Vēstule no ASV

Ceļojums laikā

IZTĒLOJIETIES, cik interesanti būtu paceļot laikā, lai redzētu, kā dzīvoja jūsu senči! Zināmā mērā var teikt, ka mēs bijām šādā ceļojumā. Lai nokļūtu pagātnē, mēs no Šveices aizbraucām uz Ameriku. Cilvēki parasti uzskata, ka ASV ir visādā ziņā ļoti attīstīta zeme, bet mēs nokļuvām divsimt gadu tālā pagātnē, un mēs vēlamies dalīties sava ceļojuma iespaidos.

Mēs runājam Šveices vācu valodā, un tāpēc mūs uzaicināja trīs mēnešus pavadīt ASV, Indiānas štatā. Tur dzīvo simtiem amišu ģimeņu, kas joprojām runā savu priekšteču valodā. Mūsu mērķis bija dalīties ar viņiem labajā vēstī par Dieva Valstību.

Amiši ir cēlušies no anabaptistu atzara, kas radies 17. gadsimtā, un viņu nosaukums ir atvasināts no toreizējā kustības vadītāja šveicieša Jākoba Ammana vārda. Šīs kustības locekļi, lasīdami Bībeli, bija sapratuši, ka nav pareizi kristīt zīdaiņus un doties karadienestā. Valdība šos dievbijīgos cilvēkus viņu reliģiskās pārliecības dēļ vajāja, un daži pat tika nogalināti. Vajāšanas aizvien pieauga, un daudzi bija spiesti bēgt vai nu uz citām Šveices daļām, vai uz Franciju. 19. gadsimta vidū tūkstošiem bija pārcēlušies uz ASV. Te viņi saglabāja savu dzīvesveidu un joprojām runāja Šveices vācu valodā.

Kad mēs ieradāmies pie šiem laipnajiem cilvēkiem, viņi bija bezgala pārsteigti, ka pie viņiem atbraukušie runā viņu valodā. Iztēlojieties mūsu sarunu.

”Kā tas var būt, ka jūs runājat mūsu valodā?” mums jautā Šveices vācu valodā.

”Mēs esam ieradušies no Šveices,” skan mūsu atbilde.

”Bet jūs neesat amiši!” sarunas biedri ir neizpratnes pilni.

Atveras daudzu māju durvis, un mēs gūstam ieskatu dzīvesveidā, kas šķietami ir palicis senatnē. Elektrības vietā mājas apgaismo eļļas lampas, automobiļu vietā redz zirgus un pajūgus, ūdensvada vietā ir aka ar vējdzirnavām, bet radio aizstāj dziedāšana.

Vislielāko iespaidu uz mums atstāj amišu pazemība un pieticība. Daudzi ik dienu lasa Bībeli, un viņiem patīk to pārspriest. Tas mums ļauj uzsākt sarunas par to, ko Dievs ir paredzējis darīt cilvēces un visas zemeslodes labā.

Drīz pa visu kopienu izplatās ziņa, ka ir ieradušies viesi no Šveices. Daudzi lūdz, lai mēs apciemotu viņu radiniekus, un mēs ar prieku to arī darām. Tad mūs uzaicina apmeklēt amišu skolu, un mēs ar lielu nepacietību gaidām, ko tur redzēsim.

 Mēs pieklauvējam pie skolas durvīm. Tās atver skolotājs un nekavējoties mūs lūdz ienākt klasē. Tur mūs, četrus svešus cilvēkus, sagaida 38 ziņkārīgu acu pāri: vienā telpā atrodas visu astoņu klašu skolēni vecumā no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem. Meitenes ir ģērbušās zilās kleitās, visām galvā baltas cepurītes, bet zēniem kājās melnas bikses un mugurā tumši zili krekli. Klasei ir augsti griesti, un trīs sienas ir nokrāsotas tumši zilā krāsā. Klases priekšā pie sienas atrodas tāfele. Turpat blakus pamanām globusu un vairākas sarullētas pasaules kartes. Klases stūrī ir izslējusies liela dzelzs krāsns.

Kad mēs esam apsēdušies klases priekšā, bērni mūs vēro ar neslēptu ziņkāri. Skolotājs izsauc katru klasi, likdams skolēniem pienākt pie viņa galda, un atprasa vakar uzdoto. Jūtamies patīkami pārsteigti, kad skolotājs bērniem atprasa vielu par Šveices Alpiem. Mācību grāmatas ir diezgan vecas, un skolotājs mums jautā, vai Šveice joprojām ir tāda pati, kāda aprakstīta viņa mācību grāmatās. Viņu interesē, vai govis vēl arvien ik vasaru dodas uz Alpu ganībām. Vai kalnu virsotnes joprojām klāj sniegs? Kad mēs parādām krāsainās fotogrāfijas, kurās redzami kalni ar žilbinoši baltām sniega cepurēm, tādi paši kā viņa mācību grāmatas melnbaltajos attēlos, skolotājs aiz prieka staro.

Skolotāja sieva, kas ir viņa palīdze, grib zināt to pašu, ko mums prasījuši jau daudzi: ”Vai jūs protat jodelēt *?” Nē, diemžēl to mēs nemākam. Mēs zinām, ka amiši ļoti skaisti dzied un jodelē, tāpēc palūdzam, vai viņi mums nevarētu nodziedāt kādu dziesmu. Mūsu lūgums tiek apmierināts, un mēs, dziļi saviļņoti, klausāmies četrdesmitbalsīgo kori. Tad pienāk starpbrīdis, un skolotājs izsūta bērnus laukā.

Skolotāja sieva palūdz, lai mēs kaut ko nodziedātu viņiem. Mēs zinām tautas dziesmas un labprāt piekrītam dziedāt. To padzird bērni, un visi kā viens sabirst atpakaļ klasē. Stāvēdami klases priekšā, mēs cenšamies dziedāt tik labi, cik vien spējam.

Vēlāk mūs uzaicina pie sevis pusdienās kāda amišu ģimene, kurā pavisam ir divpadsmit cilvēku. Uz garā koka galda ēdājus gaida daudz dažādu gardu ēdienu: kartupeļu biezenis, šķiņķis, kukurūza, maize, siers, dārzeņi, smalkmaizītes un citi saldie ēdieni. Pirms pusdienām katrs pasaka pie sevis lūgšanu. Kamēr visi padod cits citam ēdienu, mēs stāstām par viņu senču zemi Šveici, savukārt ģimenes locekļi mums — par savu dzīvi laukos. Bērni pie galda sačukstas un ķiķina. Kad visi ir pabeiguši ēst, ir laiks otrai lūgšanai, un tā ir zīme, ka bērni var celties no galda. Taču ne jau lai dotos spēlēties. Bērniem ir jānokopj galds un jānomazgā trauki, un tas nozīmē, ka ir jāsasūknē ūdens, kas pēc tam ir jāuzsilda. Ikvienam ir uzticēts savs darbiņš.

Kamēr bērni mazgā traukus, vecāki mūs ieaicina viesistabā. Tur nav dīvāna, bet mēs apsēžamies ērtos koka šūpuļkrēslos. No kumodes tiek izvilkta veca Bībele vācu valodā, un, kā jau parasti amišu mājās, mēs drīz vien esam iegrimuši sarunā par garīgiem tematiem. Kādu nākotni Dievs Jehova ir paredzējis zemeslodei un cilvēkiem? Ko nozīmē Jēzus vārdi, ka lēnprātīgie iemantos zemi? Vai Dievs patiešām ir licis ļauniem cilvēkiem mūžīgi mocīties elles ugunīs? Kas pilda Jēzus norādījumu sludināt labo vēsti pa visu zemi? Šo un vēl daudz citu jautājumu apspriešana ar dievbijīgiem cilvēkiem, kas tur rokā Bībeli, mums sagādā daudz prieka.

Tagad mēs ar lielu labpatiku kavējamies atmiņās par mūsu lielisko ceļojumu, kurā pieredzējām tik daudz kā brīnišķīga. Mēs ceram, ka šie apciemojumi un sarunas Šveices vācu valodā būs atdarījušas ne vien māju durvis, bet arī daudzu ļaužu sirdi un viņi būs gatavi apgūt Dieva Rakstos, Bībelē, atrodamās zināšanas par patiesību.

[Zemsvītras piezīme]