Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Neļausim sabiedrībā izplatītajiem uzskatiem mūs ietekmēt

Neļausim sabiedrībā izplatītajiem uzskatiem mūs ietekmēt

Neļausim sabiedrībā izplatītajiem uzskatiem mūs ietekmēt

PRIEKŠSTATI par to, kas ir pieņemams un kas nav pieņemams, kas ir slavējams un kas ir nosodāms, dažādās pasaules malās ir atšķirīgi. Tie arī mēdz mainīties laika gaitā. Tāpēc, lasot Bībelē par notikumiem, kas ir risinājušies tālā senatnē, mums ir jāņem vērā, kādi tolaik bija sabiedrības uzskati un vērtības, nevis jāraugās uz lasīto caur savu vērtību prizmu.

Piemēram, padomāsim par diviem Kristiešu grieķu rakstos vairākkārt minētiem jēdzieniem — godu un kaunu. Lai labāk saprastu Bībeles fragmentus, kuros ir runa par godu un kaunu, mums ir jāzina, ko cilvēkiem tajā laikā nozīmēja šie morāles jēdzieni.

Vērtības, kas pastāvēja pirmajā gadsimtā

”Grieķu, romiešu un ebreju kultūrā goda un kauna jēdzieni tika uzskatīti par ļoti svarīgiem,” izteicās kāds Bībeles zinātnieks. ”Cilvēki dzīvoja un mira goda, slavas, atzinības un cieņas vārdā.” Šāda vērtību sistēma viņus lielā mērā padarīja atkarīgus no citu viedokļa.

Sabiedrībā, kurā liels uzsvars tika likts uz cilvēka stāvokli — no dižciltīgā līdz vergam —, cilvēka statuss un gods noteica pilnīgi visu. Gods bija cilvēka vērtība, ko veidoja ne tikai viņa paša domas par sevi, bet arī citu viedoklis. Kādu godāt nozīmēja publiski atzīt, ka viņš rīkojas atbilstoši tam, kas no viņa tiek gaidīts. Parādīt kādam godu nozīmēja arī izteikt savu apbrīnu par šī cilvēka bagātību, amatu vai dižciltību un veltīt viņam pienācīgu uzmanību. Godu varēja iemantot, paveicot kaut ko cildenu vai kādā jomā pārspējot citus. Savukārt kauns un negods bija nesaraujami saistīts ar publisku pazemojumu un izsmieklu. Kauns nebija tikai cilvēka iekšējā sajūta vai viņa sirdsapziņas reakcija — tā cēlonis bija sabiedrības nosodījums.

Kad Jēzus stāstīja par cilvēku, kam svinībās tiek ierādīta ”pirmā vieta” vai ”pēdējā vieta”, runa bija par godu vai kaunu saskaņā ar tālaika kultūru. (Lūk. 14:8—10.) Jēzus mācekļi vismaz divreiz strīdējās par to, ”kurš no viņiem esot lielākais”. (Lūk. 9:46; 22:24.) Tas bija jautājums, kam tika pievērsta liela uzmanība sabiedrībā, kurā viņi dzīvoja. Lepnie un sāncensības gara pārņemtie jūdu reliģiskie vadītāji Jēzus sludināšanu uztvēra kā draudus viņu godam un autoritātei. Sarunājoties ar Jēzu, viņi centās ļaužu priekšā pierādīt savu pārākumu, taču tas viņiem ne reizi neizdevās. (Lūk. 13:11—17.)

Pirmā gadsimta ebreju, grieķu un romiešu vidū valdīja priekšstats, ka ir apkaunojoši tikt ”apcietinātam un publiski apsūdzētam kādā noziegumā”, rakstīja iepriekšminētais zinātnieks. Ja cilvēks tika sagūstīts un ieslodzīts cietumā, tas tika uzskatīts par lielu pazemojumu. Tas mazināja šī cilvēka cieņu draugu, ģimenes un visas sabiedrības acīs, vienalga, vai viņš tika atzīts par vainīgu vai ne. Kauna traips, kas uz visiem laikiem bija iedragājis viņa reputāciju, varēja graut viņa pašcieņu un sabojāt attiecības ar citiem. Vēl lielāks apkaunojums bija tikt izģērbtam un nopērtam. Ar šādu izturēšanos tika pausts nicinājums un izsmiekls, kas laupīja cilvēkam godu.

Vislielākais negods, ko cilvēks varēja pieredzēt, bija nāve pie moku staba. Kā izteicās zinātnieks Mārtins Hengelis, šāds sods ”tika piemērots vergiem” un ”tas saistījās ar vislielāko pazemojumu, kaunu un mocībām”. Kad cilvēks bija šādi apkaunots, viņa ģimene un draugi juta sabiedrības spiedienu attiekties no viņa. Tā kā Kristus mira šādā veidā, visiem, kas mūsu ēras pirmajā gadsimtā gribēja kļūt par kristiešiem, bija jāpieredz sabiedrības izsmiekls. Lielākajai daļai cilvēku droši vien likās neiedomājami, ka kāds vēlas sevi uzskatīt par tāda cilvēka sekotāju, kurš ir ticis piesists pie staba. ”Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība,” rakstīja apustulis Pāvils. (1. Kor. 1:23.) Kā agrīnie kristieši tika galā ar šo situāciju?

Atšķirīga vērtību sistēma

Pirmā gadsimta kristieši ievēroja valsts likumus un centās izvairīties no nosodāmas rīcības, kas darītu viņiem negodu. ”Neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis vai ļaundaris vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās,” rakstīja apustulis Pēteris. (1. Pēt. 4:15.) Tomēr Jēzus pravietoja, ka viņa sekotāji tiks vajāti. (Jāņa 15:20.) Pēteris rakstīja: ”Ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet lai pagodina Dievu ar šo vārdu.” (1. Pēt. 4:16.) Lai kristieši nekaunētos par to, ka viņiem jācieš Kristus vārda dēļ, viņiem būtībā bija jānoraida tālaika sabiedrībā valdošās normas.

Kristieši nedrīkstēja pieļaut, ka viņu rīcību noteiktu citu cilvēku uzskati. Pirmā gadsimta sabiedrībai doma, ka cilvēks, kas ticis piesists pie staba, varētu būt Mesija, šķita absurda. Šāds viedoklis varēja ietekmēt arī kristiešus, radot viņos vēlēšanos atgriezties pie sabiedrībā pieņemtās vērtību sistēmas. Taču pārliecība, ka Jēzus ir Mesija, lika viņiem sekot Jēzum, pat ja viņi tāpēc tika izsmieti. Jēzus sacīja: ”Kas manis un manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava tēva godībā.” (Marka 8:38.)

Arī mūsdienu sabiedrībā kristieši saskaras ar ietekmi, kas viņus var mudināt atteikties no kristīgiem principiem. Šāda ietekme var nākt no skolasbiedriem, kaimiņiem vai kolēģiem situācijās, kad viņi cenšas mūs iesaistīt netikumīgā, negodīgā vai citā nepareizā rīcībā. Iespējams, šie cilvēki vēlas panākt, lai mēs justos neērti par to, ka dzīvojam pēc Bībeles principiem. Kā mums būtu jāraugās uz šādām situācijām?

Līdzināsimies tiem, kas ”par kaunu nebēdāja”

Lai saglabātu uzticību Jehovam, Jēzus bija gatavs izciest pašu kaunpilnāko sodu, kāds vien bija iespējams. Viņš ”krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams”. (Ebr. 12:2.) Jēzu pļaukāja, uz viņu spļāva, viņam novilka drēbes, viņu pēra, piesita pie staba un zākāja. (Marka 14:65; 15:29—32.) Ienaidnieki centās panākt, lai Jēzus justos apkaunots, taču viņiem tas neizdevās. Kāpēc? Jēzus neizjuta kaunu, jo viņš zināja, ka nav zaudējis godu Jehovas acīs, bet cilvēku atzinību viņš nemeklēja. Kaut arī viņš tika sodīts ar nāvi kā vergs, Jehova viņu pagodināja, pieceldams viņu no nāves un piešķirdams viņam godājamu vietu sev līdzās. Filipiešiem 2:8—11 ir teikts: ”Viņš [Kristus Jēzus] pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē, un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.”

Jēzum nebija vienaldzīgs apkaunojums, ar kādu bija saistīts viņa sods. Dieva Dēlu uztrauca negods, kas varētu tikt sagādāts viņa Tēvam, ja viņš tiktu notiesāts kā Dieva zaimotājs. Jēzus lūdza, lai Jehova viņam to aiztaupa. ”Ņem šo kausu no manis!” viņš lūgšanā teica. Tomēr Jēzus pakļāvās Dieva gribai. (Marka 14:36.) Viņš visu izturēja un ”par kaunu nebēdāja”. Viņa situācijā kaunu justu tikai tāds cilvēks, kas pilnībā turētos pie tālaika vērtību sistēmas, bet Jēzus tāds nebija.

Arī Jēzus mācekļi tika apcietināti un pērti. Tā viņi daudzu acīs tika apkaunoti. Sabiedrībā uz mācekļiem lūkojās no augšas un viņus nicināja, taču tas viņus nebiedēja. Patiesie Jēzus mācekļi neļāva sabiedrībā izplatītajam viedoklim viņus ietekmēt un nejutās apkaunoti. (Mat. 10:17; Ap. d. 5:40; 2. Kor. 11:23—25.) Viņi zināja, ka viņiem ir ”jāņem uz sevi savs krusts” un jāseko Jēzum. (Lūk. 9:23, 26.)

Kā ir mūsdienās? Ko pasaule uzskata par muļķīgu, vāju un necilu, tas Dieva acīs ir gudrs, spēcīgs un godājams. (1. Kor. 1:25—28.) Cik gan nesaprātīgi un tuvredzīgi būtu pilnībā pakļauties sabiedrībā izplatītajiem uzskatiem!

Visiem, kas grib iemantot godu cilvēku priekšā, svarīgs ir pasaules viedoklis. Turpretī mēs, līdzīgi Jēzum un viņa sekotājiem pirmajā gadsimtā, vēlamies būt Jehovas draugi. Tāpēc uzskatīsim par godājamu to, kas no viņa viedokļa ir godājams, un par kaunpilnu to, kas ir kaunpilns viņa acīs.

[Attēls 4. lpp.]

Jēzus nepakļāvās pasaules viedoklim par to, kas ir kauns