Jehova neatstāj savus uzticīgos kalpus

”Tas Kungs.. savus ticīgos neatstāj postā, tos nemitīgi aprūpēdams.” (Ps. 37:28.)

1., 2. a) Kādi notikumi, kuros tika pārbaudīta Dieva kalpu uzticība, risinājās desmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras? b) Kādās trīs situācijās Jehova tolaik sargāja savus uzticīgos kalpus?

DESMITAJĀ gadsimtā pirms mūsu ēras Jehovas kalpi atradās sarežģītā situācijā. Lai Izraēlā novērstu pilsoņu karu, desmit nemierīgajām ziemeļu ciltīm bija piešķirta zināma neatkarība. Pār šīm ciltīm ieceltais valdnieks Jerobeāms gribēja nekavējoties nostiprināt savu varu, tāpēc viņš ieviesa jaunu reliģiju un pieprasīja, lai tajā iesaistītos visi viņa pavalstnieki. Ko darīja Jehovas kalpi? Vai viņi palika uzticīgi savam Dievam? Tūkstošiem izraēliešu saglabāja uzticību Jehovam, un Jehova parūpējās par viņiem. (1. Ķēn. 12:1—33; 2. Laiku 11:13, 14.)

² Arī mūsu dienās Dieva kalpu uzticība tiek pārbaudīta. ”Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi!” ir brīdināts Bībelē. ”Jūsu pretinieks — velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” Vai mēs varam viņam sekmīgi ”turēties pretī stipri ticībā”? (1. Pēt. 5:8, 9.) Apskatīsim dažus notikumus, kas risinājās apmēram tajā laikā, kad pie varas nāca Jerobeāms (viņš sāka valdīt 997. gadā p.m.ē.), un uzzināsim, ko mēs varam mācīties no šiem notikumiem. Jehovas kalpiem tas nebija viegls laiks. Viņi tika apspiesti, viņiem sagādāja pārbaudījumus tie, kas bija novērsušies no Jehovas, un viņiem bija jāpilda grūti uzdevumi. Tomēr nevienā no šīm situācijām Jehova nepameta savus uzticīgos kalpus, un viņš nepamet savus kalpus arī tagad. (Ps. 37:28.)

Kad Jehovas kalpi tiek apspiesti

3. Kāpēc ķēniņš Dāvids neapspieda savus pavalstniekus?

³ Vispirms pievērsīsim uzmanību tam, kādi apstākļi bija izveidojušies, kad pie varas nāca Jerobeāms. Salamana Pamācību grāmatas 29. nodaļas 2. pantā rakstīts: ”Ja.. valda bezdievis, tad tauta nopūšas.” Kad senajā Izraēlā valdīja ķēniņš Dāvids, tautai nebija jānopūšas. Lai gan Dāvidam bija savi trūkumi, viņš paļāvās uz Dievu un palika tam uzticīgs, un viņš neapspieda savus pavalstniekus. Jehova noslēdza derību ar Dāvidu, apsolīdams: ”Tavs nams un tava ķēniņa valstība, — tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!” (2. Sam. 7:16.)

4. No kā bija atkarīgs, vai Salamans un viņa pavalstnieki saņems Jehovas svētību?

⁴ Kad sāka valdīt Dāvida dēls Salamans, zemē pastāvēja tāds miers un labklājība, ka šo Salamana valdīšanas posmu var salīdzināt ar nākotnē gaidāmo Jēzus Kristus valdīšanu, kas ilgs tūkstoš gadu. (Ps. 72:1, 17.) Nevienai no divpadsmit izraēliešu ciltīm nebija nekāda iemesla sacelties. Bet, lai saņemtu Jehovas svētību arī turpmāk, Salamanam un viņa pavalstniekiem bija jāklausa Jehovam. Jehova Salamanam bija teicis: ”Ja tu staigāsi manos likumos un pildīsi manas tiesas un sargāsi manus baušļus, tanīs staigādams, ..tad Es piepildīšu pie tevis sava solījuma  vārdu, kādu Es esmu devis jau tavam tēvam Dāvidam. Tad Es patiesi dzīvošu Israēla bērnu vidū, un Es vairs arī neatstāšu savu tautu Israēlu.” (1. Ķēn. 6:11—13.)

5., 6. Kādas sekas bija tam, ka Salamans novērsās no Dieva?

⁵ Diemžēl vecumā Salamans novērsās no Jehovas un sāka pielūgt viltus dievus. (1. Ķēn. 11:4—6.) Viņš pakāpeniski pārstāja ievērot Jehovas likumus un sāka apspiest tautu. Gadu gaitā Salamana kundzība kļuva tik nepanesama, ka pēc viņa nāves izraēlieši vērsās pie jaunā ķēniņa — Salamana dēla Rehabeāma — ar lūgumu atvieglot smago jūgu. (1. Ķēn. 12:4.) Bet ko Jehova domāja par Salamana atkrišanu?

⁶ Bībelē teikts: ”Tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no piederības pie.. Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies.” Jehova paziņoja Salamanam: ”Tādēļ ka tu.. neesi izpildījis manu derību nedz manus likumus, kādus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arīdzan no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam.” (1. Ķēn. 11:9—11.)

7. Kā Jehova parūpējās par viņam uzticīgajiem ļaudīm, kaut arī viņš atmeta Salamanu?

⁷ Pēc tam Jehova sūtīja pravieti Ahiju, lai tas svaidītu cilvēku, kurš atbrīvotu tautu no smagā jūga. Tas bija Jerobeāms, kam Salamans viņa spēju dēļ bija uzticējis pildīt svarīgus pienākumus zemes pārvaldīšanā. Lai gan Jehova neatkāpās no savas derības, ko viņš bija slēdzis ar Dāvidu, apsolīdams tam Valstību, divpadsmit cilšu sašķelšanās, pēc kuras izveidojās divas valstis, notika ar Jehovas ziņu. Jerobeāms sāka valdīt pār desmit ciltīm, bet Dāvida dzimtai, ko pārstāvēja ķēniņš Rehabeāms, palika tikai divas ciltis. (1. Ķēn. 11:29—37; 12:16, 17, 21.) Jehova Jerobeāmam deva šādu solījumu: ”Ja tu vien paklausīsi visu to, ko Es tev pavēlu, un tu staigāsi manus ceļus, un darīsi to, kas ir taisnīgs manās acīs, un sargāsi manus likumus un manus baušļus, kā darījis tika mans kalps Dāvids, tad arī Es būšu ar tevi un uzcelšu tev pastāvīgu namu, kā Es to Dāvidam esmu uzcēlis. Un Es tev došu Israēlu.” (1. Ķēn. 11:38.) Jehova rīkojās savas tautas labā un sagādāja tai atvieglojumu no smagā jūga.

8. Ar kādām grūtībām sastopas Dieva kalpi?

⁸ Netaisnība un apspiešana pasaulē ir izplatīta arī tagad. ”Cilvēks pavēl pār cilvēku, — viņam par ļaunu!” ir atzīts Salamana Mācītāja grāmatas 8. nodaļas 9. pantā (VDP). Negodīgums un alkatība komerciālajā sistēmā un netaisnīgi īstenota politika var radīt smagus ekonomiskos apstākļus. Ievērojami politiķi, uzņēmēji un reliģiskie vadītāji morālā ziņā bieži vien ir slikts paraugs sabiedrībai. Tāpat kā senatnē taisnajam Latam, arī tagad Dieva uzticīgajiem kalpiem ”bezdievju netiklā dzīve sagādā ciešanas”. (2. Pēt. 2:7.) Turklāt, lai gan mēs cenšamies dzīvot mierīgu dzīvi, vadoties pēc Dieva normām, augstprātīgi politiskie vadītāji bieži vien vēršas pret mums un mūs vajā. (2. Tim. 3:1—5, 12.)

9. a) Ko Jehova jau ir darījis savu kalpu labā? b) Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jēzus vienmēr paliks uzticīgs Dievam?

⁹ Taču mēs varam nešaubīties, ka Jehova neatstāj tos, kas viņam uzticīgi kalpo. Viņš daudz ko jau ir paveicis, lai drīz pār pasauli vairs nevaldītu negodīgi cilvēki. Dievs ir nodibinājis debesīs Valstību, kurā par Ķēniņu ir iecelts Jēzus Kristus. Nu jau gandrīz simt gadu Jēzus valda, un drīz viņš darīs galu visām nelaimēm un tā sagādās atvieglojumu visiem, kas bīstas Dieva vārdu. (Nolasīt Atklāsmes 11:15—18.) Jēzus jau ir pierādījis savu uzticību Dievam, saglabādams to līdz pat nāvei, un, pretēji Salamanam, viņš saviem pavalstniekiem nekad neliks vilties. (Ebr. 7:26; 1. Pēt. 2:6.)

10. a) Kā mēs varam parādīt, ka augstu vērtējam Dieva Valstību? b) Par ko mēs varam būt pārliecināti ticības pārbaudījumos?

¹⁰ Valdot Dieva Valstībai, būs izskausta jebkāda apspiešana. Mēs esam pilnībā uzticīgi  Dievam Jehovam un viņa Valstībai, tāpēc mēs atsakāmies no pasaules bezdievības un dedzīgi darām labus darbus, no visas sirds paļaudamies uz Dieva Valstību. (Tit. 2:12—14.) Mēs cenšamies, lai pasaule mūs neaptraipītu. (2. Pēt. 3:14.) Lai ar kādām grūtībām mums būtu jāsastopas, mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova mums palīdzēs nezaudēt ticību. (Nolasīt Psalmu 31:24.) 116. psalma 15. pantā ir lasāms: ”Viņa svēto nāve ir dārga tā Kunga acīs.” Jehovam viņa kalpi ir ļoti dārgi, un viņš nekad nepieļaus tādu situāciju, ka pasaulē vairs nebūtu viņa kalpu.

Kad pārbaudījumus sagādā tie, kas ir novērsušies no Jehovas

11. Kā Jerobeāms kļuva neuzticīgs Jehovam?

¹¹ Jerobeāma valdīšana būtu varējusi ievērojami atvieglot Dieva kalpu dzīvi, tomēr šī valdnieka rīcība vēl vairāk pārbaudīja viņu uzticību Dievam. Jerobeāmam nebija gana ar to godu un ievērojamo stāvokli, kas viņam bija piešķirts, un viņš prātoja, kā savu stāvokli padarīt vēl drošāku. ”Ja tikai šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus tā Kunga namā, proti Jeruzālemē,” viņš sprieda, ”tad arī šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo paši tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa.” Tāpēc Jerobeāms ieviesa jaunu reliģiju — divu zelta teļu kultu — un ”novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru Danā. Un šis vārds kļuva par apgrēcības iemeslu, jo tauta gāja pat tik tālu, ka tie gāja pie viena uz Bēteli un pie otra līdz Danai. Un viņš ierīkoja arī kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla arī priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts.” Jerobeāms pat ”sarīkoja.. Israēla bērniem svētkus” paša izdomātā svētku dienā un ”pats kāpa altārī, lai nestu kvēpināmo upuri”. (1. Ķēn. 12:26—33.)

12. Ko darīja Dievam uzticīgie izraēlieši, kad Jerobeāms Izraēlā ieviesa teļa kultu?

¹² Ko iesāka Dievam uzticīgie izraēlieši, kas dzīvoja ziemeļu valstī — Izraēlā? Tāpat kā dievbijīgie Levija dēli senatnē, arī levīti, kas dzīvoja viņiem piešķirtajās pilsētās ziemeļu valstī, rīkojās bez mazākās vilcināšanās. (2. Moz. 32:26—28; 4. Moz. 35:6—8; 5. Moz. 33:8, 9.) Viņi atstāja savus mantotos īpašumus un kopā ar ģimenēm pārcēlās uz dienvidu valsti, Jūdeju, kur viņi varēja netraucēti pielūgt Jehovu. (2. Laiku 11:13, 14.) Citi izraēlieši, kas uz laiku bija apmetušies Jūdejā, izlēma palikt tur pavisam, nevis atgriezties mājās.  (2. Laiku 10:17.) Jehova gādāja, lai arī nākamo paaudžu izraēliešiem, kas dzīvotu ziemeļu valstī, būtu iespēja atmest teļa kultu, atgriezties Jūdejā un atkal pievērsties patiesajai pielūgsmei. (2. Laiku 15:9—15.)

13. Kādus pārbaudījumus mūsu laikos Dieva kalpiem ir sagādājuši tie, kas ir novērsušies no Dieva?

¹³ Arī tagad cilvēki, kas ir novērsušies no Dieva, sagādā pārbaudījumus Dieva kalpiem. Daži valstu vadītāji ir pasludinājuši kādu reliģiju par valsts oficiālo reliģiju un likuši to pieņemt visiem saviem pilsoņiem. Kristīgās pasaules garīdznieki un citi pašpaļāvīgi cilvēki uzskata, ka viņi ieņem to vietu, ko Dievs ir paredzējis garīgā tempļa priesteriem. Taču tikai starp patiesajiem kristiešiem ir atrodami īstie svaidītie, kas ir ”ķēnišķīgi priesteri”. (1. Pēt. 2:9; Atkl. 14:1—5.)

14. Kā mums ir jāizturas, kad sastopamies ar kaut ko tādu, kas mūs var novērst no Dieva?

¹⁴ Tāpat kā dievbijīgie levīti, kas dzīvoja desmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras, arī Dievam uzticīgie kalpi, kas dzīvo tagad, nepieļauj, ka viņus pieviltu cilvēki, kas ir atkrituši no Dieva. Ar garu svaidītie kristieši un viņu līdzgaitnieki izlēmīgi vairās no visa, kas var viņus novērst no ticības. (Nolasīt Romiešiem 16:17.) Mēs labprāt pakļaujamies valsts varai laicīgos jautājumos, taču paliekam neitrāli pasaules konfliktos un esam pilnībā uzticīgi Dieva Valstībai. (Jāņa 18:36; Rom. 13:1—8.) Mēs neuzklausām tos, kas apgalvo, ka viņi kalpo Dievam, bet tajā pašā laikā ar savu uzvedību sagādā Dievam negodu. (Tit. 1:16.)

15. Kāpēc ”uzticīgais un gudrais kalps” ir pelnījis mūsu uzticību?

¹⁵ Paturēsim prātā arī to, ka Jehova ir parūpējies, lai cilvēki, kas vēlas viņam tuvoties, varētu, tēlaini runājot, iznākt no ļaunās pasaules un ieiet viņa izveidotā garīgā paradīzē. (2. Kor. 12:1—4.) Būdami viņam no sirds pateicīgi, mēs paklausām ”uzticīgajam un gudrajam kalpam, ko Kungs iecēlis par savu saimi tiem dot barību savā laikā”. Kristus šo kalpu ir iecēlis ”pār visām savām mantām”. (Mat. 24:45—47.) Tāpēc, ja kāds no mums līdz galam nesaprot kalpa viedokli kādā jautājumā, viņam nav pamata to noraidīt un atgriezties Sātana pasaulē. Uzticība Jehovam mūs mudina būt pazemīgiem un gaidīt, kad Jehova šo jautājumu paskaidros sīkāk.

Kad jāveic tas, ko uzdevis Dievs

16. Kādu uzdevumu saņēma kāds pravietis, kas dzīvoja Jūdejā?

¹⁶ Jerobeāms savas atkrišanas dēļ izpelnījās Jehovas nosodījumu. Jehova uzdeva kādam pravietim, kas dzīvoja Jūdejā, doties uz ziemeļiem, uz Bēteli, un nostāties Jerobeāma priekšā, kad tas kvēpināja uz paša uzstādītā altāra. Pravietim bija jāpasludina Jerobeāmam posta vēsts, un tas noteikti nebija viegls uzdevums. (1. Ķēn. 13:1—3.)

17. Kā Jehova pasargāja savu vēstnesi?

¹⁷ Kad Jerobeāms izdzirdēja bargo Jehovas spriedumu, viņš iekaisa negantās dusmās. Izstiepis roku pret Jehovas pārstāvi, viņš uzkliedza tuvāk stāvošajiem: ”Sagrābiet viņu!” Taču, pirms kāds paspēja izpildīt pavēli, ”roka, kuru viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ. Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira.” Jerobeāms bija spiests lūgt pravietim, lai tas izlūgtos žēlastību no Jehovas un viņa sakaltusī roka atkal kļūtu vesela. Pravietis tā arī darīja, un ķēniņa roka patiešām tika izdziedināta. Tā Jehova pasargāja  savu vēstnesi, ka viņam nenotika nekas ļauns. (1. Ķēn. 13:4—6.)

18. Kā Jehova sargā tos, kas viņam bezbailīgi kalpo?

¹⁸ Sludinot Dieva Valstību un gatavojot mācekļus, mēs reizēm izjūtam pret sevi nelaipnu un pat naidīgu attieksmi. (Mat. 24:14; 28:19, 20.) Bet mēs nedrīkstam pieļaut, ka bailes no atteikuma apslāpētu mūsu dedzību kalpošanā. Tāpat kā vārdā nenosauktais pravietis, kas sludināja Jerobeāmam, arī mēs kalpojam Dievam uzticīgi un bezbailīgi. * (Lūk. 1:74, 75.) Mēs negaidām, ka Jehova mūs paglābs brīnumainā veidā, tomēr viņš sargā un atbalsta mūs, viņa lieciniekus, ar sava svētā gara un eņģeļu palīdzību. (Nolasīt Jāņa 14:15—17; Atklāsmes 14:6.) Jehova nekad nepametīs tos, kas bezbailīgi runā viņa vārdus. (Filip. 1:14, 27, 28.)

Jehova sargā tos, kas ir viņam uzticīgi

19., 20. a) Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova mūs nekad nepametīs? b) Kādi jautājumi ir apskatīti nākamajā rakstā?

¹⁹ Par Jehovu Bībelē ir teikts: ”Visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams.” (5. Moz. 32:4.) Mēs varam nešaubīties arī par šādiem Bībelē lasāmiem vārdiem: ”Viņš Saviem uzticīgajiem ceļu sargā!” (Sal. Pam. 2:8, VDP.) Dieva Jehovas kalpi var būt pilnīgi pārliecināti, ka Dievs viņus vadīs un atbalstīs gan tad, kad viņi pieredz grūtības, gan tad, kad viņiem sagādā pārbaudījumus cilvēki, kas ir novērsušies no Dieva, gan arī tad, kad viņiem ir jāpilda grūti uzdevumi.

²⁰ Ikvienam no mums ir jāpārdomā šāds jautājums: ”Kas man var palīdzēt saglabāt uzticību Jehovam, lai kādas grūtības vai kārdinājumi man būtu jāiztur?” Citiem vārdiem sakot: kā mēs varam stiprināt savu uzticību Dievam?

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kā Jehova ir apliecinājis, ka viņš neatstāj savus uzticīgos kalpus, kad citi tos apspiež?

• Kā mums jārīkojas, kad sastopamies ar kaut ko tādu, kas mūs var novērst no Dieva?

• Kā Jehova pasargā savus uzticīgos kalpus, kad viņi veic kristīgo kalpošanu?

[Jautājumi studēšanai]

[Karte/Attēls 5. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ZIEMEĻU VALSTS (Jerobeāms)

Dana

SIHEMA

Bētele

DIENVIDU VALSTS (Rehabeāms)

JERUZALEME

[Attēls]

Jehova nepameta savus uzticīgos kalpus, kad Jerobeāms ieviesa teļa kultu

[Attēls 3. lpp.]

Lai Salamans un viņa pavalstnieki saņemtu Jehovas svētību, viņiem bija jāklausa Jehovam