NEVAR nepamanīt, ka daudzām reliģijām ir raksturīgas greznas kulta celtnes, kur ticīgie nāk lūgties, un lūgšanām bieži vien ir paredzēts noteikts laiks. Bet vai no Bībeles izriet, ka lūgt Dievu drīkst tikai noteiktos brīžos un vietās?

Lasot Bībeli, var redzēt, ka ir situācijas, kurās visādā ziņā ir vietā vērsties pie Dieva lūgšanā. Piemēram, Jēzus lūgšanā pateicās Dievam pirms kopīgas maltītes ar saviem mācekļiem. (Lūkas 22:17.) Mācekļi lūdza Dievu, kad bija sanākuši kopā, lai viņu pielūgtu. Tā viņi turpināja tradīciju, kas jau gadsimtiem ilgi bija ievērota jūdu sinagogās un Jeruzalemes templī. Dievs pats bija vēlējies, lai viņa templis būtu ”lūgšanas nams visām tautām”. (Marka 11:17.)

Kad Dieva kalpi sapulcējas un kopīgi lūdz, Dievs uzklausa viņu lūgšanu. Ja grupa ir garā vienota un lūgšana, ko grupas pārstāvis saka visu vārdā, ir saskaņā ar Bībeli, Dievam tā ir patīkama. Par atbildi uz šādu lūgšanu viņš var pat izdarīt to, ko viņš citādi nebūtu darījis. (Ebrejiem 13:18, 19.) Jehovas liecinieki lūdz Dievu visās savās sapulcēs. Ikviens ir sirsnīgi aicināts uz viņu sapulcēm Valstības zālē, kur izskan šīs lūgšanas.

Taču Bībelē nav minēti nekādi ierobežojumi, kas lūgšanas ļautu teikt tikai noteiktā laikā vai vietā. Gluži pretēji, Bībelē ir stāstīts par Dieva kalpiem, kas lūdza Dievu visdažādākajās vietās un visdažādākajā laikā. Jēzus mudināja: ”Kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” (Mateja 6:6.)

Ir patīkami apzināties, ka mēs jebkurā brīdī varam personiski griezties pie Visuma Augstākā valdnieka un viņš mūs uzklausīs. Nav brīnums, ka Jēzus bieži centās rast iespēju pabūt viens, lai varētu lūgt Dievu. Reiz viņš veselu nakti pavadīja lūgšanās, acīmredzot meklēdams Dieva vadību ļoti svarīga lēmuma pieņemšanā. (Lūkas 6:12, 13.)

Arī citi Dieva kalpi, par kuriem stāstīts Bībelē, lūdza Dievu, kad viņiem bija jāpieņem nopietns lēmums, jāveic atbildīgs uzdevums vai jāiztur smags pārbaudījums. Dažreiz viņi lūdza skaļā balsī, citreiz — klusībā pie sevis. Viņi lūdza gan kopā ar citiem, gan vieni paši. Galvenais bija tas, ka viņi lūdza Dievu, nevis tas, kad, kur un kā viņi to darīja. Dievs pats aicina savus kalpus: ”Lūdziet bez mitēšanās.” (1. Tesaloniķiešiem 5:17.) Dievs nekad nenogurst klausīties tajos, kas pilda viņa gribu. Atsauksimies uz viņa aicinājumu!

Tomēr mūsdienu skeptiskajā pasaulē daudzi šaubās, vai no lūgšanām ir reāls labums. Varbūt jūs jautājat: ”Vai lūgšana tiešām palīdz?”