Sekosim Jēzus paraugam, lai mūsu kalpošana būtu patīkama Dievam

Dievs ar mīlestību aicina cilvēkus ”no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” tuvoties viņam un viņu pielūgt. (Atkl. 7:9, 10; 15:3, 4.) Visi, kas pieņem uzaicinājumu kalpot Dievam, iegūst iespēju ”skatīt tā Kunga jaukumu”. (Ps. 27:4; 90:17.) Viņi skanīgi slavē Dievu līdzīgiem vārdiem, kā to darīja psalmu dziesminieks: ”Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” (Ps. 95:6.)

Kalpošana, kas Jehovam bija īpaši patīkama

Jēzum, Dieva vienpiedzimušajam Dēlam, bija pietiekami daudz laika, lai viņš varētu ļoti dziļi iepazīt savu Tēvu, kā arī viņa likumus un principus. Tāpēc Jēzus varēja ar pārliecību mācīt citiem, kā jākalpo Dievam. Viņš sacīja: ”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani.” (Jāņa 1:14; 14:6.)

Jēzus ar savu priekšzīmi parādīja, ko nozīmē pilnīgi visā pazemīgi pakļauties Dievam. Jēzus paskaidroja: ”Es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs mani mācījis.” Vēl viņš teica: ”Kas viņam labpatīk, to es daru vienmēr.” (Jāņa 8:28, 29.) Kāpēc Jēzus dzīve bija patīkama Dievam?

Jēzus bija pilnīgi uzticīgs Tēvam, un nedalīta uzticība ir pati Dieva pielūgsmes būtība. Apliecinādams savu dziļo mīlestību pret Tēvu, Jēzus paklausīja viņam pilnīgi visā un pildīja viņa gribu arī tad, kad to darīt nebija  viegli. (Filip. 2:7, 8.) Nozīmīga joma, kurā Jēzus godināja Dievu, bija mācekļu gatavošana — Jēzus cilvēkus mācīja tik daudz un tik dedzīgi, ka gan ticīgie, gan neticīgie viņu sauca par skolotāju. (Mat. 22:23, 24, JD-07; Jāņa 3:2, JD-07.) Turklāt Jēzus bija gatavs daudz ko upurēt, lai palīdzētu citiem. Viņš kalpoja citiem ar vislielāko prieku, kaut arī šāda dzīve nozīmēja, ka viņam nebija daudz laika, ko veltīt sev. (Mat. 14:13, 14; 20:28.) Lai gan Jēzus bija aizņemts, viņš vienmēr atlicināja laiku tam, lai lūgšanā runātu ar savu debesu Tēvu. (Lūk. 6:12.) Dievs noteikti sava Dēla kalpošanu uzskatīja par neizsakāmi vērtīgu.

Cīņa par to, lai patiktu Dievam

Jehova ievēroja sava Dēla labos darbus un pauda tam savu atzinību. (Mat. 17:5.) Taču arī Sātans pamanīja, cik uzticīgs ir Jēzus, un Jēzus kļuva par īpašu Sātana uzbrukumu mērķi. Kāpēc tā notika? Tas bija tāpēc, ka pirms Jēzus neviens cilvēks nebija spējis pilnībā paklausīt Dievam, tātad nebija bijis neviena, kas kalpotu Dievam pilnīgi pareizi. Sātans nevēlējās pieļaut, ka Jēzus dotu Jehovam visu pienācīgo godu. (Atkl. 4:11.)

Gribēdams novērst Jēzu no pareizā ceļa, Sātans Jēzum izteica kārdinošu piedāvājumu. Viņš aizveda Jēzu ”uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un viņu godību”. Tad Sātans teica: ”To visu es tev gribu dot, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Kā rīkojās Jēzus? Viņš atbildēja: ”Atkāpies, sātān! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” (Mat. 4:8—10.) Jēzus saprata, ka nomešanās zemē Sātana priekšā būtu elku pielūgsme un tāda rīcība nebūtu attaisnojama, lai arī kādi labumi viņam par to tiktu solīti. Viņš nevēlējās pielūgt nevienu citu kā vienīgi Jehovu, pat ja runa bija par vienu vienīgu godināšanas reizi.

Mums Sātans diez vai piedāvās visas pasaules valstis un to godību apmaiņā pret to, lai mēs viņu pielūgtu. Taču viņš joprojām liek šķēršļus ikvienam, kas cenšas kalpot Dievam pareizi. Sātans vēlas, lai mēs pielūgtu jebko vai jebkuru citu, nevis Dievu. (2. Kor. 4:4.)

Jēzus Kristus palika uzticīgs Dievam līdz nāvei. Saglabādams nevainojamību Dieva priekšā, Jēzus pagodināja Jehovu tik lielā mērā, kādā nevienam cilvēkam pirms viņa tas nebija izdevies. Patiesie kristieši mūsdienās cenšas sekot Jēzus uzticības paraugam — arī mēs uzskatām kalpošanu Radītājam par pašu galveno dzīvē. Labas attiecības ar Dievu neapšaubāmi ir vērtīgākais, kas mums var piederēt.

Ko iegūst tie, kas kalpo Dievam pēc viņa prāta

Cilvēki, kas velta savus spēkus kalpošanai, ko Dievs uzskata par ”tīru un neapgānītu”,  daudz ko iegūst. (Jēk. 1:27.) Kāds ir šis ieguvums? Mēs dzīvojam laikā, kad aizvien vairāk cilvēku kļūst ”patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi” un ”labā nīdēji”. (2. Tim. 3:1—5.) Taču, atrazdamies starp saviem ticības biedriem, mēs esam tādu cilvēku sabiedrībā, kas ir garīgā ziņā tīri un patīkami un kas cenšas atbilst prasībām, kādas Dievs ir izvirzījis tiem, kuri vēlas viņu pielūgt. Vai gan šāda sabiedrība mums nesniedz atspirdzinājumu?

Paliekot šīs pasaules neaptraipīti, mēs iegūstam vēl kaut ko — mums ir tīra sirdsapziņa. Lai saglabātu savu sirdsapziņu tīru, mēs pakļaujamies Dieva taisnīgajiem principiem un paklausām visiem ”ķeizara” likumiem, kuri nav pretrunā ar to, ko ir noteicis Dievs. (Marka 12:17; Ap. d. 5:27—29.)

Ar visu sirdi kalpojot Dievam, mēs saņemam daudz svētību. Ja koncentrējam uzmanību uz Dieva gribu, nevis uz savām vēlmēm, mēs izjūtam gandarījumu un mūsu dzīve iegūst jēgu. Mums nav jāsaka: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam,” — mums ir pamatota cerība dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (1. Kor. 15:32.)

Atklāsmes grāmatā, stāstot par laiku, kad cilvēki, kas būs saglabājuši tīru stāvokli Jehovas priekšā, ”nāks no lielām bēdām”, ir teikts, ka ”tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem [”izpletīs telti pār viņiem”, JD-07]”. (Atkl. 7:13—15.) Tas, kas sēž goda krēslā, ir Dievs Jehova — pati diženākā persona Visumā. Pamēģiniet iztēloties, kāda būs dzīve nākotnē, kad jūs dzīvosiet it kā Dieva teltī un saņemsiet viņa gādīgo aizsardzību, tā ka nekas nepatīkams vairs nebūs jāpieredz. Jau tagad mēs zināmā mērā varam saņemt no Dieva šādu aizsardzību.

Vēl par cilvēkiem, kas pielūdz Dievu viņam pieņemamā veidā, ir teikts, ka viņus ”vedīs pie dzīvības ūdens avotiem”. Simboliskie atspirdzinošā ūdens avoti attēlo visu, ko Jehova sagādā, lai mēs varētu iegūt mūžīgu dzīvi. Izmantodams cilvēku labā Kristus izpirkuma upura vērtību, ”Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm”. (Atkl. 7:17.) Tad cilvēce atgriezīsies nevainojamā stāvoklī un nebūs gala priekam, ko izjutīs cilvēki, kuriem būs iespēja dzīvot uz zemes mūžīgi. Dieva kalpi jau tagad pauž savu prieku, pateikdamies Dievam un viņu pielūgdami kopā ar tiem, kas debesīs dzied: ”Lieli un brīnišķīgi ir tavi darbi, Kungs Dievs, visuvaldītāj; taisni un patiesi tavi ceļi, tautu ķēniņ! Kas tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu tavu vārdu? Jo tu vien esi svēts; visas tautas nāks tavā priekšā un tevi pielūgs, jo tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami.” (Atkl. 15:3, 4.)

[Attēls 27. lpp.]

Ko Sātans mums piedāvā apmaiņā pret to, lai mēs viņu pielūgtu?