Esmu kalpojis Dievam laikā, kad sludināšana strauji vērsās plašumā

Pastāstījis Hārlijs Heriss

Tas notika 1950. gada 2. septembrī Misūri štata pilsētā Kenetā (ASV), kur mēs bijām ieradušies uz rajona kongresu. Kongresa norises vietu ielenca saniknots pūlis. Pilsētas mērs atsauca Nacionālo gvardi, lai mūs pasargātu no pūļa uzbrukuma. Kareivji ar šautenēm un durkļiem rokās nostājās abpus ielai, un, apvainojumiem birstot pār mūsu galvām, mēs devāmies uz savām mašīnām, lai brauktu uz Keipžirardo, kur kongress turpinājās. Tieši tur es 14 gadu vecumā kristījos. Taču vispirms es gribētu pastāstīt, kā es tik nemierīgos laikos sāku kalpot Jehovam.

PAGĀJUŠĀ gadsimta 30. gadu sākumā mani vecvecāki un viņu astoņi bērni, noklausījušies vairākus brāļa Raterforda runu ierakstus, saprata, ka ir atraduši patiesību. Mani vecāki, Bejs un Mildreda Herisi, kristījās 1935. gadā kongresā, kas notika Vašingtonā. Šajā kongresā tika paskaidrots, kas ir ”lielais pulks”, un viņi jutās sajūsmināti, ka tagad ir daļa no tā. (Atkl. 7:9, 14.)

Nākamajā gadā piedzimu es. Vēl pēc gada mani vecāki pārcēlās uz kādu vietu Misisipi štatā, kur nebija sludinātāju. Tuvumā nebija nevienas draudzes, un, kamēr mēs tur dzīvojām, mūs arī neapciemoja neviens ceļojošais pārraugs. Mūsu ģimene sarakstījās ar Bēteli un apmeklēja kongresus, un kādu laiku tie bija mūsu vienīgie kontakti ar brāļu saimi.

Izturība vajāšanās

Otrā pasaules kara laikā Jehovas liecinieki savas neitrālās nostājas dēļ pieredzēja nopietnas vajāšanas. Mēs bijām pārcēlušies uz dzīvi Mauntinhomā, kas atrodas Ārkanzasas štatā. Kādu dienu mēs ar tēvu sludinājām pa ielām. Pēkšņi kāds vīrietis izrāva tēvam no rokām žurnālus, pielaida tiem uguni un turpat uz vietas tos sadedzināja. Viņš kliedza, ka mēs esot gļēvuļi, jo atsakāmies iet karā. Man bija tikai pieci gadi, un es sāku raudāt. Mans tēvs, ne vārda neteikdams, mierīgi noraudzījās uz šo vīru, kamēr tas aizgāja.

Tomēr bija arī cilvēki, kas pret mums bija noskaņoti labvēlīgi. Kādu reizi, kad ap mūsu mašīnu bija sadrūzmējušies agresīvi noskaņoti cilvēki, garām gāja vietējais prokurors. ”Kas šeit notiek?” viņš jautāja. Kāds vīrietis atbildēja: ”Šie Jehovas liecinieki negrib cīnīties par savu valsti!” To izdzirdējis, prokurors uzlēca  uz mūsu automašīnas kāpšļa un izsaucās: ”Es piedalījos Pirmajā pasaules karā, un es cīnīšos arī šajā! Lieciet šos cilvēkus mierā! Viņi nevienam nekā ļauna nedara.” Pūlis klusēdams izklīda. Cik gan pateicīgi mēs bijām visiem tiem labajiem cilvēkiem, kuri pret mums izturējās laipni! (Ap. d. 27:3.)

Kongresi, kas mūs stiprināja

Kongress, kas notika 1941. gadā Misūri štatā, Sentluisā, nāca īstajā laikā. Pēc kāda aprēķina, to apmeklēja aptuveni 115 tūkstoši cilvēku. Pārsteidzošs bija arī kristīto skaits — 3903! Es spilgti atceros brāļa Raterforda runu ”Ķēniņa bērni”. Viņš vērsās tieši pie mums, jaunākajiem klausītājiem, un runas nobeigumā katrs no mums saņēma brīnišķīgās zilās grāmatas Bērni eksemplāru. Šis kongress mani sagatavoja pārbaudījumiem, kas mani gaidīja nākamajā gadā, kad es sāku iet skolā. Mani un manas māsīcas izslēdza no skolas, jo mēs nesalutējām karogam. Mēs katru dienu ieradāmies skolā, lai uzzinātu, vai skolas vadība nav mainījusi savu nostāju. Daudzus rītus mēs cauri mežam gājām uz skolu — un katrreiz tikām sūtīti atpakaļ mājās. Tomēr es uzskatīju, ka tas ir veids, kā mēs apliecinām savu uzticību Dieva Valstībai.

Nepagāja ilgs laiks, līdz ASV Augstākā tiesa noteica, ka salutēšana karogam nav obligāta. Beidzot mēs varējām apmeklēt skolu. Skolotājs pret mums bija ļoti laipns un palīdzēja apgūt iekavēto mācību vielu. Arī skolasbiedri pret mums izturējās ar cieņu.

Tāpat es atceros kongresu 1942. gadā Klīvlendā (Ohaio štats), kurā brālis Neitans Nors uzstājās ar runu ”Vai miers var būt ilgstošs?”. Tajā viņš analizēja Atklāsmes grāmatas 17. nodaļu un paskaidroja, ka pēc Otrā pasaules kara iestāsies relatīva miera periods. Tāpēc bija gaidāms, ka sludināšana vērsīsies plašumā, un, lai tam sagatavotos, 1943. gadā tika nodibināta Gileādas skola. Es toreiz vēl nesapratu, cik lielā mērā tas ietekmēs manu dzīvi nākotnē. Pēc kara tiešām iestājās miers, un pretestība mūsu darbībai pierima. Taču, kad 1950. gadā sākās Korejas karš, pretestība uzliesmoja no jauna, kā bija pieminēts raksta sākumā.

Dodu lielāku ieguldījumu Valstības darbā

1954. gadā es pabeidzu vidusskolu un mēnesi vēlāk kļuvu par pionieri. Kādu laiku es kalpoju Kenetā, kur 1950. gadā mūs bija ielencis saniknots pūlis, bet tad 1955. gada martā mani uzaicināja strādāt Bētelē. Es tiku norīkots kalpot draudzē, kuras sludināšanas teritorijā ietilpa Taimskvērs, kas atrodas pašā Ņujorkas centrā. Tā tiešām bija milzīga izmaiņa pēc dzīves laukos! Man izdevās piesaistīt steidzīgo ņujorkiešu uzmanību, turot rokās žurnālu, kurā biju atvēris kādu interesantu rakstu, un vaicājot: ”Vai jūs kādreiz esat domājis par šo jautājumu?” Daudzi cilvēki pieņēma žurnālus.

Bētelē man sevišķi patika rīta garīgā programma, ko vadīja brālis Nors. Cik gan labi viņam izdevās atdzīvināt Bībeles pantus un parādīt, kā mēs tos varam izmantot dzīvē! Viņš ar mums, jaunajiem neprecētajiem brāļiem, runāja gluži kā tēvs ar dēliem un bieži deva noderīgus padomus, kā izturēties pret pretējo dzimumu.

1960. gadā es pieņēmu lēmumu apprecēties. Es uzrakstīju iesniegumu, ka pēc 30 dienām atstāšu Bēteli, bet nekādu atbildi nesaņēmu. Es biju ļoti kautrīgs, tomēr, kad 30 dienas gāja uz beigām, es sadūšojos un painteresējos, vai mans iesniegums ir saņemts. Uz manu zvanu atbildēja brālis Roberts Volens, un viņš atnāca pie manis uz manu darba vietu. Brālis Volens man jautāja, ko es domājot par speciālā pioniera vai rajona pārrauga kalpošanu. ”Bet, Bob, man ir tikai 24 gadi, un man nav vajadzīgās pieredzes,” es atbildēju.

Kļūstu par rajona pārraugu

Tovakar mani istabā gaidīja liela aploksne. Tajā bija divi iesniegumi: viens par speciālā pioniera, bet otrs — par rajona pārrauga kalpošanu. Tas tik bija pārsteigums! Es biju gluži apmulsis. Tā nu man tika piešķirta godpilna  iespēja kalpot brāļiem Misūri dienvidrietumu daļā un Kanzasas austrumu daļā. Pirms došanās prom no Bēteles es tiku uzaicināts uz sapulci ceļojošajiem pārraugiem. Tās nobeigumā brālis Nors sacīja: ”Tas, ka jūs esat rajona un apgabala pārraugi, nenozīmē, ka jūs zināt vairāk nekā brāļi draudzēs. Daudziem no viņiem ir krietni lielāka pieredze nekā jums. Tomēr apstākļi viņiem neļauj uzņemties tādus pienākumus, kādus pildāt jūs. Jūs no viņiem varat daudz ko mācīties.”

Šie vārdi nudien izrādījās patiesi! Piemēram, Freds Molohans ar sievu un Freda brālis Čārlijs, kuri dzīvoja Kanzasas štatā, Pārsonsā, bija uzzinājuši patiesību pašā 20. gadsimta sākumā. Es ar dzīvu interesi klausījos par gadījumiem, ko viņi bija pieredzējuši laikā, kad es pat vēl nebiju dzimis. Vēl es gribētu pieminēt Džonu Ristenu — sirsnīgu padzīvojušu brāli no Džoplinas Misūri štatā, kurš vairākus gadu desmitus bija kalpojis par pionieri. Šiem dārgajiem kristiešiem bija dziļa cieņa pret teokrātisko kārtību. Kaut arī es biju visai jauns, viņu izturēšanās ļāva man sajust, ka viņi augstu vērtē manu kalpošanu.

1962. gadā es apprecējos ar Klorisu Knohi, dzīvespriecīgu rudmati, kas kalpoja par pionieri. Es joprojām biju rajona pārraugs, un turpmāk mēs apmeklējām draudzes kopā. Dzīvojot pie dažādiem ticības biedriem, mēs viņus labāk iepazinām. Tāpat mums bija iespēja mudināt jauniešus uzsākt pilnas slodzes kalpošanu. Divi pusaudži mūsu rajonā — Džejs Kosinskis un Džoena Kresimena — bija tik atsaucīgi, it kā būtu gaidījuši šādu pamudinājumu. Sludinot kopā ar viņiem un daloties priekā, ko mums sniedza pašaizliedzīga dzīve, mēs viņiem palīdzējām izvirzīt garīgus mērķus. Džoena kļuva par speciālo pionieri, bet Džejs kalpoja Bētelē. Vēlāk viņi apprecējās, un tagad viņi ir pavadījuši rajona pārraudzības darbā jau kādus 30 gadus.

Kalpojam par misionāriem

1966. gadā brālis Nors mums pajautāja, vai mēs nevēlētos kalpot ārzemēs. ”Mēs jūtamies labi tepat,” mēs atbildējām, ”bet, ja kaut kur citur ir nepieciešama palīdzība, mēs esam gatavi turp doties.” Nedēļu vēlāk mēs saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā. Cik patīkami bija mācību laikā atkal būt Bētelē un satikt daudzus brāļus, kas bija iemantojuši manu mīlestību un cieņu! Mēs arī iedraudzējāmies ar saviem grupas biedriem, kas joprojām uzticīgi kalpo Jehovam.

Mūs ar Klorisu nosūtīja uz Dienvidameriku — uz Ekvadoru. Tādu pašu norīkojumu saņēma arī Deniss un Edvīna Kristi, Ana Rodrigesa un Delija Sančesa. Kristi devās uz galvaspilsētu Kito, savukārt mēs kopā ar Anu un Deliju bijām norīkoti kalpot Ekvadoras trešajā lielākajā pilsētā Kvenkā. Mūsu sludināšanas teritorija aptvēra divas provinces. Kvenkas pirmā draudze aizsākās mūsu dzīvojamā istabā. Sākumā draudze sastāvēja no mums, četriem misionāriem, un vēl pāris cilvēkiem. Mēs nespējām iedomāties, kā gan mēs varēsim sludināt visiem cilvēkiem savā teritorijā.

 Kvenka bija pilna ar baznīcām, un tā sauktajās svētajās dienās pilsētu pārplūdināja reliģiskas procesijas. Tomēr Kvenkas iedzīvotājiem bija daudz jautājumu. Piemēram, kad es pirmo reizi satiku Mario Polo, valsts čempionu riteņbraukšanā, viņš mani pārsteidza ar jautājumu: ”Kas ir Atklāsmes grāmatā minētā netikle?”

Kādā vēlā vakarā Mario, ļoti satraukts, ieradās pie mums mājās. Kāds evaņģēlistu mācītājs viņam bija iedevis literatūru, kurā bija izvirzītas nopietnas apsūdzības pret Jehovas lieciniekiem. Es minēju domu, ka apsūdzētajam ir jādod iespēja aizstāvēties. Tāpēc nākamajā dienā Mario uzaicināja mācītāju un mani pie sevis mājās, lai es varētu atspēkot apvainojumus. Kad mēs bijām satikušies, es ieteicu vispirms runāt par trīsvienību. Mācītājs nolasīja Jāņa 1:1, un Mario pats pareizi paskaidroja šī panta nozīmi. Un tā tas bija ar katru pantu, ko mācītājs nolasīja. Nav brīnums, ka mācītājs devās prom, tā arī nepierādījis trīsvienības mācību. Tas Mario un viņa sievu pārliecināja, ka mēs mācām patiesību, un viņi kļuva par lieliskiem Bībeles mācību aizstāvjiem. Mums ir prieks redzēt, ka tagad Kvenkā ir 33 draudzes, bet visā plašajā teritorijā, kurā mēs kādreiz sludinājām, — 63 draudzes. Tas patiešām ir iespaidīgs pieaugums!

Darbs Bētelē

1970. gadā mani un brāli Elu Šullo uzaicināja strādāt Ekvadoras filiālē, kas atradās Gvajakilā. Mēs pārraudzījām darbu filiālē. Džo Sekerakam bija uzticēts komplektēt literatūru visām 46 Ekvadoras draudzēm. Kādu laiku Klorisa turpināja sludināt kā misionāre, kamēr es kalpoju Bētelē. Viņa ir palīdzējusi 55 cilvēkiem kļūt par Jehovas kalpiem, un nereti gadījās, ka vienā kongresā kristījās trīs līdz pieci no viņas Bībeles skolniekiem.

Piemēram, Klorisa mācīja Bībeli Lukresijai, kuras vīrs pretojās patiesībai. Tomēr šī sieviete ar laiku kristījās un sāka kalpot par pionieri. Viņa mācīja patiesību arī saviem bērniem. Tagad abi viņas dēli ir draudzes vecākie, un viens no viņiem ir speciālais pionieris, bet meita kalpo par vispārējo pionieri. Lukresijas mazmeita apprecējās ar garīgi noskaņotu brāli, un tagad viņi abi ir speciālie pionieri. Lukresijas ģimene ir palīdzējusi daudziem ienākt patiesībā.

1980. gadā Ekvadorā bija aptuveni 5000 sludinātāju, un nelielā filiāle bija kļuvusi par mazu augošajai Bēteles ģimenei. Kāds brālis filiāles vajadzībām piedāvāja vairāk nekā 30 hektāru lielu zemes gabalu ārpus Gvajakilas. 1984. gadā šajā vietā sākās jaunās filiāles ēkas un kongresu nama celtniecība, kuru svinīgā atklāšana notika 1987. gadā.

Palīgā ierodas daudzi pašaizliedzīgi sludinātāji

Gadu gaitā ir bijis ļoti patīkami redzēt daudzos sludinātājus un pionierus, kas no citām zemēm ieradās Ekvadorā, kur bija liela nepieciešamība pēc Valstības sludinātājiem. Īpaši man prātā ir palicis Endijs Kids, pensionēts skolotājs no Kanādas. 1985. gadā, būdams 70 gadu vecs, viņš pārcēlās uz Ekvadoru un tur uzticīgi kalpoja 23 gadus līdz pat savai nāvei 2008. gadā. Kad es viņu pirmoreiz satiku viņa norīkojuma vietā, viņš bija vienīgais pārraugs nelielā draudzē. Kaut arī viņam ar spāņu valodu vēl negāja viegli, viņš uzstājās ar publisko runu un pēc tam vadīja Sargtorņa sapulci. Viņš arī vadīja teokrātisko kalpošanas skolu un teica lielāko daļu runu kalpošanas sapulcē. Tagad tur ir divas plaukstošas draudzes, gandrīz 200 sludinātāju un daudz vietējo vecāko.

Kāds cits brālis, Ernesto Diass, kas kopā ar ģimeni bija atbraucis no Amerikas Savienotajām Valstīm, pēc astoņiem Ekvadorā pavadītiem mēnešiem teica: ”Mūsu trīs bērni ir apguvuši valodu un kļuvuši par prasmīgiem Bībeles skolotājiem. Es esmu īstenojis mērķi, kas man kā tēvam agrāk šķita nesasniedzams, — būt par pionieri un kopā ar ģimeni kalpot Jehovam pilnu slodzi. Pa visiem kopā mums ir 25 Bībeles nodarbības. Mūsu ģimenes saites ir  kļuvušas daudz ciešākas, un, kas ir pats galvenais, mēs jūtamies Jehovam tik tuvi kā nekad iepriekš.” Cik gan augstu mēs vērtējam šos dārgos brāļus un māsas!

1994. gadā filiālē sākās celtniecība, un filiāle kļuva divkārt plašāka. 2005. gadā sludinātāju skaits pārsniedza 50 tūkstošus, un atkal radās vajadzība filiāli paplašināt. Tagad mēs esam ieguvuši lielāku kongresu namu un jaunu dzīvojamo ēku, kā arī jaunus kabinetus tulkotājiem. Jauno ēku svinīgā atklāšana notika 2009. gada 31. oktobrī.

Kad es 1942. gadā tiku izslēgts no skolas, Amerikas Savienotajās Valstīs bija aptuveni 60 tūkstoši sludinātāju. Tagad sludinātāju skaits šajā valstī krietni pārsniedz vienu miljonu. 1966. gadā, kad mēs ieradāmies Ekvadorā, šeit bija kādi 1400 Valstības sludinātāji. Taču tagad viņu ir jau vairāk nekā 68 tūkstoši. Un noteikti būs vēl vairāk, ja ņem vērā, ka 120 tūkstoši cilvēku mācās Bībeli un 2009. gadā vairāk nekā 232 tūkstoši apmeklēja Kristus nāves Atceres vakaru. Jehova ir svētījis savu tautu tik bagāti, kā mēs pat nevarējām iztēloties. Ir bijis bezgala saviļņojoši vērot, cik strauji ir vērsusies plašumā sludināšana. *

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 5. lpp.]

Kongress brīvā dabā (1981. gads) un Gvajakilas kongresu nams, kas ir uzcelts tajā pašā vietā (2009. gads)