Vai Dievs maina savas domas?

BĪBELĒ par Dievu Jehovu ir rakstīts, ka ”pie [viņa] nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas”. Dievs arī pats par sevi ir teicis: ”Es esmu tas Kungs, un Es nepārveidojos.” (Jēkaba 1:17; Maleahija 3:6.) Cik ļoti Dievs Jehova atšķiras no visiem tiem, kuriem ir grūti izdabāt un uz kuriem nevar paļauties, jo viņi nemitīgi maina savas domas!

Taču, lasot Bībeli, var rasties iespaids, ka dažos gadījumos Dievs ir mainījis domas. Piemēram, savulaik Dievs kristiešiem piešķīra spējas darīt brīnumus, bet tagad viņš šādas spējas vairs nedod. Senatnē Dievs pieļāva daudzsievību, bet nu viņš to vairs nepieļauj. Kad spēkā bija Mozus bauslība, Jehova prasīja ievērot sabatu, bet tagad viņš to neprasa. Vai šādi piemēri liecina, ka Dievs ir mainījis savas domas šajos jautājumos?

Vispirms jāatzīmē, ka Dievs nekad nemaina savas taisnīgās normas un uz mīlestību balstītos principus. Viņš nekad nav mainījis arī savu ”mūžīgo nodomu” ar savas Valstības starpniecību sagādāt cilvēkiem svētības. (Efeziešiem 3:11.) Bet, līdzīgi kā mēs varam mainīt savu viedokli par kādu cilvēku, ja viņš nemitīgi mūs pieviļ, tā arī Jehova reizēm maina savu attieksmi vai rīcības veidu, ņemot vērā to, kā ir mainījušies apstākļi.

Atkarībā no situācijas un savu kalpu vajadzībām Dievs dažreiz dod viņiem jaunus norādījumus. Tas nav nekas pārsteidzošs. Salīdzinājumam var minēt šādu ilustrāciju: ja  pieredzējis pavadonis, kas vada tūristu grupu, pamana, ka priekšā draud briesmas, viņš droši vien dod grupai norādījumu nogriezties pa citu, drošāku ceļu. Bet tas nenozīmē, ka viņš ir pārdomājis un mainījis iecerēto galamērķi. Izskatīsim sīkāk trīs sākumā minētos piemērus, kas dažiem liekas mulsinoši.

Kāpēc beidzās brīnumi?

Kāpēc Dievs pirmajā gadsimtā daļai kristiešu piešķīra spēju darīt brīnumus? Lai to saprastu, jāatceras, ka tajā laikā, kad izraēlieši bija Dieva izredzētā tauta, Dievs bieži ar brīnumu palīdzību apstiprināja, ka viņš tos atbalsta. Ar Mozus starpniecību Dievs parādīja savu vareno spēku, kad viņš atbrīvoja izraēliešus no Ēģiptes, izveda tos caur tuksnesi un ieveda Apsolītajā zemē. Diemžēl izraēlieši atkal un atkal novērsās no viņa. Kad Jehova galu galā atmeta izraēliešu tautu un nodibināja kristiešu draudzi, viņš apustuļiem un citiem kristiešiem dāvāja brīnumainas spējas. Piemēram, apustuļi Pēteris un Jānis izdziedināja cilvēku, kas bija ”kropls jau no mātes miesām”, un Pāvils cēla augšā mirušo. (Apustuļu darbi 3:2—8, JD-07; 20:9—11.) Brīnumi, ko veica pirmie kristieši, palīdzēja kristietībai iesakņoties daudzās zemēs. Bet kāpēc šie brīnumi beidzās?

Apustulis Pāvils to izskaidroja ar šādu ilustrāciju: ”Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.” (1. Korintiešiem 13:11.) Kad dēls ir pieaudzis, vecāki vairs neizturas pret viņu kā pret mazu bērnu, un tāpat arī Jehovas izturēšanās pret kristiešu draudzi mainījās, kad draudze nobrieda un vairs nebija kā bērns. Tāpēc tādas brīnumainas gara dāvanas kā spēja runāt svešās valodās un pravietot ar laiku izbeidzās, kā apustulis Pāvils to jau bija teicis. (1. Korintiešiem 13:8.)

Kāpēc Dievs pieļāva daudzsievību?

Jēzus norādīja, ka Dievs noteica laulības normas, sacīdams pirmajiem cilvēkiem: ”Cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.” (Mateja 19:5.) Tātad laulībai bija jābūt divu cilvēku savienībai uz visu mūžu. Taču tajā laikā, kad izraēlieši kļuva par Dieva tautu un Dievs viņiem deva bauslību, daudzsievība viņu vidū jau bija kļuvusi par izplatītu paradumu. Tāpēc Dievs bauslībā iekļāva likumus, kas regulēja attiecības šādās ģimenēs, lai gan viņš nebija ne ieviesis, ne atbalstījis daudzsievību. Kā redzams no Bībeles, kad tika nodibināta kristiešu draudze, daudzsievība tika aizliegta. (1. Timotejam 3:2.)

Dievs Jehova reizēm pacieš kaut ko tādu, kas viņam nav patīkams, līdz pienāk īstais laiks to labot. (Romiešiem 9:22—24.) Jēzus paskaidroja, ka Jehova kādu laiku bija pieļāvis savā tautā nepareizas laulību paražas izraēliešu ”cietsirdības dēļ”. (Mateja 19:8; Salamana Pamācības 4:18.)

 Kāpēc tika atcelta prasība ievērot sabatu?

Kad Dievs bija atbrīvojis izraēliešus no Ēģiptes, viņš tiem lika katru nedēļu ievērot sabatu, un pēc tam šī prasība tika iekļauta Mozus bauslībā — likumu kodeksā, ko Dievs deva izraēliešu tautai. (2. Mozus 16:22—30; 20:8—10.) Apustulis Pāvils paskaidroja, ka Jēzus, atdodams pats sevi par upuri, ”atcēla.. bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem” un līdz ar to bauslības ”raksts” tika ”izdzēsts”. (Efeziešiem 2:15; Kolosiešiem 2:14.) Kopā ar pārējo bauslību tika atcelts un izdzēsts arī sabata likums, un to apstiprina vārdi, kas tālāk ir teikti Bībelē: ”Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu.” (Kolosiešiem 2:16.) Bet kāpēc Dievs bija devis bauslību, kurā ietilpa arī sabata likums?

Apustulis Pāvils rakstīja: ”Bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja.. Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums.” (Galatiešiem 3:24, 25.) Dievs atcēla sabata likumu nevis tāpēc, ka viņš būtu mainījis savas domas, bet gan tāpēc, ka šis likums bija tikai pagaidu līdzeklis, ko Dievs izmantoja, lai mācītu savai tautai regulāri atvēlēt laiku pārdomām par garīgām tēmām. Kaut arī sabata likums nebija mūžīgs, tas norādīja uz nākotni, kad cilvēki uz visiem laikiem tiks atbrīvoti no fiziskām un garīgām ciešanām. (Ebrejiem 4:10; Atklāsmes 21:1—4.)

Uzticams un mīlošs Dievs

Tikko aplūkotie piemēri apstiprina, ka Dievs reizēm ir mainījis savus norādījumus, bet tas nenozīmē, ka viņš būtu mainījis savus nodomus un principus. Dievs tā ir rīkojies, lai, mainoties apstākļiem, parūpētos par savu kalpu vajadzībām, un tāpat viņš rīkojas arī šodien.

Tā kā Dievs Jehova nekad nemaina savas normas, mēs vienmēr varam droši zināt, kas mums jādara, lai mēs būtu viņam patīkami. Turklāt mēs varam nešaubīgi paļauties, ka Dievs noteikti pildīs visus savus solījumus. Viņš pats ir teicis: ”Es īstenošu visu, kas Man patīk! [..] ..kā Es esmu lēmis, tā Es to arī izpildīšu.” (Jesajas 46:10, 11.)

[Izceltais teksts 21. lpp.]

Dievs nekad nemaina savas taisnīgās normas un uz mīlestību balstītos principus

[Izceltais teksts 22. lpp.]

Pāvils paskaidroja, ka ar laiku brīnumainās gara dāvanas beigsies

[Izceltais teksts 23. lpp.]

Laulībai bija jābūt divu cilvēku savienībai uz visu mūžu