”Kā es atmaksāšu tam Kungam?”

Pastāstījusi Rita Danēra

Māte ar humoru mēdza teikt, ka 1933. gadā notika trīs katastrofas: pie varas nāca Hitlers, pāvests pasludināja svēto gadu, un piedzimu es.

MANI vecāki apprecējās 1921. gadā. Viņi dzīvoja nelielā Francijas pilsētiņā Jicā, kas atradās Lotringas reģionā netālu no Vācijas robežas. Māte bija dedzīga katoliete, bet tēvs — protestants. Mana vecākā māsa Helēna piedzima 1922. gadā, un vecāki viņu pavisam maziņu kristīja katoļu baznīcā.

Kādu dienu 1925. gadā tēvs saņēma grāmatu Dieva kokle vācu valodā. Izlasījis šo grāmatu, viņš saprata, ka ir atradis patiesību. Viņš uzrakstīja grāmatas izdevējiem, kas viņam palīdzēja sazināties ar Bibelforscher, kā tolaik Vācijā sauca Jehovas lieciniekus. Tēvs uzreiz sāka stāstīt citiem par to, ko bija uzzinājis. Māte par to nebija sajūsmā. ”Tu vari darīt, ko gribi, bet nesaisties ar tiem Bibelforscher!” viņa tēvam nereti teica savā krāšņajā vācu valodā. Tomēr tēvs bija nelokāms, un 1927. gadā viņš kristījās un kļuva par vienu no Bībeles pētniekiem.

To uzzinājusi, vecāmāte neatlaidīgi mēģināja pierunāt manu māti, lai viņa šķiras no vīra. Kādu dienu mises laikā mācītājs baznīcēnus brīdināja, lai viņi ”turas pa gabalu no tā viltus pravieša Danēra”. Pārnākusi no mises, vecāmamma no mājas augšstāva meta manam tēvam ar puķupodu. Smagais pods skāra tēva plecu, tik tikko netrāpījis pa galvu. Pēc šī atgadījuma māte nodomāja: ”Reliģija, kas cilvēkus padara par slepkavām, nevar būt laba.” Viņa sāka lasīt Bībeles pētnieku publikācijas un drīz vien pārliecinājās, ka ir atradusi patiesību. Māte kristījās 1929. gadā.

Mani vecāki no visas sirds centās, lai mums ar māsu Jehova būtu reāls. Viņi mums lasīja gadījumus no Bībeles un mudināja domāt, kāpēc Bībelē aprakstītie cilvēki rīkojās tā un ne citādi. Tēvs atteicās no vakara un nakts maiņām, lai gan tas nozīmēja, ka mūsu ģimenes ienākumi krietni samazinājās. Viņš vēlējās, lai viņam būtu vairāk laika kristiešu sapulcēm, sludināšanai un Bībeles nodarbībām ar ģimeni.

Savelkas draudīgi mākoņi

Mani vecāki regulāri uzņēma pie sevis ceļojošos pārraugus un Bēteles strādniekus no Šveices un Francijas. Viņi mums pastāstīja par grūtībām, kādas bija jāpieredz mūsu ticības biedriem Vācijā, līdz kuras robežai no mūsu mājām bija tikai daži kilometri. Nacistu valdība sūtīja Jehovas lieciniekus uz koncentrācijas nometnēm un atņēma viņiem bērnus.

 Mēs ar Helēnu bijām labi sagatavotas gaidāmajiem pārbaudījumiem. Vecāki mums bija palīdzējuši iegaumēt noderīgus Bībeles pantus. Viņi teica: ”Ja jūs nezināt, ko darīt, rīkojieties saskaņā ar Salamana Pamācībām 3:5, 6. Ja jūs baidāties no kādas grūtas situācijas skolā, atcerieties 1. Korintiešiem 10:13. Ja jūs esat šķirtas no mums, domājiet par Salamana Pamācībām 18:10.” Es iemācījos no galvas 23. un 91. psalmu un ieguvu pārliecību, ka Jehova mani vienmēr aizsargās.

1940. gadā nacistiskā Vācija anektēja Elzasu un Lotringu, un jaunais režīms pieprasīja, lai visi pieaugušie iestātos nacistu partijā. Tēvs atteicās to darīt, tāpēc gestapo draudēja viņu arestēt. Mātei lika šūt militārās uniformas, bet viņa nepiekrita, un gestapo sāka draudēt arī viņai.

Skola man kļuva par īstu murgu. Katra diena skolā sākās ar lūgšanu par Hitleru, sveicienu ”Heil Hitler!” un valsts himnu, kuras laikā bija jātur pacelta labā roka. Mani vecāki man nevis stingri aizliedza salutēt Hitleram, bet palīdzēja veidot savu sirdsapziņu saskaņā ar Bībeles principiem. Tāpēc es pati izlēmu, ka neteikšu nacistu sveicienu. Skolotāji mani dažkārt iepļaukāja un draudēja ar izslēgšanu no skolas. Reiz, kad man bija septiņi gadi, mani nostādīja visu 12 skolotāju priekšā. Viņi mani centās piespiest salutēt Hitleram, taču ar Jehovas palīdzību es nepadevos.

Kāda skolotāja mēģināja manipulēt ar manām jūtām. Viņa man teica, ka es esot laba skolniece, ka es viņai ļoti patīkot un ka viņai būtu žēl, ja mani izslēgtu no skolas. Viņa sacīja: ”Tev nav roka jāizstiepj pavisam, pietiks, ja tu to nedaudz pacelsi. Un tev nemaz nav jāsaka: ”Heil Hitler!” Vienkārši kustini lūpas un izliecies, ka tu to saki.”

Kad es mātei pastāstīju, ko man bija teikusi šī skolotāja, māte man atgādināja Bībelē minēto gadījumu ar trim jaunajiem ebrejiem, kuriem Babilonijas ķēniņš lika pielūgt viņa uzstādīto tēlu. ”Kas no viņiem tika prasīts?” māte jautāja. ”Noliekties pie zemes,” es atbildēju. Tad viņa sacīja: ”Ja tajā brīdī, kad viņiem bija jāzemojas tēla priekšā, viņi noliektos, lai sasietu apavus, vai viņi rīkotos pareizi? Izlem pati. Dari, kā tev liekas pareizi.” Tāpat kā Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, es izlēmu apliecināt savu uzticību vienīgi Jehovam. (Dan. 3:1, 13—18.)

Turpmāko gadu laikā mani vairākas reizes izslēdza no skolas, un skolotāji draudēja, ka atņems mani vecākiem. Tas mani ļoti satrauca, bet vecāki mani aizvien iedrošināja. No rītiem, kad es devos uz skolu, māte kopā ar mani vērsās lūgšanā pie Jehovas. Viņa lūdza, lai Jehova mani aizsargā. Es zināju, ka viņš mani stiprinās, lai es varētu cieši turēties pie patiesības. (2. Kor. 4:7.) Tēvs man teica, ka, lai kas arī notiktu, man nav jābaidās nākt mājās. ”Mēs mīlam tevi. Tu vienmēr būsi mūsu meita,” viņš sacīja. ”Domā par to, kā rīkoties pa prātam Jehovam.” Tēva vārdi vēl vairāk nostiprināja manu vēlēšanos saglabāt uzticību Dievam. (Īj. 27:5.)

Gestapovieši bieži ieradās pie mums, lai meklētu Jehovas liecinieku literatūru un nopratinātu vecākus. Nereti viņi aizveda māti sev līdzi uz vairākām stundām, un arī tēvs un māsa tika aizvesti no savām darba vietām. Es nekad nezināju, vai, man pārnākot no skolas, māte būs mājās. Reizēm kaimiņi man pateica: ”Viņi aizveda tavu mammu.” Tādās reizēs es mājās noslēpos un pie sevis domāju: ”Vai viņi mammu spīdzina? Vai es viņu vēl kādreiz redzēšu?”

Izsūtījums

1943. gada 28. janvārī gestapovieši mūs pamodināja pusčetros no rīta. Viņi sacīja, ka vecākiem, māsai un man ir jāpievienojas nacistu partijai, citādi mūs izsūtīs. Mums tika dotas trīs stundas, lai sataisītos ceļam. Māte jau bija gatavojusies šādam pavērsienam un bija sakārtojusi ceļasomas, kurās bija ielikusi drēbes un Bībeli, tāpēc mēs izmantojām laiku, lai lūgtu  Dievu un stiprinātu cits citu. Tēvs mums atgādināja, ka nekas ”mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības”. (Rom. 8:35—39.)

Gestapo atgriezās. Es nekad neaizmirsīšu, kā padzīvojusī māsa Anglade ar asarām acīs mums māja ardievas. Mēs tikām aizvesti uz dzelzceļa staciju Mecā. Pēc trīs dienu brauciena ar vilcienu mēs nokļuvām Polijā, un mūs izvietoja Kohlovicē — nometnē, kas bija pakļauta Aušvicas koncentrācijas nometnei. Pēc diviem mēnešiem mūs pārveda uz Glivici, uz klosteri, kas bija pārveidots par darba nometni. Nometnes uzraugi mums darīja zināmu, ka tad, ja katrs no mums parakstīs dokumentu par atteikšanos no ticības, mēs tiksim atbrīvoti un atgūsim savus īpašumus. Tēvs un māte atsacījās to darīt, un kareivji mums teica: ”Jūs nekad neatgriezīsieties mājās.”

Jūnijā mūs pārcēla uz Sventohlovici. Tajā laikā es sāku ciest no stiprām galvassāpēm, kas joprojām man nedod miera. Man rokas pirkstus bija skārusi infekcija, un ārsts norāva man vairākus nagus, neizmantojot anestēziju. Taču bija arī kaut kas labs. Sargi mani sūtīja uz pilsētu pēc dažādām precēm, un man bieži bija jāiegriežas maizes ceptuvē. Sieviete, kas tur strādāja, vienmēr man iedeva kaut ko ēdamu.

Visu šo laiku mūsu ģimene bija dzīvojusi nošķirti no pārējiem ieslodzītajiem. Bet 1943. gada oktobrī mēs tikām nosūtīti uz nometni Zombkovicē, kur mēs nakšņojām šķūnī uz koka lāvām kopā ar 60 citiem cilvēkiem — vīriešiem, sievietēm un bērniem. Esesieši mums deva pārtiku, kas bija sabojājusies un tikpat kā nebija ēdama.

Neraugoties uz visām šīm grūtībām, mēs nekad nezaudējām cerību. Sargtornī mēs bijām lasījuši, ka pēc kara vēl būs jāveic plaša sludināšana. Mēs sapratām, kāpēc mēs ciešam, un apzinājāmies, ka drīz mūsu grūtībām pienāks gals.

No ziņām, ka tuvojas sabiedroto armija, mēs nopratām, ka nacisti drīz zaudēs karu. 1945. gada sākumā esesieši nolēma pamest nometni. 19. februārī mums lika doties ceļā, un pēc četrām nedēļām, nogājuši gandrīz 240 kilometrus, mēs nonācām Vācijas pilsētiņā Šteinfelsā. Sargi mūs sadzina kādā raktuvē, un daudzi no ieslodzītajiem jau domāja, ka mūs visus nogalinās. Bet tajā dienā ieradās sabiedroto spēki. Esesieši aizbēga, un mūsu ciešanas bija galā.

 Sasniedzu savus mērķus

1945. gada 5. maijā, kad pēc mūsu apcietināšanas bija pagājuši gandrīz divarpus gadi, mēs, netīri un utu apsēsti, atgriezāmies savās mājās Jicā. Mums mugurā bija nonēsātas drēbes, kuras mēs nebijām mainījuši kopš februāra, tāpēc mēs nolēmām tās sadedzināt. Es atceros mātes vārdus: ”Lai šī ir pati skaistākā diena jūsu mūžā! Mums nav itin nekā. Pat drēbes, ko tagad esam uzvilkuši, nav mūsu pašu. Tomēr mēs visi četri esam saglabājuši uzticību Jehovam un esam pārnākuši mājās. Mēs neesam atkāpušies no savas ticības.”

Nākamos trīs mēnešus es pavadīju Šveicē un nedaudz atkopos. Atgriezusies es atsāku iet skolā, un man vairs nebija jābaidās no izslēgšanas. Mēs atkal varējām brīvi tikties ar garīgajiem brāļiem un māsām un netraucēti sludināt. 1947. gada 28. augustā, kad man bija 13 gadi, man beidzot bija iespēja publiski apliecināt savu solījumu kalpot Jehovam, kuru es viņam biju devusi pirms vairākiem gadiem, un tēvs mani kristīja Mozeles upē. Es vēlējos uzreiz sākt kalpot par pionieri, bet tēvs uzstāja, lai es vispirms apgūstu kādu arodu. Es izmācījos par šuvēju. 1951. gadā 17 gadu vecumā es kļuvu par pionieri un mani nosūtīja sludināt uz netālo Tjonvilas pilsētu.

Tajā gadā es apmeklēju kongresu Parīzē, kur es uzrakstīju iesniegumu mācībām misionāru skolā. Es vēl biju pārāk jauna, lai kļūtu par misionāri, bet brālis Neitans Nors sacīja, ka paglabāšot manu iesniegumu vēlākam laikam. 1952. gada jūnijā es saņēmu uzaicinājumu ierasties Ņujorkas štata Sautlānsingā, lai mācītos Gileādas skolas 21. grupā.

Mācības Gileādā un turpmākā dzīve

Tas tik bija laiks! Man nebija viegli runāt citu priekšā pat savā dzimtajā valodā, bet tagad man bija jāuzstājas angļu valodā. Tomēr pasniedzēji bija laipni un saprotoši. Kad es sakautrējos, es mulsi smaidīju, tāpēc kāds brālis mani iesauca par ”Valstības smaidu”.

Mūsu grupas izlaidums notika 1953. gada 19. jūlijā Ņujorkas Yankee stadionā, un mani kopā ar Idu Kanduso norīkoja uz Parīzi. Sludināt Parīzē, kur valdīja pārticība, nebija viegli, tomēr man izdevās uzsākt Bībeles nodarbības ar daudziem pazemīgiem cilvēkiem. 1956. gadā Ida apprecējās un aizbrauca uz Āfriku, bet es paliku Parīzē.

1960. gadā es apprecējos ar kādu brāli no Bēteles, un mēs kalpojām par speciālajiem pionieriem Šomonā un Višī. Piecus gadus vēlāk es saslimu ar tuberkulozi un vairs nevarēju kalpot par pionieri. Tas bija liels trieciens, jo jau kopš bērnības man bija mērķis uzsākt pilnas slodzes kalpošanu un turpināt to visu mūžu. Pēc kāda laika vīrs mani pameta un aizgāja pie citas sievietes. Šajos drūmajos gados mani ļoti stiprināja garīgie brāļi un māsas. Un mani joprojām atbalstīja Jehova. (Ps. 68:20.)

Pašlaik es dzīvoju Normandijas pilsētā Luvjē, netālu no Francijas filiāles. Kaut arī veselība man nav stipra, mani iepriecina tas, ka esmu izjutusi Jehovas vadību savā dzīvē. Audzināšana, ko es esmu saņēmusi, līdz pat šai dienai man palīdz grūtībās saglabāt pareizu attieksmi. Vecāki man ir iemācījuši, ka Jehova ir reāla persona, ko es varu mīlēt, ar ko es varu runāt un kas atbild uz manām lūgšanām. Tāpat kā psalmu dziesminieks, es varu jautāt: ”Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Ps. 116:12.)

[Izceltais teksts 6. lpp.]

”Mani iepriecina tas, ka esmu izjutusi Jehovas vadību savā dzīvē”

[Attēls 5. lpp.]

Sešu gadu vecumā ar savu gāzmasku

[Attēls 5. lpp.]

Kopā ar misionāriem un pionieriem īpašā sludināšanas kampaņā Luksemburgā, kad man bija 16 gadi

[Attēls 5. lpp.]

Kopā ar vecākiem kongresā 1953. gadā