Mācīsimies no Kristus paklausību un drosmi

”Turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.)

1. Cik liela bija Jēzus paklausība Dievam?

JĒZUS KRISTUS vienmēr pildīja Dieva gribu. Viņš ne uz mirkli nepieļāva domu, ka varētu nepaklausīt savam debesu Tēvam. (Jāņa 4:34; Ebr. 7:26.) Dzīvodams uz zemes, Jēzus pieredzēja apstākļus, kuros nebija viegli būt paklausīgam. Kopš brīža, kad Jēzus sāka sludināt, viņa pretinieki, kuru vidū bija arī pats Sātans, centās ar pārliecināšanu, spēku un viltību piespiest viņu atteikties no uzticības Dievam. (Mat. 4:1—11; Lūk. 20:20—25.) Pretinieki sagādāja Jēzum daudz pārdzīvojumu un lielas emocionālas un fiziskas sāpes. Galu galā viņi panāca, ka Jēzus tiek sodīts ar nāvi pie moku staba. (Mat. 26:37, 38; Lūk. 22:44; Jāņa 19:1, 17, 18.) Par spīti visām grūtībām un ciešanām, Jēzus palika ”paklausīgs līdz nāvei”. (Nolasīt Filipiešiem 2:8.)

2., 3. Ko mēs mācāmies no tā, ka Jēzus, par spīti ciešanām, palika paklausīgs Dievam?

² Tas, ko Jēzus pieredzēja, būdams cilvēks, viņam daudz ko iemācīja par paklausību. (Ebr. 5:8.) Varētu domāt, ka Jēzus par kalpošanu Dievam jau bija uzzinājis visu, ko varēja uzzināt, — viņš taču bija pavadījis kopā ar  Jehovu neaptverami ilgu laiku un bija bijis Jehovas palīgs radīšanā. (Sal. Pam. 8:30.) Bet tikai tad, kad viņš bija uz zemes un ciešanās saglabāja stipru ticību, viņš pierādīja, ka viņa uzticība Dievam ir pilnīga. Dieva Dēls Jēzus vēl vairāk nostiprināja savas attiecības ar Tēvu. Ko mēs no viņa varam mācīties?

³ Lai gan Jēzus bija pilnīgs cilvēks, viņš neuzskatīja, ka spēs palikt paklausīgs Dievam pats saviem spēkiem. Viņš lūdza, lai Dievs palīdz viņam būt paklausīgam itin visā. (Nolasīt Ebrejiem 5:7.) Arī mums ir jābūt pazemīgiem un regulāri jālūdz palīdzība Dievam, ja vēlamies būt viņam paklausīgi. Tāpēc apustulis Pāvils kristiešiem deva padomu ”savā starpā turēt tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū”, kurš ”pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei”. (Filip. 2:5—8.) Jēzus ar savu dzīvi pierādīja, ka cilvēks spēj būt paklausīgs Dievam, pat dzīvojot ļaunā sabiedrībā. Tiesa, Jēzus bija pilnīgs cilvēks, bet vai to spējam arī mēs, būdami nepilnīgi?

Nepilnīgi, bet paklausīgi

4. Ko nozīmē tas, ka mēs esam radīti ar gribas brīvību?

⁴ Radīdams Ādamu un Ievu, Dievs viņus apveltīja ar saprātu un piešķīra viņiem gribas brīvību. Arī mums, viņu pēcnācējiem, ir dota gribas brīvība. Ko tas nozīmē? Mēs varam izlemt darīt labu vai sliktu. Citiem vārdiem, Dievs mums ļauj izvēlēties, vai mēs viņam klausīsim vai ne. Mums ir piešķirta liela brīvība, taču tā ir saistīta ar atbildību. No mūsu lēmumiem ir atkarīga mūsu dzīvība, turklāt tie ietekmē arī citus cilvēkus.

5. Kāda cīņa mums visiem ir jāizcīna, un kas mums var palīdzēt rīkoties pareizi?

⁵ Mantotās nepilnības dēļ mums nav dabiski būt paklausīgiem. Klausīt Dieva likumiem ne vienmēr ir viegli. Pāvils cīnījās, lai būtu paklausīgs Dievam. Viņš rakstīja: ”Savos locekļos es manu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Rom. 7:23.) Protams, paklausīt ir samērā viegli, ja tas nav saistīts ar kādiem upuriem, ciešanām un neērtībām. Bet kā mēs rīkojamies situācijās, kad vēlēšanās klausīt Dievam mūs mudina pieņemt vienu lēmumu, bet ”miesas kārums” un ”acu kārums” — citu? Nepareizas tieksmes mūsos rada mūsu pašu nepilnība, kā arī ”pasaules gars”, un šiem spēkiem ir ļoti grūti pretoties. (1. Jāņa 2:16; 1. Kor. 2:12.) Lai sekmīgi turētos tiem pretī, mums ir pareizi jānoskaņo sava sirds, pirms vēl mēs sastopamies ar grūtībām un kārdinājumiem, un jāapņemas paklausīt Jehovam, lai kas arī notiktu. (Ps. 78:8.) Bībelē mēs varam lasīt par daudziem cilvēkiem, kas spēja rīkoties pareizi, jo bija jau iepriekš pareizi noskaņojuši savu sirdi. (Ezr. 7:10; Dan. 1:8.)

6., 7. Ar piemēru paskaidrojiet, kā personīga Bībeles pētīšana var palīdzēt pieņemt gudrus lēmumus!

⁶ Mēs varam pareizi noskaņot savu sirdi, rūpīgi iedziļinādamies Bībelē un uz Bībeli balstītās publikācijās. Iztēlojieties šādu situāciju. Ir vakars, kurā jūs personīgi pētāt Bībeli. Jūs tikko esat lūdzis Jehovam, lai viņa gars jums palīdz izmantot to, ko jūs mācāties no viņa Rakstiem. Nākamajā vakarā jūs esat iecerējis noskatīties kādu filmu, kas tiks rādīta televīzijā. Jūs esat dzirdējis par to labas atsauksmes, tomēr jums ir arī zināms, ka tajā ir dažas netikumīgas un vardarbīgas ainas.

⁷ Jūs pārdomājat Pāvila padomu, kas ir lasāms Vēstulē efeziešiem, 5. nodaļas 3. pantā: ”Netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas.” Jums prātā ataust arī mudinājums no Pāvila vēstules filipiešiem, 4. nodaļas 8. panta. (Nolasīt.) Pārdomājot šos Dieva iedvesmotos padomus, jūs  spriežat: ”Ja es apzināti pakļautu savu prātu un sirdi šādai izklaidei, vai es sekotu Jēzus nelokāmās paklausības paraugam?” Ko jūs darīsiet? Vai jūs tik un tā skatīsieties minēto filmu?

8. Kāpēc mēs nedrīkstētu pazemināt savas normas?

⁸ Tā būtu liela kļūda, ja mēs pazeminātu savas normas, iespējams, nospriežot, ka esam pietiekami stipri, lai pretotos sliktas sabiedrības ietekmei, arī tai, kas izpaužas vardarbīgā un netikumīgā izklaidē. Mums jāsargā gan sevi, gan savus bērnus no šādas kaitīgas ietekmes, kas atspoguļo Sātana domāšanu. Cilvēki, kas lieto datorus, daudz ko dara, lai tos pasargātu no kaitīgiem datorvīrusiem, kuri var iznīcināt saglabāto informāciju, radīt traucējumus datora darbībā un izplatīties uz citiem datoriem. Vai gan vēl jo cītīgāk mums nebūtu jāsargā sevi no ”velna viltībām”? (Efez. 6:11.)

9. Kāpēc mums jāapņemas ik dienas paklausīt Jehovam?

⁹ Gandrīz katru dienu mums kaut kādā ziņā ir jāizvēlas, vai mēs rīkosimies saskaņā ar Jehovas norādījumiem vai ne. Lai iemantotu glābšanu, mums ir jāklausa Dievam un jādzīvo saskaņā ar viņa taisnīgajiem principiem. Ja sekojam Kristum, kurš bija ”paklausīgs līdz nāvei”, mēs apliecinām, ka mūsu ticība ir īsta. Jehova mūs atalgos par mūsu uzticību. Jēzus apsolīja: ”Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mat. 24:13.) Lai izturētu līdz galam, mums jāattīsta drosme, kāda piemita Jēzum. (Ps. 31:25.)

Visizcilākais drosmes paraugs

10. Kādās situācijās mēs varam nonākt, un kas mums būtu jādara?

¹⁰ Tā kā mums visapkārt ir cilvēki, kuru domāšanu un rīcību nosaka pasaules gars, mums ir nepieciešama drosme, lai mēs paliktu neaptraipīti. Iespējams, mēs dzirdam mudinājumus rīkoties nepareizi vai ievērot viltus reliģijas tradīcijas, tāpat mums var izveidoties spiedīgi materiālie apstākļi. Šādās situācijās mēs varētu novirzīties no Jehovas taisnīgajiem ceļiem. Daudzi kristieši izjūt ģimenes locekļu pretestību. Daudzviet izglītības iestādes arvien uzstājīgāk popularizē evolūcijas teoriju, un aizvien vairāk cilvēku kļūst par ateistiem. Ņemot to vērā, mēs nevaram sēdēt rokas klēpī salikuši — mums ir jārīkojas, lai pretotos sliktai ietekmei un sevi aizsargātu. Jēzus piemērs mums palīdz saprast, kā to darīt.

11. Kā mums var palīdzēt pārdomas par Jēzus drosmi?

¹¹ Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.) Jēzus nekad nepadevās pasaules ietekmei. Viņš nepārtrauca sludināt labo vēsti, nebija ar mieru pazemināt savas morāles normas un nekļuva pielaidīgāks jautājumos, kas saistīti ar Jehovas pielūgsmi, — un tāpat jārīkojas  arī mums. Lūgšanā Jēzus par mācekļiem sacīja: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16.) Uzzinot vairāk par Kristus drošsirdību un pārdomājot viņa piemēru, mēs varam smelties drosmi, kas ir nepieciešama, lai mēs paliktu nošķirti no pasaules.

Mācīsimies drosmi no Jēzus

12.—14. Miniet gadījumus, kuros izpaudās Jēzus drosme!

¹² Savas kalpošanas laikā Jēzus apliecināja izcilu drosmi. Būdams Dieva Dēls, viņš ar pilnām tiesībām ”iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus”. (Mat. 21:12.) Kad pēdējā naktī pirms Jēzus nāves kareivji ieradās viņu apcietināt, viņš drosmīgi izgāja tiem pretī un, rūpēdamies par mācekļu drošību, sacīja: ”Ja jūs mani meklējat, tad lai šie aiziet!” (Jāņa 18:8.) Nedaudz vēlāk Jēzus Pēterim teica, lai tas liek nost zobenu, tā parādot, ka viņš paļaujas nevis uz ieročiem, bet uz Jehovu. (Jāņa 18:11.)

¹³ Jēzus bezbailīgi atmaskoja liekulīgos viltus mācītājus un viņu aplamās mācības. ”Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat debesu valstību cilvēkiem,” viņš tiem teica. ”Jūs.. atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. [..] ..jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības.” (Mat. 23:13, 23, 25.) Arī Jēzus mācekļiem bija vajadzīga drosme, jo bija zināms, ka reliģiskie vadītāji viņus vajās un dažus pat nogalinās. (Mat. 23:34; 24:9.)

¹⁴ Jēzus drosmīgi stājās pretī arī dēmoniem. Kādā reizē viņam pretī iznāca dēmonu apsēsts cilvēks, kas bija tik mežonīgs, ka neviens viņu nevarēja pat ar ķēdēm saistīt. Jēzus neizbijās un izdzina daudzos dēmonus, kuru varā atradās šis cilvēks. (Marka 5:1—13.) Mūsdienās Dievs nav kristiešiem devis spēku veikt šādus brīnumus. Tomēr, sludinot cilvēkiem un viņus mācot, mēs iesaistāmies garīgā karā pret Sātanu, kas ”ir apstulbojis neticīgās sirdis”. (2. Kor. 4:4.) Tāpat kā Jēzus gadījumā, arī mūsu ieroči ”nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai”, proti, tam, lai atspēkotu dziļi iesakņojušās viltus mācības. (2. Kor. 10:4.) No Jēzus mēs varam mācīties, kā izmantot šos garīgos ieročus.

15. Kas bija Jēzus drosmes pamatā?

¹⁵ Jēzus drosmes pamatā bija nevis bravūra, bet ticība. Arī mūsu drosmei ir jābalstās ticībā. (Marka 4:40.) Bet kā mēs varam iegūt īstu ticību? Šajā ziņā mums var noderēt Jēzus paraugs. Jēzus labi pārzināja Dieva Rakstus un pilnībā paļāvās uz tiem. Viņa ierocis bija nevis burtisks zobens, bet gara zobens — Dieva vārdi. Atkal un atkal viņš, pamatodams savas mācības, atsaucās uz Svētajiem Rakstiem. Bieži savu sakāmo Jēzus sāka ar vārdiem: ”Stāv rakstīts,” — un pēc tam minēja kādu domu no Dieva Rakstiem. *

16. Kā mēs varam stiprināt savu ticību?

¹⁶ Lai mēs izveidotu tādu ticību, kas spēj izturēt pārbaudījumus, kuri ir jāpieredz visiem Kristus mācekļiem, mums ik dienas ir jālasa un jāpēta Bībele un regulāri jāapmeklē  kristiešu sapulces, tā nostiprinot savā prātā patiesības, kas ir mūsu ticības pamatā. (Rom. 10:17.) Mums ir arī dziļi jāpārdomā tas, ko mācāmies, lai tas ietekmētu mūsu sirdi. Tikai tāda ticība, kas ir dzīva, var mūs mudināt uz drosmīgu rīcību. (Jēk. 2:17.) Turklāt mums ir jālūdz Dievam viņa svētais gars, jo ”ticība” ir viens no gara augļiem. (Gal. 5:22, LB-26.)

17., 18. Kā kāda jauna māsa skolā apliecināja drosmi?

¹⁷ Kāda jauna māsa, kuru sauc Kitija, personīgi pieredzēja, kā īsta ticība dod drosmi. Jau kopš bērnības viņa zināja, ka viņai nav jākaunas skolā sludināt labo vēsti, un viņa ļoti vēlējās runāt par patiesību ar citiem skolēniem. (Rom. 1:16.) Katru gadu viņa apņēmās sludināt skolasbiedriem, taču viņai pietrūka drosmes to darīt. Pēc vairākiem gadiem viņa pārgāja uz citu skolu. Meitene nolēma: ”Šoreiz es sludināšu arī par visām tām reizēm, ko neizmantoju agrāk.” Kitija Dievam lūdza, lai Dievs piešķir viņai gudrību un drosmi, kāda bija Kristum, un lai viņai rastos piemērota situācija sludināšanai.

¹⁸ Pirmajā skolas dienā skolotājs aicināja, lai visi skolēni pēc kārtas nosauc savu vārdu un īsi pastāsta par sevi. Vairāki skolēni pieminēja savu reliģisko piederību, piebilstot, ka neiet uz baznīcu regulāri. Kitija saprata, ka tā ir iespēja, par kuru viņa bija lūgusi. Kad pienāca viņas kārta, viņa droši teica: ”Es esmu Jehovas lieciniece un par savu garīgo un morālo ceļvedi uzskatu Bībeli.” Meitenei runājot tālāk, daži izrādīja savu nepatiku, bet citi viņā uzmanīgi klausījās un vēlāk uzdeva jautājumus. Skolotājs minēja Kitiju par labu piemēru pārējiem, kā aizstāvēt savus uzskatus. Kitija ir ļoti priecīga, ka ir mācījusies drosmi no Jēzus.

Parādīsim ticību un drosmi

19. a) Ko sevī ietver patiesa ticība? b) Kā mēs varam iepriecināt Jehovu?

¹⁹ Jēzus apustuļi apzinājās, ka viņu drosmei ir jābalstās ticībā. Viņi Jēzum lūdza: ”Vairo mums ticību.” (Nolasīt Lūkas 17:5, 6.) Patiesa ticība ir kaut kas vairāk nekā tikai pārliecība par to, ka Dievs pastāv. Lai mums būtu īsta ticība, mums ir jāveido tuvas, paļāvības pilnas attiecības ar Jehovu, kuras var salīdzināt ar attiecībām, kādas pastāv starp bērnu un mīlošu tēvu. Dieva iedvesmots, Salamans rakstīja: ”Mans dēls, ja tava sirds ir gudra, tad mana sirds par to priecājas, un manas īkstis ir līksmas, ja tavas lūpas runā to, kas ir pareizs.” (Sal. Pam. 23:15, 16.) Kad mēs drosmīgi aizstāvam Jehovas taisnīgos principus, viņš priecājas, un šī apziņa vairo mūsu drosmi. Tāpēc vienmēr sekosim Jēzus paraugam un drosmīgi iestāsimies par taisnību!

[Zemsvītras piezīme]

Vai varat paskaidrot?

• Kas mums palīdz būt paklausīgiem Dievam, par spīti mūsu nepilnībai?

• Uz ko balstās patiesa ticība, un kā ticība vairo mūsu drosmi?

• Kāds būs iznākums, ja mācīsimies no Kristus paklausību un drosmi?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 13. lpp.]

Vai jūs cenšaties pareizi noskaņot sirdi, lai spētu pretoties kārdinājumiem?

[Attēls 15. lpp.]

Līdzīgi Jēzum, mēs varam parādīt drosmi, kuras pamatā ir ticība