Vēstule no Grenādas

Diena pludmalē

JA ESI misionārs, kas aizsūtīts sludināt svešā zemē, tu raugies apkārt kā ziņkārīgs bērns, izbrīnā plati ieplestām acīm, saviļņots un priecīgu gaidu pilns. Viss tev ir jauns, gan cilvēki, gan vide, un tu prāto, ko piedzīvosi savā misionāra darbā.

Kad mēs ar sievu saņēmām uzdevumu kalpot par misionāriem Grenādā, kas lepojas ar savu gleznaino piekrasti un kādām 45 brīnišķīgām pludmalēm, mēs degām nepacietībā savām acīm ieraudzīt, kā šīs slavenās pludmales izskatās dabā. Drīz mums bija izdevība pavadīt bezgala jauku dienu vienā no tām, taču šī diena bija tik jauka galvenokārt nevis saules un jūras, bet gan cilvēku dēļ.

No mūsu mājām Grenādā nav tālu līdz Grandansas pludmalei. Bet, lai arī brauciens uz turieni ir īss, tas ir ārkārtīgi skaists — ceļš vijas līkumu līkumiem, atklājot skatienam neticami krāšņas ainavas. Acis priecē pakalnu zaļās nogāzes, kalni, džungļi, ūdenskritumi un varenais okeāns. Nav brīnums, ka Grenādu ir iecienījuši tūristi no visas pasaules! Apkārtne ir tik skaista, ka autovadītājam ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neaizmirstu lūkoties uz ceļu. Ceļi ir līkumaini un vietām tik šauri, ka, tā vien šķiet, pretī braucošā automašīna tūlīt noskrāpēs tev sānus.

Mēs ieradāmies tirdzniecības centrā, kas atrodas pie ceļa, kurš ved gar Grandansas pludmali. Drīz sapulcējās arī citi mūsu ticības biedri, kopskaitā gandrīz 600 Jehovas liecinieku. Todien tirdzniecības centra telpās notika Jehovas liecinieku kongress — pasākums, kurā izskan uz Bībeli balstītas runas par aktuālām tēmām. Šī diena bija īpaši nozīmīga kādam padzīvojušam laulātam pārim, Leslijam un Dafnei, kuriem abiem ir jau pāri septiņdesmit gadiem. Leslijs gatavojās kristīties. Dafne, kas kristījās un kļuva par Jehovas liecinieci 1958. gadā, bija gaidījusi šo dienu ilgus gadus.

Pēc Jehovas liecinieku pārliecības, kristīšanās, kas notiek, pilnīgi iegremdējot cilvēku ūdenī, ir ļoti svarīgs solis, ko cilvēks sper pēc tam, kad ir ieguvis precīzas zināšanas par Bībeles patiesību un sācis dzīvot saskaņā ar tām. Kristīdamies viņš publiski apliecina, ka ir atdevis sevi Dievam Jehovam.

Es kongresā teicu runu, kurā bija paskaidrots, kas Bībelē ir sacīts par kristīšanās nozīmi. Kad runas izskaņā es aicināju piecelties tos, kas gatavojas kristīties, Leslijs piecēlās kopā ar diviem  citiem. Viņam mugurā bija kārtīgi izgludināts, sniegbalts krekls, kaklā uzsieta kaklasaite un sejā rotājās plats smaids. Es jautāju: ”Vai uz Jēzus Kristus upura pamata jūs esat nožēlojuši savus grēkus, devuši solījumu kalpot Jehovam un apņēmušies pildīt viņa gribu?” Apņēmīgi un no sirds visi trīs atbildēja ar pārliecinošu: ”Jā!”

Zinot Leslija pagātni, es jutos īpaši aizkustināts. Vairākus gadu desmitus Leslijs nebija gribējis mācīties Bībeli, bet tad kāds notikums mainīja viņa attieksmi. Leslijs kopā ar sievu bija aizbraucis uz citu salu, un viņi bija nolēmuši, ka tur viņi apmeklēs katrs savas reliģiskās sapulces. ”Tu ej uz savu baznīcu, bet es iešu uz savējo,” Leslijs Dafnei teica.

Viņš izlaida Dafni pie Valstības zāles, kā sauc Jehovas liecinieku sapulču namus, un pats aizbrauca uz anglikāņu baznīcu, kas atradās netālu. Kad dievkalpojums baznīcā beidzās, Leslijs atgriezās Valstības zālē pēc sievas un sastapa tur laipnus un draudzīgus cilvēkus, kas viņu sirsnīgi sagaidīja, lai gan viņš tos redzēja pirmo reizi mūžā. Lesliju tas aizkustināja. Viņa paša baznīcā neviens nebija pateicis viņam ne vārda. ”Es nekad vairs neiešu uz to baznīcu,” Leslijs sacīja sievai. ”Tur neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, pat ne mācītājs. Neviens man pat labdien nepateica. Kā es atnācu, tā es arī aizgāju.” Šoreiz viņš bija aizgājis pavisam.

Pēc šī atgadījuma Leslijs sāka nopietni pētīt Bībeli, un tagad viņš bija gatavs kristīties. Kristīšanās kandidāti devās uz pludmali, un mēs, pārējie, viņiem sekojām. Parasti Jehovas liecinieku kongresos tiek uzstādīti kristīšanās baseini, bet šeit tādas vajadzības nebija, jo okeāns bija turpat blakus — atlika tikai pāriet pāri ceļam.

Trīs kilometrus garā Grandansas pludmale ar savām žilbinoši baltajām smiltīm un dzidri zilo, allaž silto ūdeni ir ļoti populāra. Tūristi, pamanījuši mūs tuvojamies, izskatījās pārsteigti. Bija diezgan neparasti redzēt ierodamies pludmalē tik daudz vīriešu kreklos un kaklasaitēs un sieviešu svārkos vai kleitās. Leslijs bija pārģērbies, un tagad viņam mugurā bija sporta krekls un šorti. Iedomājieties, cik saviļņota jutās Dafne, noraudzīdamās, kā tiek kristīts viņas vīrs — vairāk nekā pusgadsimtu pēc viņas pašas. Dafnes seja staroja priekā. Pat tūristi, kas vēroja kristīšanos, priecājās un aplaudēja kopā ar visiem.

Zilās debesis, baltās smiltis, rāmie viļņi — visa šī pludmale jau pati par sevi sagādā godu Radītājam. Bet, kad trīs tikko kristītie cilvēki iznāca krastā, Dievs tika pagodināts vēl jo vairāk. Šis skats sildīja mūsu sirdis un lika skaidri izjust, cik neparasta un jauka ir šī diena. Leslijam un Dafnei tā bija vislabākā diena pludmalē, kādu viņi ir pieredzējuši.