Koncentrēsimies uz svarīgāko ”labās vēsts dienā”

ČETRI spitālīgie apsvēra, kā viņiem rīkoties. Šie vīrieši pie Samarijas vārtiem bija lūguši žēlastības dāvanas, taču neviens viņiem neko nebija iedevis. Pilsētā valdīja bads, jo to bija aplenkuši sīrieši. Iet iekšā pilsētā nebija vērts, jo tur pārtika maksāja nesamērīgi dārgi. Bija pat zināms, ka pilsētā ir noticis kanibālisma gadījums. (2. Ķēn. 6:24—29.)

Tad viņiem radās doma doties uz sīriešu nometni — galu galā viņiem nebija, ko zaudēt. Pagaidījuši, līdz iestājas krēsla, vīrieši devās ceļā. Kad viņi ieradās sīriešu nometnē, tajā valdīja pilnīgs klusums. Nometni neviens nesargāja. Bija redzami piesieti zirgi un ēzeļi, taču kareivjus nekur nemanīja. Spitālīgie vīri ielūkojās kādā teltī. Tajā nebija neviena cilvēka, toties bija bagātīgi ēdienu un dzērienu krājumi, un viņi kārtīgi ieturējās. Teltī bija arī zelts un sudrabs, labi apģērbi un citas vērtīgas mantas. Paņēmuši, ko sirds kāro, viņi aizgāja, noslēpa savu guvumu un pēc tam atgriezās, lai paņemtu vēl. Nometne bija pilnīgi pamesta. Jehova brīnumainā veidā bija licis sīriešiem sadzirdēt liela karaspēka troksni, tāpēc sīrieši bija nosprieduši, ka viņiem uzbrūk, un bija visu atstājuši un metušies bēgt.

Spitālīgie vāca un slēpa vērtīgās mantas, taču tad viņi atcerējās par Samarijas iedzīvotājiem, kas cieta badu. Vīriešu sirdsapziņa kļuva nemierīga, un viņi teica cits citam: ”Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena.” Viņi steidzās atpakaļ uz Samariju pavēstīt labās ziņas, ka ienaidnieki ir prom. (2. Ķēn. 7:1—11.)

Arī mēs dzīvojam laikā, ko var saukt par ”labās vēsts dienu”. Runādams par ”pastara laika zīmi”, Jēzus kā vienu no šī laika pazīmēm minēja to, ka visā pasaulē tiks sludināta labā vēsts par Dieva Valstību un ”tad nāks gals”. (Mat. 24:3, 14.) Kā apziņai par to, kādā laikā mēs dzīvojam, būtu mūs jāietekmē?

”Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas”

Priecādamies par savu atradumu, spitālīgie uz laiku bija aizmirsuši par Samarijas iedzīvotājiem un bija koncentrējušies tikai uz to, ko varēja iegūt paši. Vai kaut kas līdzīgs nevarētu notikt arī ar mums? Saskaņā ar Jēzus vārdiem, ”pastaro laiku” raksturos arī pārtikas trūkums. (Lūk. 21:7, 11.) Jēzus savus mācekļus brīdināja: ”Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm.” (Lūk. 21:34.) Mums ir jāuzmanās, lai personisku interešu un ikdienas rūpju dēļ mēs neaizmirstu, ka dzīvojam ”labās vēsts dienā”.

Kāda kristiete, kuru sauc Blesinga, nepieļāva, ka personisku interešu dēļ viņa aizmirstu, kādā laikā dzīvo. Viņa vēl mācījās, kad sāka kalpot par pionieri. Vēlāk viņa apprecējās ar kristieti, kas kalpoja Beninas Bētelē, un arī pati kļuva par Bēteles darbinieci. Viņa teica: ”Mans pienākums ir uzkopt telpas, un man ļoti patīk mans darbs.” Blesinga ar gandarījumu  atskatās uz 12 gadiem, kurus viņa ir pavadījusi pilnas slodzes kalpošanā, un viņa ir priecīga, ka ir koncentrējusies uz svarīgāko, dzīvojot ”labās vēsts dienā”.

Vairīsimies no mazsvarīgām nodarbēm, kas atņem daudz laika

Kad Jēzus sūtīja 70 mācekļus sludināt, viņš tiem teica: ”Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” (Lūk. 10:2.) Pļaujas laikā liekas kavēšanās dēļ var aiziet postā labība. Savukārt, ja mācekļi nevērīgi izturētos pret uzdevumu sludināt, varētu aiziet bojā cilvēki. Tāpēc Jēzus mācekļiem deva šādu norādījumu: ”Ceļā nesveiciniet neviena.” (Lūk. 10:4.) Oriģinālvalodā šajā pantā ir lietots vārds, ar kuru var tikt apzīmēta ne tikai īsa apsveicināšanās, bet arī apskaušanās un gara saruna, kas ir dabiska, satiekot labu draugu. Tātad Jēzus mācekļiem norādīja, ka viņiem jāizvairās no liekiem kavēkļiem un gudri jāizmanto savs laiks. Vēsts, kas viņiem bija jāsludina, bija ļoti svarīga.

Padomāsim, cik daudz laika var paņemt dažādas nodarbes. Daudzviet par galveno laika zagli ir kļuvis televizors. Bet kā ir ar telefoniem un datoriem? Kādā pētījumā, kurš tika veikts Lielbritānijā un kurā piedalījās 1000 cilvēki, noskaidrojās, ka ”briti ik dienu vidēji stundu un 28 minūtes runā pa parasto tālruni un 62 minūtes pa mobilo tālruni, 53 minūtes lieto elektronisko pastu un 22 minūtes veltī īsziņām”. Mēnesī tas aizņem vismaz divreiz vairāk laika, nekā palīgpionieri veltī sludināšanai. Kādi ir jūsu telefona un datora lietošanas paradumi?

Ernsts un Hildegarde Zēligeri centās gudri izmantot savu laiku. Pēc tam, kad viņi abi kopumā vairāk nekā 40 gadus bija pavadījuši nacistu koncentrācijas nometnēs un komunistiskā režīma cietumos, viņi līdz pat savu zemes gaitu beigām kalpoja par pionieriem.

Daudzi vēlējās sarakstīties ar šo laulāto pāri. Zēligeri lielāko daļu sava laika būtu varējuši veltīt vēstuļu lasīšanai un rakstīšanai, tomēr viņu dzīvē galvenā bija kalpošana Jehovam.

Bez šaubām, ikvienam no mums ir patīkami sazināties ar tuviem cilvēkiem, un tajā nav nekā nosodāma. Zināma daudzveidība mūsu ikdienā ir svarīga. Taču mēs rīkojamies gudri, ja izvairāmies no mazsvarīgām nodarbēm, kas atņem pārāk daudz laika un traucē aktīvi sludināt labo vēsti.

Cītīgi sludināsim labo vēsti

Ir saviļņojoši dzīvot ”labās vēsts dienā”. Gādāsim, lai nekas mūs nenovērš no svarīgākā, kā tas sākumā notika ar četriem spitālīgajiem. Viņi vēlāk saprata: ”Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies!” Arī mēs nerīkotos pareizi, ja pieļautu, ka personiskas intereses vai mazsvarīgas nodarbes mūs kavētu pilnā mērā nodoties kalpošanai.

Labu paraugu mums ir rādījis apustulis Pāvils. Runādams par 20 kalpošanā pavadītiem gadiem, viņš rakstīja: ”Es.. visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evanģeliju.” (Rom. 15:19.) Pāvils nekam neļāva mazināt viņa dedzību kalpošanā. Centīsimies būt tikpat dedzīgi kā Pāvils un ar visu sirdi sludināsim Dieva Valstību šajā ”labās vēsts dienā”!

[Attēls 28. lpp.]

Blesinga nepieļāva, ka personiskas intereses viņai traucētu kalpot pilnu slodzi

[Attēls 29. lpp.]

Zēligeri centās gudri izmantot savu laiku