”Savs laiks klusēt”

”RUNĀŠANA — sudrabs, klusēšana — zelts.” Tā vēstī kāds sens sakāmvārds, kas ir pazīstams daudzām tautām. Saskaņā ar vārdnīcu Brewer’s Dictionary of Phrase and Fable, atbilstošais ebreju izteiciens skan: ”Vārds ir vienu šekelu vērts, bet klusēšana — divus.” Savukārt senās Izraēlas gudrais ķēniņš Salamans rakstīja: ”Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. ..savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt.” (Sal. Māc. 3:1, 7.)

Kad būtu pareizāk klusēt, nevis runāt? Bībeles lappusēs tādi vārdi kā ”klusēt”, ”ciest klusu” un tiem līdzīgi parādās desmitiem reižu. Konteksts, kādā šie vārdi ir lietoti, atklāj vairākas situācijas, kurās būtu piemēroti klusēt. Pievērsīsim uzmanību tam, kā klusējot var apliecināt cieņu pret citiem, parādīt, ka mums piemīt apdomība un spriestspēja, kā arī radīt piemērotus apstākļus pārdomām.

Cieņas izpausme

Ar klusēšanu ir iespējams paust cieņu. Pravietis Habakuks teica: ”Tas Kungs ir savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!” (Hab. 2:20.) Patiesajiem Dieva Jehovas kalpiem ir teikts ”klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību”. (Raudu Dz. 3:26.) Psalmu sacerētājs rakstīja: ”Esi kluss tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes!” (Ps. 37:7.)

Vai mēs varam bez vārdiem slavēt Jehovu? Jā, varam! Vai gan nav gadījies, ka, redzot, piemēram, brīnišķīgu ainavu, mūs pārņem tāds saviļņojums un bijība, ka mums pietrūkst vārdu, lai izteiktu to, ko jūtam? Vai gan pārdomas par iespaidīgajiem radīšanas darbiem nav veids, kā mēs varam slavēt Radītāju savā sirdī? Dāvids kādu no saviem psalmiem iesāka ar vārdiem: ”Dievs, klusībā Ciānā Tu topi slavēts, un solījumi Tev tiek maksāti.” (Ps. 65:2.)

 Jehova ir pelnījis mūsu cieņu, un tāpat ir ar viņa vārdiem. Piemēram, kad Jehovas pravietis Mozus teica atvadu runu izraēliešu tautai, viņš un priesteri mudināja visus klātesošos: ”Ņem vērā un klausies, Israēl! [..] ..tev būs klausīt tā Kunga, sava Dieva, balsij.” Kad izraēlieši sanāca kopā, lai dzirdētu bauslības vārdus, pat bērni tika mudināti uzmanīgi klausīties. ”Sapulcini, sasaucot tautu,” teica Mozus, ”vīrus un sievas, mazos bērnus.., ..lai viņi mācās.” (5. Moz. 27:9, 10; 31:11, 12.)

Mūsdienās Jehovas kalpi ar cieņu uzklausa norādījumus, ko viņi dzird kristiešu sapulcēs un kongresos. Ja mēs nevajadzīgi sarunātos savā starpā, kad no skatuves izskan svarīgas Bībeles patiesības, mēs parādītu necieņu pret Dieva Rakstiem un viņa organizāciju. Kamēr rit sapulce, ir laiks klusēt un klausīties.

Arī savstarpējās sarunās prasme labi klausīties ļauj parādīt citiem cieņu. Piemēram, patriarhs Ījabs saviem apsūdzētājiem teica: ”Pamāciet mani, tad es palikšu klusu!” Ījabs bija gatavs klusēt un klausīties, kad runāja citi, taču, kad pienāca viņa kārta runāt, viņš lūdza: ”Kaut reizi esiet klusi manā priekšā, es taču arī gribu runāt!” (Īj. 6:24; 13:13.)

Apdomības un spriestspējas pazīme

Bībelē ir teikts: ”Kas savu muti savalda, ir gudrs,” — un vēl: ”Sapratīgs vīrs klusē.” (Sal. Pam. 10:19; 11:12.) Padomāsim par to, kā Jēzus klusēdams parādīja apdomību un spriestspēju. Atrodoties tiesas priekšā, ”Jēzus cieta klusu”, jo saprata, ka, runādams ienaidnieku uzkurinātajā naidīgajā gaisotnē, viņš nepanāks neko labu. (Mat. 26:63.) Vēlāk, kad viņš bija atvests pie Pilāta, Jēzus ”neatbildēja nenieka”. Jēzus ļāva, lai viņa darbi runā viņa vietā. (Mat. 27:11—14.)

Arī mēs rīkojamies gudri, ja ”savu muti savaldām”, it īpaši tad, kad mūs kāds aizvaino. ”Kas ir pacietīgs, tas ir arī gudrs,” teikts Bībeles sakāmvārdā, ”bet kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību.” (Sal. Pam. 14:29.) Ja mēs saspringtā situācijā zaudējam savaldību, mēs varam pateikt kaut ko tādu, ko pēc tam nākas nožēlot. Satraukumā teiktie vārdi citiem varētu šķist muļķīgi, un nepatīkamā situācija mums varētu laupīt sirdsmieru.

Atrodoties nelabvēlīgi noskaņotu cilvēku sabiedrībā, mēs rīkojamies apdomīgi, ja labi pārdomājam, ko teikt. Kad kalpošanā mūs izsmej, bieži vien vispareizākā atbilde ir klusēšana. Tāpat reizēm ir gudri klusēt, lai neradītu iespaidu, ka atbalstām notiekošo, piemēram, kad kāds skolasbiedrs vai darbabiedrs stāsta nepieklājīgus jokus vai runā rupji. (Efez. 5:3.)  ”Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā,” rakstīja psalmu sacerētājs. (Ps. 39:2.)

Cilvēks, kam piemīt spriestspēja, neizmanto ļaunprātīgi citu uzticēšanos. (Sal. Pam. 11:12.) Patiesie kristieši nerunā neapdomīgi un neatklāj citiem konfidenciālas ziņas. It īpaši uzmanīgiem šajā ziņā ir jābūt kristiešu draudzes vecākajiem, lai viņi saglabātu draudzes locekļu uzticību.

Ar klusēšanu var panākt daudz ko labu. 19. gadsimta angļu literāts Sidnijs Smits par kādu savu laikabiedru rakstīja: ”Sarunājoties viņš mēdza palaikam pieklust, un tas sarunas ar viņu padarīja īpaši patīkamas.” Tik tiešām, sarunām draugu starpā jābūt tādām, kurās viņi ne tikai izsakās, bet arī klausās viens otrā, tāpēc labam sarunas biedram ir jābūt arī labam klausītājam.

”Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet kas savu muti savalda, ir gudrs,” rakstīja Salamans. (Sal. Pam. 10:19.) Jo mazāk tiek pateikts, jo mazāka ir iespēja, ka tiks pateikts kaut kas nepārdomāts. Patiesībā pat ”vientiesīgu nejēgu atzītu par gudru, ja viņš klusētu, un par sapratīgu, ja viņš valdītu savu muti”. (Sal. Pam. 17:28.) Lai mēs būtu apdomīgi savos vārdos, mums jālūdz Jehovam, lai viņš ”uzrauga [mūsu] lūpu durvis”. (Ps. 141:3, VDP.)

Piemēroti apstākļi pārdomām

Par cilvēku, kas cenšas dzīvot taisnīgi, Bībelē ir teikts, ka tāds ”dienām un naktīm domā par Viņa [Dieva] bauslību”. (Ps. 1:2.) Kādi apstākļi ir vispiemērotākie pārdomām par garīgiem jautājumiem?

Patriarha Ābrahāma dēls Īzāks ”ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt”. (1. Moz. 24:63.) Viņš bija izvēlējies mierīgu laiku un vietu pārdomām un lūgšanām. Psalma sarakstītājs pārdomām veltīja klusās nakts stundas. (Ps. 119:148.) Pilnīgais cilvēks Jēzus apzināti meklēja iespējas pabūt vienatnē un veltīt laiku pārdomām — viņš palaikam devās prom no pūļa kņadas uz kādu kalnainu, tuksnesīgu vai citu klusu un vientuļu vietu. (Mat. 14:23; Lūk. 4:42; 5:16.)

Klusums palīdz atgūt spēkus un iekšēju mieru. Tāpat klusums ir vajadzīgs godīgai pašpārbaudei, lai mēs varētu saprast, kas mums sevī ir jāmaina. Izmantojot klusus un mierīgus brīžus pārdomām, mēs varam attīstīt pazemību un pieticību, kā arī izvērtēt, kas ir patiesi svarīgs.

Kaut arī reizēm ir noderīgi klusēt, ir ”savs laiks, kad runāt”. (Sal. Māc. 3:7.) Patiesie Dieva kalpi aktīvi sludina labo vēsti par Dieva Valstību visā pasaulē. (Mat. 24:14.) Sludinātāju pulkam augot, viņu balsis kļūst aizvien dzirdamākas. (Mih. 2:12.) Apņemsimies būt starp tiem, kas dedzīgi sludina Valstības vēsti un stāsta citiem par Dieva brīnišķīgajiem darbiem. Veiksim šo svarīgo uzdevumu un apliecināsim, ka saprotam — reizēm klusēšana ir zelts.

[Attēls 3. lpp.]

Kristiešu sapulcēs mums ir jāklausās un jāmācās

[Attēls 4. lpp.]

Pieredzot vārdiskus uzbrukumus kalpošanā, bieži vien vispareizāk ir klusēt

[Attēls 5. lpp.]

Klusums veicina pārdomas