Paļaujies uz Jehovu, un viņš tev palīdzēs

Pastāstījis Edmunds Šmits

Šie vārdi man atausa atmiņā, kad 1943. gada oktobrī es gatavojos stāties tiesas priekšā. 25 gadu vecumā kristīgās neitralitātes dēļ es gandrīz četrus gadus biju pavadījis ieslodzījumā. Tāpat kā Jēzus agrīnie sekotāji, arī es biju apņēmies ”Dievam vairāk klausīt nekā cilvēkiem”. (Apustuļu darbi 5:29.) Bet vispirms es vēlētos pastāstīt, kā es biju ieguvis tik stipru ticību Dievam.

ES NĀCU pasaulē 1922. gada 23. aprīlī vecāku dzīvoklī virs tēva maiznīcas Klīvlendā Ohaio štatā (ASV). Četrus mēnešus vēlāk mans tēvs Edmunds apmeklēja kongresu, ko Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus, rīkoja Sīdarpointā netālu no Sandaski, vairāk nekā 150 kilometru no mūsu mājām.

Šajā kongresā izskanēja mudinājums: ”Vēstījiet, vēstījiet, vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!” Nākamajā svētdienā tēvs sāka piedalīties sludināšanā. Viņš sludināja labo vēsti par Dieva Valstību un tās Ķēniņu 66 gadus līdz savai nāvei 1988. gada 4. jūlijā. Mana māte Mērija, kas nomira 1981. gadā, arī uzticīgi kalpoja Dievam līdz mūža galam.

Sekoju vecāku paraugam

Mūsu ģimene Klīvlendā apmeklēja draudzes sapulces, kas notika poļu valodā. Sestdienas pēcpusdienās daudzi bērni no mūsu draudzes kopā ar pieaugušajiem pa mājām sludināja labo vēsti. Svētdienās, kamēr vecāki galvenajā zālē klausījās uz Bībeli balstītu runu, mums, aptuveni 30 bērniem, kāds no draudzes pieredzējušajiem brāļiem mācīja Bībeli, izmantojot grāmatu Dieva kokle *. Drīz arī es pats ar labiem rezultātiem mācīju Bībeli citiem.

1931. gada jūlijā mūsu ģimene, kurā tagad auga jau divi dēli, jo bija piedzimis mans jaunākais brālis Frenks, apmeklēja Bībeles pētnieku kongresu Kolumbusā. Tas bija kongress, kurā Bībeles pētnieki pieņēma uz Bībeli balstīto nosaukumu Jehovas liecinieki. (Jesajas 43:10—12.) Kongresa dienās es piedalījos sludināšanā un aicināju cilvēkus noklausīties publisko runu, ko gatavojās teikt Džozefs Raterfords, kurš tolaik vadīja Jehovas liecinieku darbību. Kopš tā brīža ir pagājuši jau 79 gadi,  un visu šo laiku manas dzīves centrā ir bijusi kalpošana Dievam Jehovam kopā ar viņa tautu.

Par spīti grūtiem laikiem sludināšana sniedz gandarījumu

1933. gadā pasauli bija pārņēmusi ekonomiskā krīze. ASV vairāk nekā 15 miljoni cilvēku, tas ir, aptuveni ceturtā daļa darbspējīgo iedzīvotāju, bija bez darba. Bankas un neskaitāmi uzņēmumi bankrotēja, saimniecības izputēja, turklāt valstī nepastāvēja sociālā nodrošinājuma sistēma. Taču mūsu kristīgie brāļi un māsas palīdzēja cits citam. Svētdienās uz draudzes sapulcēm mēs ņēmām līdzi maizi un konditorejas izstrādājumus no savas maiznīcas un dalījāmies ar citiem. Naudu, kas mēneša beigās atlika pēc visu izdevumu segšanas, tēvs sūtīja uz Jehovas liecinieku galveno pārvaldi Bruklinā. Viņš zināja, ka šie līdzekļi tiks izmantoti, lai finansētu mūsu bībeliskās literatūras iespiešanu.

Tajos gados mūsu sludināšanā liela nozīme bija radiopārraidēm. Vairāk nekā 400 radiostaciju pārraidīja uz Bībeli balstītās runas, kas izskanēja mūsu kongresos. Turklāt 30. gados Jehovas liecinieki Bruklinā paši izgatavoja patafonus un runu ierakstus. Mēs tos izmantojām, lai sludinātu labo vēsti, un savos sludināšanas pārskatos norādījām, cik reižu bijām atskaņojuši runas un cik daudz cilvēku bija tās noklausījušies.

Kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers un nacistu partija, Jehovas liecinieki šajā valstī savas kristīgās neitralitātes dēļ pieredzēja nežēlīgas vajāšanas. (Jāņa 15:19; 17:14.) Tā kā liecinieki atteicās iesaistīties politikā un teikt: ”Heil, Hitler!”, liela daļa vācu liecinieku tika ieslodzīti cietumos vai aizsūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Daudziem no viņiem izpildīja nāvessodu, savukārt citus nostrādināja līdz nāvei. Cietsirdīgās apiešanās dēļ, ko viņi piedzīvoja ieslodzījuma vietās, daudzi nomira drīz pēc atbrīvošanas. Taču Vācija nebija vienīgā zeme, kur pret Jehovas lieciniekiem vērsās vajāšanas. Kaut gan šis fakts ir mazāk zināms, viņi saskārās ar asu pretestību arī citās valstīs, kuru vidū bija arī ASV.

1940. gadā mēs apmeklējām kongresu Detroitā Mičiganas štatā, un 28. jūlijā es tur kristījos. Mēnesi pirms šī kongresa ASV Augstākā tiesa bija pieņēmusi lēmumu, ka atteikšanās salutēt karogam ir federāls pārkāpums un skolēni par to ir sodāmi ar izslēgšanu no skolas. Ko šajā situācijā darīja Jehovas liecinieki? Lai nodrošinātu izglītību saviem bērniem, daudzi nodibināja savas skolas, kuras sauca par Valstības skolām.

1939. gada septembrī Eiropā bija sācies 2. pasaules karš, un militāri patriotiskas jūtas  Amerikā sita augstu vilni. Jehovas liecinieku bērnus un jauniešus, aizspriedumu vadīti, izsmēja, pazemoja un sita gan viņu vienaudži, gan arī pieaugušie. No 1940. līdz 1944. gadam Jehovas liecinieki ASV pieredzēja vairāk nekā 2500 pūļa uzbrukumu. Vajāšanas pieauga spēkā, kad 1941. gada 7. decembrī Japāna uzbruka Pērlhārborai. Dažas nedēļas pirms šī notikuma es biju kļuvis par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus. Es iekrāju naudu, iegādājos septiņus metrus garu dzīvojamo piekabi un kopā ar vairākiem ticības biedriem pārcēlos uz Luiziānu, lai tur sludinātu.

Vajāšanas dienvidos

Saņēmuši vietējo iedzīvotāju atļauju, mēs novietojām dzīvojamo piekabi pekankoku dārzā netālu no Džineretas pilsētas. Kādu sestdienu mēs nolēmām sludināt ielās, bet policijas priekšnieks sasauca savus vīrus, aizturēja mūs un aizveda uz pilsētas mēriju. Ārpusē sapulcējās pārsimt cilvēku, taču policisti mūs izsūtīja ārā bez jebkādas aizsardzības. Mums par atvieglojumu, pūlis pašķīrās un ļāva mums iet. Nākamajā dienā mēs devāmies uz kaimiņpilsētu Batonrūžu, lai informētu turienes lieciniekus par notikušo.

Kad atgriezāmies Džineretā, pie savas piekabes durvīm mēs atradām piespraustu zīmīti: ”Lūdzu, uzmeklējiet mani naftinieku nometnē.” Apakšā bija parakstījies kāds E. M. Vons. Mēs sameklējām Vona kungu, un viņš mūs uzaicināja paēst kopā ar viņu un viņa sievu. Vona kungs mums pastāstīja, ka sestdien viņš ar saviem vīriem atradās pūlī, un, ja būtu bijis nepieciešams, viņi būtu mūs aizstāvējuši. Mēs bijām ļoti pateicīgi par uzmundrinājumu un atbalstu.

Nākamajā dienā šerifa palīgi mūs arestēja un konfiscēja mūsu literatūru. Viņi paņēma piekabes atslēgas un mani uz 17 dienām ieslodzīja vieninieka kamerā, kur man tikpat kā nedeva ēst. Vona kungs centās mums palīdzēt, taču nesekmīgi. Kamēr mēs atradāmies ieslodzījumā, pūlis izlaupīja dzīvojamo piekabi un sadedzināja visu mūsu iedzīvi, pašu piekabi ieskaitot. Tobrīd es neapzinājos, ka Jehova mani sagatavo turpmākajiem notikumiem.

Ieslodzījums ziemeļos

Es atgriezos ziemeļos, un pēc mēneša mani iecēla par speciālo pionieri un kopā ar citiem brāļiem nosūtīja sludināt uz Olianu Ņujorkas štatā. Tur es saņēmu pavēsti, ka man jāpiesakās militārajā dienestā, un mani reģistrēja kā personu, kas atsakās no dienesta savas pārliecības dēļ. Bet pēc medicīniskās apskates manos dokumentos tika iespiests zīmogs ”Kandidāts virsnieku skolai”.

Aptuveni gadu es netraucēti turpināju kalpot par pionieri. Bet 1943. gadā FIB mani aizturēja, jo es atteicos pārtraukt savu kalpošanu un doties dienestā, un paziņoja, ka nākamajā nedēļā man jāierodas federālajā tiesā Sirakjūsā. Man izvirzīja apsūdzību, un tiesas sēde tika nolikta pēc divām dienām.

Tiesā es pats sevi aizstāvēju. Draudzēs mēs, gados jaunie liecinieki, bijām apmācīti, kā aizstāvēt savas konstitucionālās tiesības un kā pareizi uzvesties tiesā, un es ļoti labi atcerējos padomu, kas bija pieminēts pašā sākumā. Daži prokurori pat žēlojās, ka Jehovas liecinieki likumus pārzinot labāk par viņiem. Tomēr zvērinātie atzina mani par vainīgu. Kad tiesnesis man jautāja, vai man vēl kas ir sakāms, es atbildēju: ”Šai valstij ir jāatbild Dieva tiesas priekšā par savu izturēšanos pret viņa kalpiem.”

Man piesprieda četrus gadus federālajā cietumā Čilikoti pilsētā Ohaio štatā. Tur mani norīkoja strādāt par kāda cietuma ierēdņa sekretāru. Kad bija pagājušas dažas nedēļas, kabinetā, kurā es strādāju, ieradās izmeklētājs no Vašingtonas un teica, ka viņš vāc informāciju par Heidenu Kovingtonu. Kovingtons, Jehovas liecinieku advokāts, bija pazīstams kā viens no labākajiem ASV juristiem, kas specializējušies  konstitucionālajās tiesībās.

Izmeklētājs sacīja, ka viņam vajag divu ieslodzīto — Denija Hortado un Edmunda Šmita — lietas. ”Kāda sagadīšanās,” teica mans priekšnieks. ”Šis ir Šmita kungs.” Izmeklētājs bija ieradies slepenā uzdevumā, bet nu viss bija nācis gaismā. Drīz vien mani pārcēla strādāt uz virtuvi.

Pioniera kalpošana, Bētele un laulība

1946. gada 26. septembrī mani nosacīti atbrīvoja pirms termiņa, un es atsāku kalpot par pionieri, šoreiz Hailendpārkā Kalifornijas štatā. Vēlāk, 1948. gada septembrī, īstenojās kāds sen lolots mērķis — mani uzaicināja strādāt par maiznieku Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē (Bētelē) Bruklinā, kur top bībeliskā literatūra, ko mēs izmantojam sludināšanā visā pasaulē. Es nekavējoties aizgāju no darba kādā Glendeilas restorānā, kur strādāju par pavāru, un pārcēlos uz Bēteli.

Pēc septiņiem gadiem, 1955. gadā, Eiropā tika organizēti vairāki starptautiskie kongresi. Mana ģimene sarūpēja līdzekļus, lai es varētu uz tiem aizbraukt. Es apmeklēju kongresus Londonā, Parīzē un Romā, bet īpaši mani aizkustināja kongress Vācijas pilsētā Nirnbergā, kur vairāk nekā 107 tūkstoši apmeklētāju bija pulcējušies tajā pašā stadionā, kurā Hitlers reiz bija lepni noraudzījies savas armijas parādēs. Starp kongresa apmeklētājiem bija daudz Jehovas liecinieku, kurus Hitlers bija solījies iznīcināt. Iespēja tikties ar šiem ticības biedriem bija ārkārtīgi saviļņojoša.

Nirnbergas kongresā es satiku jaunu vācu māsu Brigiti Gervīnu un iemīlējos viņā. Pēc nepilna gada mēs apprecējāmies un apmetāmies uz dzīvi Glendeilā netālu no maniem vecākiem. 1957. gadā piedzima mūsu pirmais dēls Toms, 1958. gadā — otrais dēls Dons, un 1960. gadā — meita Sabīna.

Piepildīta dzīve

Kalpojot Dievam, man ir nācies pieredzēt gan ieslodzījumu cietumā, gan citas grūtības, tāpēc daži man ir jautājuši, vai es kādreiz esmu nožēlojis izraudzīto dzīves ceļu. Man jāsaka: ir tieši pretēji. Es esmu pateicīgs Jehovam, ka man ir bijis gods kalpot viņam plecu pie pleca ar tik daudziem uzticīgiem kristiešiem, un es ceru, ka mans dzīves stāsts mudinās citus tuvoties Dievam un nekad viņu neatstāt.

Daudzi Dieva kalpi ir cietuši tāpēc, ka ir palikuši viņam uzticīgi. Bet mums nav par to jābrīnās, jo Bībelē ir lasāms brīdinājums: ”Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:12.) Taču patiesi ir vārdi, kas izskan 34. psalma 20. pantā: ”Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām tas Kungs viņu izglābj.”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 27. lpp.]

40. gadu sākumā mēs sludinājām Luiziānā

[Attēls 29. lpp.]

Strādāju par maiznieku Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē

[Attēls 29. lpp.]

Kopā ar savu sievu Brigiti