varbūt Baala pravieši, kas bija arī šī kulta priesteri, domāja, ka ilgi tas vairs neturpināsies — cik gan ilgi viens cilvēks var noturēties pret viņiem visiem? (1. Ķēniņu 18:3, 19, 20.) Ieradās arī pats ķēniņš Ahabs savos karaliskajos ratos. Tāpat kā Baala pravieši, arī Ahabs neloloja nekādas siltās jūtas pret Eliju.

Drosmīgo pravieti, kas viens stāvēja savu pretinieku priekšā, gaidīja visneparastākā diena visā viņa mūžā. Elijas acu priekšā brieda viena no pašām dramatiskākajām sadursmēm starp labu un ļaunu, kādas pasaule līdz tam bija pieredzējusi. Kā pravietis jutās tajā rītā? Elija bija ”cilvēks, līdzīgs mums”, un viņam nebija svešas bailes. (Jēkaba 5:17.) Katrā ziņā skaidrs ir viens: Elija, ko ielenca Dievam neuzticīgie ļaudis ar savu atkritušo ķēniņu priekšgalā un asinskārie Baala priesteri, noteikti asi izjuta, cik viņš ir vientuļš. (1. Ķēniņu 18:22.)

Bet kā Izraēlā bija izveidojies tik bēdīgs stāvoklis? Un kāds šiem senajiem notikumiem sakars ar mums? Bībele mūs mudina pievērst ciešu uzmanību uzticīgiem Dieva kalpiem un ”sekot viņu ticībai”. (Ebrejiem 13:7.) Tagad aplūkosim Elijas piemēru.

Ilga cīņa sasniedz kulmināciju

Lielāko daļu sava mūža Elija bija vērojis, kā pats dārgākais, kas bija dots viņa tautai, patiesā Dieva pielūgsme, tiek atmests un mīdīts kājām, un viņš neko tur nebija varējis līdzēt. Izraēlā jau ilgu laiku risinājās cīņa — īsts karš starp patieso un viltus reliģiju, starp Dieva Jehovas pielūgsmi un apkārtējās tautās izplatīto elkdievību. Elijas laikā šajā cīņā bija noticis krass pavērsiens uz ļauno pusi.

Ķēniņš Ahabs bija apprecējis Sidonas valdnieka meitu Izebeli, un Izebele bija apņēmusies ieviest Izraēlā Baala kultu un iznīdēt Jehovas pielūgsmi. Ahabs drīz vien pakļāvās Izebeles ietekmei. Viņš uzcēla templi un altāri Baalam un pats klanījās šim pagānu dievam, mudinādams uz to arī visu tautu. Ar savu rīcību Ahabs dziļi apvainoja Jehovu. (1. Ķēniņu 16:30—33.) *

Baala kults bija riebīgs, jo tas daudzus izraēliešus novērsa no patiesā Dieva, turklāt tā bija amorāla un cietsirdīga reliģija, kurā ietilpa tempļa prostitūcija, ar ko nodarbojās gan sievietes, gan vīrieši, seksuālas orģijas un pat bērnu upurēšana. Redzēdams to visu, Jehova sūtīja Eliju paziņot Ahabam, ka zemi piemeklēs sausums, kas turpināsies tik ilgi, līdz kamēr Dieva pravietis pasludinās tā beigas. (1. Ķēniņu 17:1.) Pagāja vairāki gadi, līdz Elija atkal stājās Ahaba priekšā un sacīja, lai ķēniņš sapulcina tautu un Baala praviešus Karmela kalnā.

Bet kā šie notikumi attiecas uz mums? Iespējams, kādam šķiet, ka stāsts par Baala kultu senajā Izraēlā mūsdienās nepavisam nav aktuāls, jo tagad neviens vairs neceļ nekādus tempļus un altārus Baalam. Tomēr šis Bībeles vēstījums nav tikai senu vēsturisku notikumu apraksts. (Romiešiem 15:4.) Vārds ”Baals” nozīmē ”īpašnieks” vai ”kungs”. Jehova teica savai tautai, ka tai ir jāizraugās viņš par savu ”baalu” jeb ”laulātu vīru”, proti, par savu īpašnieku un kungu. (Jesajas 54:5.) Vai nav tā, ka mūsdienās daudzi joprojām kalpo citiem kungiem, nevis Visvarenajam Dievam? Vienalga, vai cilvēks veltī savu dzīvi naudai, karjerai, izpriecām, seksuālai baudai vai jebkuram citam no neskaitāmajiem ”dieviem”, kas tiek pielūgti Jehovas vietā, tā viņš izvēlas sev kungu. (Mateja 6:24; Romiešiem 6:16.) Tātad var teikt, ka galvenais, kas raksturoja Baala kultu, būtībā pastāv vēl šodien. Stāsts par seno sadursmi starp Jehovu un Baalu mums palīdz pieņemt gudru lēmumu, kad jāizšķiras, kam kalpot.

Ko nozīmē ”klibot uz abām pusēm”?

No Karmela kalna vējainajām virsotnēm paveras plašs skats uz Izraēlu — no Kišonas ielejas līdz tuvīnajam Vidusjūras (Lielās jūras) krastam un ziemeļaustrumu pusē līdz pat Libāna kalniem pie apvāršņa. * Bet šīs vēsturiskās dienas saullēktā ainava bija drūma. Pār zemi, ko Jehova bija devis Ābrahāma pēcnācējiem, klājās posta ēna. Vēl nesen tik auglīgā zeme tagad bija saules izdedzināta, un šajā nelaimē bija vainojama pati Dieva tauta ar savu neprātīgo rīcību. Kad ļaudis bija sapulcējušies, Elija piegāja pie tiem un sacīja: ”Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam. Bet ja Baāls ir Dievs, tad sekojiet tam!” (1. Ķēniņu 18:21.)

Ko īsti Elija gribēja teikt, kad viņš runāja par klibošanu uz abām pusēm? Ļaudis, kuriem viņš teica šos vārdus, nesaprata, ka viņiem ir jāizšķiras, vai viņi grib pielūgt Jehovu vai Baalu. Viņi domāja, ka to var apvienot — ka viņi var veikt savus riebīgos rituālus, lai iegūtu Baala labvēlību, un vienlaikus lūgt palīdzību Dievam Jehovam. Varbūt viņi sprieda, ka Baals svētīs viņu laukus un ganāmpulkus, savukārt Jehova, ”Israēla kara pulku Dievs”, aizsargās viņus kaujā. (1. Samuēla 17:45.) Viņi bija aizmirsuši svarīgu patiesību, ko arī mūsu laikos daudzi neņem vērā: Jehovam nav pieņemams, ja cilvēki līdztekus viņam pielūdz kādu vai kaut ko citu. Viņš prasa nedalītu padevību, kas viņam pēc taisnības pienākas. Jebkāda pielūgsme, kurā kalpošana viņam apvienota ar kādu citu pielūgsmes formu, Jehovam ir nepatīkama un pat aizskaroša. (2. Mozus 20:5.)

Tātad šie izraēlieši ”kliboja” kā cilvēks, kas mēģina iet pa diviem ceļiem uzreiz. Mūsdienās daudzi izdara tādu pašu kļūdu, pieļaudami, ka viņu dzīvē iezogas kādi citi ”baali” jeb kungi, kas nostumj pie malas kalpošanu Dievam. Elijas skaidrais aicinājums pārtraukt klibot uz abām pusēm palīdz mums vēlreiz izvērtēt, kas mums dzīvē ir svarīgākais un kā mēs kalpojam Dievam.

Izšķirīga pārbaude

Elija piedāvāja veikt pārbaudi. Tā bija pavisam vienkārša: Baala priesteriem bija jāuzceļ altāris, jānovieto uz tā upuris un tad jālūdz savs dievs, lai tas aizdedzina uguni. Arī Elija grasījās rīkoties tāpat. Viņš teica: ”Kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!” Elija labi zināja, kurš ir patiesais Dievs. Viņa ticība bija tik stipra, ka viņš bez svārstīšanās ļāva Baala praviešiem rīkoties pirmajiem. Elija saviem pretiniekiem deva visas iespējamās priekšrocības, ļaudams tiem izraudzīties upurējamo vērsi un pirmajiem piesaukt savu dievu. * (1. Ķēniņu 18:24, 25.)

Mēs tagad nedzīvojam brīnumu laikmetā, tomēr Jehova nav mainījies. Mēs varam paļauties uz viņu tikpat nešaubīgi kā Elija. Piemēram, ja cilvēki nepiekrīt tam, ko māca Bībele, mums nav nekāda iemesla baidīties — mēs droši varam ļaut viņiem izteikt savu viedokli. Tāpat kā Elija, mēs varam atstāt jautājuma izšķiršanu patiesā Dieva ziņā, paļaudamies nevis uz sevi, bet uz viņa iedvesmotajiem Rakstiem, kas ir domāti ”labošanai”. (2. Timotejam 3:16.)

Baala pravieši uzlika savu upuri uz altāra un sāka piesaukt savu dievu. ”Ak, Baāl, atbildi mums!” viņi skandēja. Aizritēja minūtes, pēc tam stundas, bet viņi tikai sauca un sauca. ”Bet tur nebija nevienas balss nedz arī kāda, kas atbild,” teikts Bībelē. Ap dienas vidu Elija sāka tos izzobot un dzēlīgi sacīja, ka Baals laikam ir pārāk aizņemts, lai tiem atbildētu, vai varbūt atrodas ceļā vai arī guļ un kādam viņš jāpamodina. ”Sauciet stiprā balsī!” Elija mudināja šos krāpniekus. Viņš skaidri zināja, ka Baala pielūgsme ir nožēlojama krāpšana, un gribēja, lai to saprot arī visa Dieva tauta. (1. Ķēniņu 18:26, 27.)

Par atbildi Baala priesteri vēl neprātīgāk ”sauca ar stipru balsi un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja”. Bet viss velti! ”Tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas.” (1. Ķēniņu 18:28, 29.) Īstenībā jau nebija arī paša Baala. Baals bija tikai Sātana izdomājums, kas bija paredzēts tam, lai aizvilinātu cilvēkus no Jehovas. Tolaik, tāpat kā tagad, tiem, kas izraugās sev citu kungu, nevis Jehovu, galu galā nākas piedzīvot vilšanos un kaunu. (Psalms 25:3; 115:4—8.)

Jehovas atbilde

Pēcpusdienā pienāca Elijas kārta rīkoties. Viņš izlaboja kādu Jehovas altāri, ko acīmredzot bija izpostījuši tīrās pielūgsmes ienaidnieki. Elija izmantoja 12 akmeņus — iespējams, tādēļ, lai daudziem desmit cilšu valsts Izraēlas iedzīvotājiem atgādinātu, ka viņi joprojām ir pakļauti bauslībai, kas bija dota visām 12 ciltīm. Pēc tam viņš uzlika upuri uz altāra un lika visu salaistīt ar ūdeni, kas, visticamāk, tika atnests no Vidusjūras, līdz kurai nebija tālu. Viņš pat lika izrakt ap altāri grāvi un piepildīt to ar ūdeni. Baala praviešiem Elija bija devis visas iespējamās priekšrocības, turpretī Jehovam viņš nedeva nekādas, jo viņš nešaubīgi paļāvās uz savu Dievu. (1. Ķēniņu 18:30—35.)

Kad viss bija sagatavots, Elija griezās pie Dieva lūgšanā. Daiļrunīga savā vienkāršībā, šī lūgšana nepārprotami atklāja, kas Elijam bija pats galvenais. Pirmām kārtām viņš vēlējās, lai tiktu darīts zināms, ka Jehova, nevis Baals ir ”Dievs Israēlā”. Otrkārt, viņš gribēja, lai visi saprastu, ka viņš ir Jehovas kalps un ka visi nopelni un gods pienākas Dievam. Elija arī apliecināja, ka viņam rūp savu tautiešu liktenis, jo viņš dedzīgi vēlējās, lai Jehova liktu viņu ”sirdīm.. atgriezties”. (1. Ķēniņu 18:36, 37.) Par spīti visām nelaimēm, ko izraēlieši bija izraisījuši ar savu neuzticību, Elija joprojām mīlēja šos ļaudis. Arī mēs savās lūgšanās varam paust līdzīgu attieksmi pret Dieva vārdu, kā arī pazemību un līdzcietību pret tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Pirms bija izskanējusi Elijas lūgšana, ļaudis varbūt domāja, ka Jehova izrādīsies tikpat neīsts kā Baals. Taču pēc lūgšanas visas šaubas tika izklīdinātas. Bībelē stāstīts: ”Tad tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija ir dedzināmo upuri, ir malku, ir akmeņus, ir pelnus, ir ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī.” (1. Ķēniņu 18:38.) Cik iespaidīga atbilde! Kā uz to reaģēja ļaudis?

”Jehova ir patiesais Dievs! Jehova ir patiesais Dievs,” viņi visi sauca. (1. Ķēniņu 18:39, NW.) Beidzot viņi bija sapratuši patiesību. Tomēr pagaidām ļaudis vēl nebija pierādījuši, ka viņiem ir ticība. Nebija vajadzīga nekāda lielā ticība, lai pēc tam, kad par atbildi uz lūgšanu no debesīm ir kritusi uguns, atzītu, ka Jehova ir patiesais Dievs. Tāpēc Elija no viņiem prasīja kaut ko vairāk. Viņš prasīja, lai izraēlieši darītu to, kas viņiem bija jādara jau pirms daudziem gadiem, — paklausītu Jehovas likumiem. Bauslībā, ko Dievs bija devis, bija noteikts, ka viltus pravieši un elku kalpi ir sodāmi ar nāvi. (5. Mozus 13:6—10.) Baala priesteri bija nesamierināmi Dieva Jehovas ienaidnieki, kas apzināti stājās pretī viņa nodomiem. Vai viņi bija pelnījuši žēlastību? Jājautā, vai viņi paši bija parādījuši jelkādu žēlastību tiem nevainīgajiem bērniem, kurus dzīvus sadedzināja par upuri Baalam? (Salamana Pamācības 21:13; Jeremijas 19:5.) Nē, šie priesteri nebija žēlastības cienīgi. Tāpēc Elija lika sodīt viņus ar nāvi, un viņi tika nonāvēti. (1. Ķēniņu 18:40.)

Mūsdienās daži kritizē to, kā beidzās šie notikumi. Iespējams, kāds raizējas, ka reliģiski fanātiķi to varētu izmantot, lai attaisnotu vardarbīgas neiecietības izpausmes. Diemžēl mūsdienās netrūkst reliģisku fanātiķu, kas gatavi uz vardarbību. Taču Elija nebija fanātiķis. Viņš rīkojās Jehovas interesēs un lika izpildīt taisnīgu sodu. Turklāt patiesi kristieši labi apzinās, ka viņi nedrīkst vērsties pret bezdievjiem ar tādiem līdzekļiem, kā to darīja Elija. Vārdos, kurus, būdams uz zemes, Jēzus Kristus teica Pēterim, ir ietverts princips, kas attiecas uz visiem Kristus mācekļiem: ”Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja 26:52.) Nodibināt taisnību Jehova ir paredzējis ar sava Dēla starpniecību.

Patiesa kristieša pienākums ir dzīvot ticībā. (Jāņa 3:16.) Mēs varam mācīties to darīt, sekojot tādu uzticīgu Dieva kalpu paraugam, kāds bija Elija. Viņš pielūdza vienīgi Jehovu un arī citus mudināja rīkoties tāpat. Viņš drosmīgi atmaskoja viltus reliģiju, ko Sātans izmantoja, lai novērstu cilvēkus no Jehovas. Turklāt viņš pilnībā paļāvās uz Jehovu, nevis pats uz saviem spēkiem un gribu un atstāja situācijas risinājumu Jehovas ziņā. Elija drosmīgi aizstāvēja patiesā Dieva pielūgsmi, tāpēc ņemsim vērā viņa paraugu un sekosim viņa ticībai.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 9. rk. Vairāk informācijas par agrākajiem notikumiem ar Eliju un Ahabu var atrast rakstā ”Vai jums ir tāda ticība kā Elijam?”, kas publicēts Sargtorņa 1992. gada 1. aprīļa numurā (angļu val.).

^ 13. rk. Karmelu parasti klāj zaļa augu sega, jo vēji, kas pūš no jūras, atnes mitras gaisa masas, kurām ceļoties augšup kalna nogāzes bieži slacina lietus un bagātīga rasa. Tā kā Baals tika uzskatīts par lietus devēju, šis kalns acīmredzot bija svarīga Baala kulta vieta. Sausais, saulē izkaltušais Karmela kalns bija ļoti piemērota vieta, kur atmaskot Baala kulta melīgumu.

^ 17. rk. Zīmīgi, ka Elija Baala priesteriem teica: ”Uguni [upurim] nepielieciet.” Daži zinātnieki raksta, ka šādi elku pielūdzēji reizēm izmantoja altārus, kuriem apakšā bija ierīkots slepens dobums, kas ļāva radīt iespaidu, it kā uguns iedegtos pārdabiskā veidā.

[Izceltais teksts 20. lpp.]

Tiem, kas izraugās sev citu kungu, nevis Jehovu, galu galā nākas piedzīvot vilšanos

[Attēls 21. lpp.]

”Jehova ir patiesais Dievs!”