”Runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko”

”Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.” (Efez. 4:25.)

1., 2. Kādi viedokļi pastāv par patiesību?

JAU kopš senatnes cilvēkiem ir bijuši atšķirīgi viedokļi par patiesību. Sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu dzejnieks Alkajs rakstīja: ”Patiesība ir vīnā.” Acīmredzot viņš gribēja teikt, ka patiesība nāk gaismā tikai pēc tam, kad cilvēks ir baudījis labi daudz vīna un kļuvis runīgāks. Savukārt romiešu vietvaldis Poncijs Pilāts, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, iespējams, uzskatīja, ka patiesība kā tāda nemaz nepastāv. Par to liecina skeptiskais jautājums, ko viņš uzdeva Jēzum: ”Kas ir patiesība?” (Jāņa 18:38.)

² Arī mūsdienās pastāv visdažādākie viedokļi par patiesību. Cilvēki mēdz teikt, ka patiesība ir relatīvs jēdziens un ka patiesība katram ir sava. Daudzi runā patiesību vienīgi tad, kad tas viņiem ir ērti vai izdevīgi. Kādā grāmatā bija teikts: ”Godīgums varbūt ir cildens ideāls, bet tam nav lielas vērtības izmisīgajā cīņā par izdzīvošanu un drošību. Cilvēkam šajā ziņā nav lielas izvēles — lai dzīvotu, viņam ir jāmelo.” (The Importance of Lying.)

3. Kādu paraugu ir rādījis Jēzus?

³ Pavisam citāds viedoklis ir Kristus sekotājiem. Jēzus neuzskatīja patiesību par filozofisku jēdzienu, un viņš vienmēr runāja patiesību. To atzina pat viņa pretinieki, sakot: ”Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā.” (Mat. 22:16.) Patiesie kristieši seko Jēzus paraugam — viņi cenšas vienmēr runāt patiesību. Viņi no sirds paklausa padomam, kuru apustulis Pāvils deva saviem ticības biedriem: ”Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.” (Efez. 4:25.) Padomāsim par šiem Pāvila vārdiem no trim aspektiem: kas ir mūsu tuvākais? Ko nozīmē runāt patiesību ar savu tuvāko? Un kā mēs varam sekot Pāvila padomam savā ikdienas dzīvē?

Kas ir mūsu tuvākais?

4. Kā Jēzus atspoguļoja Jehovas viedokli par to, kas ir tuvākais, un kā šis viedoklis atšķīrās no jūdu reliģisko vadītāju uzskatiem?

⁴ Mūsu ēras pirmajā gadsimtā daži jūdu reliģiskie vadītāji mācīja, ka ebrejiem par tuvākajiem būtu jāuzskata tikai savi tautieši un draugi. Turpretī Jēzus precīzi atspoguļoja sava Tēva attieksmi pret cilvēkiem. (Jāņa 14:9.) Viņš ar savu rīcību mācekļiem rādīja, ka Dieva skatījumā viena tauta nav labāka par citām. (Jāņa 4:5—26.) Turklāt apustulim Pēterim Dievs ar svētā gara starpniecību atklāja, ka viņš ”neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo”. (Ap. d. 10:28, 34, 35.) Tātad mums visi cilvēki ir jāuzskata par saviem tuvākajiem un jāmīl pat tie, kas izturas pret mums naidīgi. (Mat. 5:43—45.)

5. Ko nozīmē runāt patiesību ar savu tuvāko?

⁵ Bet ko Pāvils īsti domāja, sacīdams, ka mums jārunā patiesība ar savu tuvāko? Runāt patiesību nozīmē sniegt informāciju, kas atbilst īstenībai. Patiesie kristieši nesagroza faktus, lai citus maldinātu. Viņi ”nīst to, kas ļauns,” un ”pieķeras tam, kas labs”. (Rom. 12:9.) Mēs sekojam ”patiesības Dievam”, tāpēc mums jācenšas būt godīgiem  un atklātiem visā, ko sakām un darām. (Ps. 15:1, 2; 31:6, VDP.) Pat ja ir izveidojusies neērta vai sarežģīta situācija, to ir iespējams taktiski atrisināt arī bez meliem, rūpīgi apdomājot, ko un kā teikt. (Nolasīt Kolosiešiem 3:9, 10.)

6., 7. a) Vai runāt patiesību nozīmē ikvienam atklāt visu, ko mēs zinām? Paskaidrojiet. b) Kādās situācijās mums ir jābūt godīgiem un atklātiem?

⁶ Vai runāt patiesību nozīmē atklāt visu, ko mēs zinām, ikvienam, kas mums kaut ko jautā? Nē, tā nav. Kad Jēzus bija uz zemes, viņš parādīja, ka daži cilvēki nav pelnījuši saņemt noteiktu informāciju vai dzirdēt tiešu atbildi uz savu jautājumu. Liekulīgie reliģiskie vadītāji viņam jautāja, kas viņu ir pilnvarojis veikt zīmes un brīnumus, bet Jēzus sacīja: ”Es jums kaut ko vaicāšu, un atbildiet man; tad es jums sacīšu, kādā pilnvarā es to daru.” Tā kā rakstu mācītāji un vecaji negribēja dot tiešu atbildi, Jēzus viņiem teica: ”Tad es arīdzan jums nesaku, kādā pilnvarā es to daru.” (Marka 11:27—33.) Jēzus neuzskatīja, ka viņam ir jāatbild uz jautājumu, ko viņam uzdeva cilvēki, kas nebija uzticami un rīkojās ļauni. (Mat. 12:10—13; 23:27, 28.) Arī Jehovas kalpiem mūsdienās ir jāsargās no atkritējiem un citiem, kas ar viltu cenšas viņus izmantot savtīgiem mērķiem. (Mat. 10:16; Efez. 4:14.)

⁷ Arī Pāvils norādīja, ka uz dažu cilvēku jautājumiem mums nav jāsniedz izsmeļoša atbilde. Viņš pieminēja, ka ir tādi, kas ”iznēsā pļāpas un jaucas citu darīšanās, runājot to, kas neklājas”. (1. Tim. 5:13.) Cilvēki, kas jaucas citu darīšanās un neprot glabāt noslēpumus, kādā brīdī var konstatēt, ka citi nevēlas būt atklāti pret viņiem. Cik labi ir ņemt vērā padomu, ko, Dieva iedvesmots, deva Pāvils: ”Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot darīt savu darbu.” (1. Tes. 4:11.) Dažkārt draudzes vecākajiem, pildot savus pienākumus, ir jāuzdod mums personiska rakstura jautājumi. Šādās situācijās vecākie būs ļoti pateicīgi, ja būsim atsaucīgi un runāsim godīgi. (1. Pēt. 5:2.)

Runāsim patiesību ģimenes lokā

8. Ko ģimenes locekļi iegūst, ja viņi savā starpā runā patiesību?

⁸ Attiecības ģimenes locekļu starpā parasti ir ļoti tuvas. Lai stiprinātu ģimenes saites, ir svarīgi runāt patiesību ģimenes lokā. Ja tuvinieki savā starpā ir atklāti, godīgi un sarunājas laipni, problēmas un pārpratumi rodas retāk un tos ir vieglāk atrisināt. Vai tad, ja esam kļūdījušies, mēs nevilcināmies to atzīt dzīvesbiedra, bērnu vai citu tuvinieku priekšā? Sirsnīga atvainošanās ģimenē veicina mieru un vienotību. (Nolasīt 1. Pētera 3:8—10.)

9. Kāpēc nebūtu pareizi runāt nesaudzīgi un netaktiski, pat ja mēs sakām patiesību?

⁹ Teikt patiesību nenozīmē runāt nesaudzīgi un netaktiski. Domas, kas izteiktas skarbos vārdos, ir grūti uzklausīt un  ņemt vērā. Pāvils rakstīja: ”Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Efez. 4:31, 32.) Ja mēs runājam laipni un ar cieņu, mēs apliecinām, ka ņemam vērā sarunas biedra goda jūtas un vēlamies, lai viņam būtu vieglāk mūs uzklausīt. (Mat. 23:12.)

Runāsim patiesību draudzē

10. Ko draudzes vecākie var mācīties no Jēzus?

¹⁰ Jēzus ar saviem mācekļiem runāja skaidri un atklāti. Kaut arī viņš padomus vienmēr deva ar mīlestību, viņš necentās aizplīvurot patiesību, lai izpatiktu saviem klausītājiem. (Jāņa 15:9—12.) Piemēram, kad apustuļi vairākkārt strīdējās, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus neatlaidīgi un pacietīgi palīdzēja viņiem saprast, cik svarīga ir pazemība. (Marka 9:33—37; Lūk. 9:46—48; 22:24—27; Jāņa 13:14.) Arī draudzes vecākie neatlaidīgi aizstāv Dieva taisnīgos principus, tomēr viņi necenšas valdīt pār ticības biedriem. (Marka 10:42—44.) Viņi seko Kristus piemēram un attiecībās ar draudzes locekļiem ir ”laipni un žēlsirdīgi”.

11. Uz ko mūs mudina mīlestība pret ticības biedriem?

¹¹ Ja sarunās ar ticības biedriem mēs esam atklāti, taču nekļūstam netaktiski, mēs varam brīvi izteikt savas domas, citus neaizskarot. Nekad nepieļausim, ka mūsu mēle būtu ”kā uztrīts dzenamais nazis” un ka mēs citus sāpīgi ievainotu ar aizskarošiem un pazemojošiem vārdiem. (Ps. 52:4; Sal. Pam. 12:18.) Mīlestība pret brāļiem un māsām mūs mudina ”sargāt savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus”. (Ps. 34:14.) Ar savu apdomīgo runu mēs godinām Dievu un veicinām vienotību draudzē.

12. Vai katrs gadījums, kad kāds ir teicis nepatiesību, ir jāizvērtē pārkāpumu izskatīšanas komitejai? Paskaidrojiet.

¹² Draudzes vecākie dara visu iespējamo, lai aizsargātu draudzi no cilvēkiem, kas ļaunprātīgi runā melus. (Nolasīt Jēkaba 3:14—16.) Cilvēks, kas ļaunprātīgi melo, to dara, lai kādam kaitētu un sagādātu sāpes un pārdzīvojumus. Runa nav par nenozīmīgiem maldinošiem izteikumiem vai faktu pārspīlēšanu. Protams, melot vienmēr ir slikti, taču ne katrs gadījums, kad kāds ir teicis nepatiesību, ir jāizvērtē pārkāpumu izskatīšanas komitejai. Tāpēc vecākajiem ir jāparāda līdzsvarotība, saprātīgums un spriestspēja, nosakot, vai cilvēkam ir paradums tīši un ļaunprātīgi melot. Ja tā ir, vecākajiem ir jāveido pārkāpumu izskatīšanas komiteja. Ja lieta nav tik nopietna, varbūt pietiek ar konkrētu padomu no Rakstiem, kas dots mīlestības garā.

 Runāsim patiesību darba jautājumos

13., 14. a) Kā izpaužas cilvēku negodīgums darba jautājumos? b) Kāds var būt iznākums, ja mēs darbā esam čakli un godīgi?

¹³ Tā kā mēs dzīvojam laikā, kad negodīgums ir ārkārtīgi izplatīts, mums var rasties kārdinājums nebūt līdz galam godīgiem darba jautājumos. Piesakoties darbā, daudzi ķeras pie klajiem meliem. Savā dzīves aprakstā (jeb CV) viņi varbūt pārspīlē savu darba pieredzi vai izglītību, lai iegūtu prestižāku vai labāk apmaksātu darbu. Citi krāpj savu darba dēvēju, apgalvodami, ka cītīgi strādā, bet patiesībā izmantodami darba laiku personiskām vajadzībām. Iespējams, viņi lasa kaut ko tādu, kas neattiecas uz darbu, veic personiskus tālruņa zvanus, sūta īsziņas vai sērfo internetā.

¹⁴ Patiesie kristieši godīgumu neuzskata par personiskas izvēles jautājumu. (Nolasīt Salamana Pamācības 6:16—19.) Pāvils rakstīja: ”Mēs.. visās lietās gribam godīgi dzīvot.” (Ebr. 13:18.) Ja darba devējs maksā par visu darba dienu, kristieši arī strādā visu dienu. (Efez. 6:5—8.) Ar savu čaklo darbu mēs varam sagādāt godu mūsu debesu Tēvam. (1. Pēt. 2:12.) Lūk, ko pieredzēja mūsu brālis Roberto, kas dzīvo Spānijā. Darba devējs viņu uzslavēja par to, ka viņš ir godīgs darbinieks, kas ar atbildības sajūtu veic savus pienākumus. Novērtējusi Roberto uzcītību, uzņēmuma vadība pieņēma darbā vēl dažus brāļus, kas arī strādāja apzinīgi un no sirds. Gadu gaitā ar Roberto palīdzību darbā tika pieņemti 23 Jehovas liecinieki un 8 cilvēki, kas mācījās Bībeli.

15. Kā kristieši var apliecināt, ka darījumu jautājumos viņi ir godīgi?

¹⁵ Ja mēs veicam individuālo darbu vai mums ir savs uzņēmums, vai mēs darījumu jautājumos vienmēr esam godīgi un ikvienā situācijā runājam patiesību ar savu tuvāko? Kristietis nedrīkst iztēlot par labākiem savus pakalpojumus vai preces, lai veicinātu to pārdošanu, kā arī ņemt vai dot kukuļus. Izturēsimies pret citiem tā, kā vēlamies, lai citi izturētos pret mums! (Sal. Pam. 11:1; Lūk. 6:31.)

Runāsim patiesību ar varas pārstāvjiem

16. a) Kas mums ir jādod ”ķeizaram” jeb valsts varai? b) Kas pienākas Jehovam?

¹⁶ Jēzus norādīja: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mat. 22:21.) Kas mums ir jādod ”ķeizaram” jeb valsts varai? Jēzus šos vārdus sacīja, atbildot uz jautājumu par nodokļu maksāšanu. Lai saglabātu tīru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā, mēs paklausām valsts likumiem, arī tiem, kas attiecas uz nodokļiem. (Rom. 13:5, 6.) Tomēr mēs paturam prātā, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs un Augstākais valdnieks, un viņu mēs mīlam no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka. (Marka 12:30; Atkl. 4:11.) Tāpēc vienīgi Dievam Jehovam pienākas bezierunu paklausība. (Nolasīt Psalmu 86:11, 12.)

17. Kas ir jāņem vērā, ja mēs vēlamies saņemt sociālo palīdzību?

¹⁷ Daudzās valstīs cilvēkiem, kas nonākuši spiedīgos apstākļos, ir iespējams saņemt sociālo palīdzību. Nav nekas nepareizs, ja kristietis piesakās šādai palīdzībai —  ar nosacījumu, ka viņam tā pienākas. Tā kā mēs runājam patiesību ar savu tuvāko, mēs nekad nesniegsim maldinošu vai nepatiesu informāciju varas pārstāvjiem, lai saņemtu materiālu palīdzību.

Svētības, ko gūst tie, kas runā patiesību

18.—20. Kādas svētības mēs gūstam, ja runājam patiesību ar savu tuvāko?

¹⁸ Visi, kas ir godīgi un runā patiesību, saņem bagātīgas svētības. Mēs saglabājam tīru sirdsapziņu, kas ļauj izjust dziļu iekšēju mieru. (Sal. Pam. 14:30; Filip. 4:6, 7.) Tīra sirdsapziņa Dieva acīs ir kaut kas ļoti vērtīgs. Turklāt, ja mēs visā esam godīgi, mēs sev aiztaupām raizes, kādas ir tiem, kas baidās, ka viņu negodīgā rīcība nāks gaismā. (1. Tim. 5:24.)

¹⁹ Pāvils uzsvēra: ”Visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, ..patiesības vārdā.” (2. Kor. 6:4, 7.) To, kādas svētības dod godīgums, parāda kāds gadījums no Lielbritānijas. Mūsu brālis vēlējās pārdot automašīnu, un sarunā ar potenciālo pircēju viņš pieminēja automašīnas plusus un mīnusus, kā arī defektus, kas nebija uzreiz pamanāmi. Pēc izmēģinājuma brauciena pircējs brālim pajautāja, vai viņš nav Jehovas liecinieks. Kāpēc viņam radās šāds jautājums? Vīrietis bija ievērojis brāļa godīgumu un kārtīgo ārieni. Sarunas turpinājumā brālim pavērās lieliska iespēja vīrietim sludināt.

²⁰ Vai arī mēs sagādājam mūsu Radītājam slavu ar savu godīgumu? ”Mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā,” rakstīja Pāvils. (2. Kor. 4:2.) Tāpēc centīsimies vienmēr runāt patiesību ar savu tuvāko! Tā mēs sagādāsim godu mūsu debesu Tēvam un viņa organizācijai.

Kā jūs atbildētu?

• Kas ir mūsu tuvākais?

• Ko nozīmē runāt patiesību ar savu tuvāko?

• Kā mūsu godīgums var sagādāt slavu Dievam?

• Kādas svētības gūst tie, kas ir godīgi un runā patiesību?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 17. lpp.]

Vai jūs labprāt atzīstat savas kļūdas?

[Attēls 18. lpp.]

Vai jūs runājat patiesību, piesakoties darbā?