Jēkaba vēstule un Pētera vēstules
Jehovas vārdi ir dzīvi
Jēkaba vēstule un Pētera vēstules
GANDRĪZ 30 gadus pēc 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem māceklis Jēkabs, Jēzus pusbrālis, uzrakstīja vēstuli, kurā vērsās pie garīgā Izraēla ”divpadsmit ciltīm”. (Jēk. 1:1.) Viņa vēstules galvenais mērķis bija mudināt kristiešus būt stipriem ticībā un izturīgiem pārbaudījumos. Jēkabs savā vēstulē deva arī vairākus padomus, kuri palīdzēja risināt problēmas, kas bija radušās draudzēs.
Neilgi pirms vajāšanām, ar kurām 64. gadā Romas imperators Nerons vērsās pret kristiešiem, apustulis Pēteris uzrakstīja savu pirmo vēstuli, kurā viņš mudināja kristiešus stāvēt ticībā. Savukārt otrajā vēstulē, kas ir uzrakstīta drīz pēc pirmās, Pēteris aicināja ticības biedrus pievērst uzmanību Jehovas vārdiem un brīdināja par Jehovas dienas tuvošanos. Mēs daudz ko varam iegūt, pievēršot uzmanību domām, kas ir izklāstītas Jēkaba vēstulē un Pētera vēstulēs. (Ebr. 4:12.)
DIEVS PIEŠĶIR GUDRĪBU TIEM, KAS ”LŪDZ TICĪBĀ”
”Svētīgs tas vīrs, kas panes pārbaudījumus,” rakstīja Jēkabs, ”jo pārbaudīts tas saņems dzīvības kroni.” Ja kristieši ”lūdz ticībā”, Jehova viņiem piešķir gudrību, kas ir vajadzīga, lai viņi varētu izturēt pārbaudījumus. (Jēk. 1:5—8, 12, Str.)
Ticība un gudrība ir nepieciešama arī tiem, kam ir uzticēts mācīt draudzi. Jēkabs norādīja, ka mēle, kas ir ”mazs loceklis”, var ”apgānīt visu augumu”, un brīdināja, ka pasaulīgas noslieces var iedragāt cilvēka attiecības ar Dievu. Vēl viņš paskaidroja, kādi soļi ir jāsper tiem, kas ir kļuvuši garīgi vāji, lai viņi varētu atgūt spēkus. (Jēk. 3:1, 5, 6; 5:14, 15.)
Bībeles pantu skaidrojums.
2:13. Kādā ziņā ”žēlsirdība daudzkārt pārspēj tiesu” (JD-07)? Ikvienam no mums būs jāatbild Dievam par sevi. (Rom. 14:12.) Vērtēdams mūsu rīcību, Dievs ņems vērā to, ka esam parādījuši citiem žēlsirdību, un piedos mums mūsu pārkāpumus uz sava Dēla izpirkuma upura pamata. Vai gan tas nav pietiekams iemesls, lai mēs savā dzīvē aizvien lielākā mērā censtos izpaust žēlsirdību?
4:5. Kādu Rakstu vietu Jēkabs ir citējis šajā pantā? Šajā pantā Jēkabs nav citējis vienu konkrētu Svēto Rakstu vietu. Taču šiem Dieva iedvesmotajiem vārdiem par pamatu, iespējams, ir ņemtas domas no tādiem pantiem kā 1. Mozus 6:5 un 8:21, kā arī Salamana Pamācības 21:10 un Galatiešiem 5:17.
5:20. Kādā ziņā ”tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves”? Kristietis, kas kādam ir palīdzējis pārstāt grēkot un atgriezties, ir izglābis to no garīgas nāves un, iespējams, arī no mūžīgas iznīcības. Sekmēdams šī cilvēka atgriešanos, viņš arī ”apklāj [tā] grēku pulku”.
Ko mēs varam mācīties.
1:14, 15. Grēkam par iemeslu bieži ir nepareizas vēlmes, tāpēc mēs nedrīkstam domās kavēties pie kaut kā nepareiza. Mums jādomā par to, kas ir labs, un jācenšas, lai šīs domas iesakņotos mūsu prātā un sirdī. (Filip. 4:8.)
2:8, 9. Kristieši dzīvo pēc ķēnišķīgā mīlestības likuma un nepieļauj, ka viņu attieksmi pret cilvēkiem ietekmētu to stāvoklis.
2:14—26. Mēs esam ”pestīti ticībā”, ”ne ar darbiem”. Glābšanu nenodrošina nedz tie darbi, kas bija prasīti Mozus bauslībā, nedz tie, kas jāveic kristiešiem. Taču runa nav par ticību, kas izpaužas tikai vārdos. (Efez. 2:8, 9; Jāņa 3:16.) Tai mūs ir jāmudina pildīt Dieva gribu.
3:13—17. ”Gudrība, kas nāk no augšienes,” neapšaubāmi ir pārāka par gudrību, kas ”ir pasaulīga”, kas ”nav dievišķa, bet demoniska”. Mums ir jātiecas pēc dievišķās gudrības ”kā pēc apslēptām mantām”. (Sal. Pam. 2:1—5.)
3:18. Valstības labās vēsts sēklas ”mierā sēj tikai tie, kas paši tur mieru” (JD-07). Ir svarīgi, lai mēs turētu mieru, nevis būtu augstprātīgi un ķildīgi nemiera cēlāji.
BŪSIM ”STIPRI TICĪBĀ”
Pēteris atgādināja saviem ticības biedriem par viņu ”dzīvo cerību” uz debesu mantojumu. Viņš tiem rakstīja: ”Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta.” Pēc tam, kad Pēteris bija devis konkrētus padomus par paklausību, viņš mudināja kristiešus būt ”vienprātīgiem, līdzcietīgiem, brālīgiem, žēlsirdīgiem, pazemīgiem”. (1. Pēt. 1:3, 4; 2:9; 3:8.)
Pēteris rakstīja, ka jūdu iekārtas ”gals ir tuvu klāt pienācis”, un ieteica brāļiem ”tapt sapratīgiem un skaidrā prātā, lai [tie] varētu Dievu lūgt”. Viņš vēl norādīja: ”Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! [..] [Velnam] turieties pretī stipri ticībā.” (1. Pēt. 4:7, 8; 5:8, 9.)
Bībeles pantu skaidrojums.
3:20—22. Kā mūs glābj kristīšanās? Kristīšanās ir obligāta visiem, kas vēlas tikt glābti, taču pati par sevi tā mūs neglābj. Glābšanas pamatā ir ”Jēzus Kristus augšāmcelšanās”. Ikvienam, kas tiek kristīts, ir jātic — glābšana ir iespējama tikai tāpēc, ka Jēzus upurēja savu dzīvību, tika augšāmcelts un tagad, saņēmis varu pār dzīviem un mirušiem, atrodas ”pie Dieva labās rokas”. Uz šādu ticību balstīta kristīšanās atbilst tam, kā Noas plūdos ”izglābās nedaudzas, proti astoņas, dvēseles cauri ūdenim”.
4:6. Kas ir ”mirušie”, kam ”ir prieka vēsts sludināta”? Tie ir cilvēki, kas bija ”miruši savos pārkāpumos un grēkos”, proti, miruši garīgā ziņā. (Efez. 2:1.) Kad šie cilvēki dzird labo vēsti un attīsta ticību tai, viņi sāk ”dzīvot garā”.
Ko mēs varam mācīties.
1:7. Lai mūsu ticība kļūtu patiesi vērtīga, tai ir jātiek pārbaudītai, savukārt stipra ticība mums palīdzēs ”iemantot dzīvību”. (Ebr. 10:39.) Mums nav jāvairās no ticības pārbaudījumiem.
1:10—12. Eņģeļi kāroja ieskatīties pravietiskajos vārdos, ko senatnē izteica Dieva pravieši un kas attiecās uz svaidīto kristiešu draudzi, un vēlējās tos saprast. Taču tie kļuva pilnībā saprotami tikai tad, kad Jehova sāka veidot attiecības ar kristiešu draudzi. (Efez. 3:10.) Arī mums būtu jāseko eņģeļu paraugam un dedzīgi jāvēlas izpētīt ”Dieva dziļumus”. (1. Kor. 2:10.)
2:21. Mums jāseko Jēzus Kristus priekšzīmei un jābūt gataviem ciest un pat mirt, atbalstot Jehovas augstāko varu.
5:6, 7. Kad mēs ”visu savu zūdīšanos” metam uz Jehovu, viņš mums palīdz galveno vietu savā dzīvē ierādīt patiesajai pielūgsmei un pārlieku neraizēties par to, ko nesīs nākamā diena. (Mat. 6:33, 34.)
”TĀ KUNGA DIENA NĀKS”
”Praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas,” rakstīja Pēteris, ”bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” Tas, ka mēs pievēršam uzmanību pravietiskajiem vārdiem, mūs aizsargā no ”viltus mācītājiem” un citiem cilvēkiem, kas cenšas mūs nelabvēlīgi ietekmēt. (2. Pēt. 1:21; 2:1—3.)
Pēteris ticības biedrus brīdināja, ka ”pēdējos laikos nāks nikni smējēji”, un atgādināja: ”Tā Kunga diena nāks kā zaglis.” Vēstules nobeigumā Pēteris deva labus padomus tiem, kuri cieši tur prātā un ”gaida.. Dieva dienas atnākšanu”. (2. Pēt. 3:3, 10—12.)
Bībeles pantu skaidrojums.
1:16—19. Kas ir ”rīta zvaigzne”, kad tā ”uzlēca”, un kā mēs saprotam, ka tas ir noticis? ”Rīta zvaigzne” ir Jēzus Kristus, kas ir iecelts par Valstības Ķēniņu. (Atkl. 22:16.) 1914. gadā Jēzus kļuva par mesiānisko Ķēniņu un ”uzausa” pār visu radību, un tas iezīmēja jaunas dienas jeb laikmeta sākumu. Jēzus pārvēršanās laikā bija redzams, kāda būs Jēzus godība un vara Dieva Valstībā, un šī pārvēršanās apstiprināja, ka Dieva pravietiskajiem vārdiem var pilnībā uzticēties. (Marka 9:1—3.) Pārdomas par tiem mums palīdz saprast, ka ”rīta zvaigzne” jau ir ”uzlēkusi”.
2:4. Kas ir domāts ar ”pazemes tumšajām bedrēm”, un kad dumpīgie eņģeļi tika tur iemesti? Vārdi ”pazemes tumšās bedres” norāda uz ieslodzījumam līdzīgu stāvokli, kādā var nonākt tikai garīgas būtnes, nevis cilvēki. Tie, kas atrodas šajā garīgās tumsas stāvoklī, nespēj saskatīt Dieva garīgo gaismu un saprast viņa nodomus, turklāt viņiem nav nekādas cerības uz nākotni. Dievs iemeta dumpīgos eņģeļus ”pazemes tumšajās bedrēs” jau Noas dienās, un viņi šajā stāvoklī paliks līdz tam laikam, kad tiks iznīcināti.
3:17. Par kādām zināšanām ir runa šajā pantā? Pēteris runāja par to, ka viņam un citiem Bībeles sarakstītājiem Dievs bija darījis zināmu, kas gaidāms nākotnē. Tā kā šīs zināšanas nebija visaptverošas, nevarēja teikt, ka agrīnajiem kristiešiem bija zināms pilnīgi viss, kam vēl bija jānotiek. Viņiem bija pieejams tik daudz informācijas, lai viņi gūtu vispārīgu priekšstatu par nākotnes notikumiem.
Ko mēs varam mācīties.
1:2, 5—7. Ja pūlēsimies attīstīt ticību, pacietību, dievbijību un citas īpašības, mēs ne tikai vairosim savas zināšanas par Dievu un Jēzu Kristu, bet arī panāksim, ka ”netopam kūtri nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā”. (2. Pēt. 1:8.)
1:12—15. Lai ”nostiprinātos.. patiesībā”, mums pastāvīgi ir nepieciešami atgādinājumi, kurus mēs saņemam, piemēram, kristiešu sapulcēs, kā arī personīgi lasot un studējot Bībeli.
2:2. Mums ir jāuzmanās, lai mēs ar savu rīcību nesagādātu negodu Jehovam un viņa organizācijai. (Rom. 2:24.)
2:4—9. Ņemot vērā to, ko Jehova jau ir darījis pagātnē, mēs varam būt droši, ka viņš ”zina, kā izglābt no kārdinājuma dievbijīgos un kā netaisnos pataupīt līdz tiesas dienai, lai sodītu” (JD-07).
2:10—13. ”Tie, kam pienākas godība,” (JD-07) — draudzes vecākie — ir nepilnīgi, un viņi palaikam kļūdās, bet tas nenozīmē, ka mēs drīkstam par viņiem runāt sliktu. (Ebr. 13:7, 17.)
3:2—4, 12. Pievēršot uzmanību ”svēto praviešu jau sen teiktajiem vārdiem, kā arī mūsu Kunga un Pestītāja bauslim”, mēs spēsim paturēt prātā to, cik tuvu ir Jehovas diena.
3:11—14. ”Gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu,” mums, pirmkārt, jābūt ”stipriem.. svētā dzīvē”, proti, jāsaglabā fiziska, garīga un morāla tīrība; otrkārt, jādara darbi, kas liecina par dievbijību, piemēram, jāsludina un jāmāca cilvēkiem Bībele; treškārt, jācenšas, lai mūsu dzīvesveids un personība būtu pasaules ”neaptraipīti”; ceturtkārt, jābūt ”nevainojamiem” un viss jādara ar tīriem motīviem; piektkārt, jābūt ”ar mieru sirdī” — jāsaglabā miers ar Dievu un ticības biedriem, kā arī ar citiem cilvēkiem.