Es esmu redzējis Bībeles patiesības spēku

Pastāstījis Vito Fraēze

VISTICAMĀK, nosaukums Trentīnara jums neko daudz neizsaka. Tā ir kāda neliela pilsētiņa, kas atrodas Itālijā uz dienvidiem no Neapoles. Tur piedzima mani vecāki un mans vecākais brālis Andželo. Pēc Andželo piedzimšanas vecāki emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm un apmetās Ročesterā (Ņujorkas štats), kur 1926. gadā nācu pasaulē es. Tēvs pirmoreiz satika Bībeles pētniekus (tā tolaik sauca Jehovas lieciniekus) 1922. gadā. Drīz tēvs un māte kļuva par Bībeles pētniekiem.

Tēvs bija mierīgs, apdomīgs cilvēks, tomēr netaisnība spēja viņu sadusmot. Viņš nevarēja paciest, ka garīdzniecība turēja cilvēkus nezināšanā, tāpēc viņš nekad nelaida garām izdevību dalīties Bībeles patiesībā. Aizgājis pensijā, tēvs uzsāka pilnas slodzes kalpošanu, ko viņš turpināja līdz 74 gadu vecumam, kad sliktas veselības un bargo ziemu dēļ viņš bija spiests to pārtraukt. Taču viņš joprojām ik mēnesi sludināja 40 līdz 60 stundas pat tad, kad viņam jau bija pāri 90 gadiem. Tēva piemērs mani spēcīgi ietekmēja. Viņam piemita laba humora izjūta, tomēr viņš bija nopietns cilvēks. Tēvs mēdza sacīt: ”Pret patiesību ir jāizturas nopietni.”

Tēvs un māte centās mācīt Dieva Rakstus mums, saviem pieciem bērniem. Es kristījos 1943. gada 23. augustā un 1944. gada jūnijā kļuvu par pionieri. Mana māsa Karmēla kalpoja par pionieri Dženīvā (Ņujorkas štats) kopā ar kādu dzīvespriecīgu māsu, vārdā Fērna. Nepagāja ilgs laiks, līdz es sapratu, ka Fērna ir cilvēks, ar ko vēlos pavadīt savu turpmāko dzīvi. 1946. gada augustā mēs apprecējāmies.

Kļūstam par misionāriem

Mēs tikām norīkoti kalpot par speciālajiem pionieriem vispirms Dženīvā, pēc tam Norvičā (Ņujorkas štats). 1948. gada augustā mums pavērās godpilna iespēja mācīties Gileādas skolas 12. grupā. Kad mācības bija beigušās, mēs tikām nosūtīti uz Itālijas pilsētu Neapoli kopā ar vēl vienu misionāru pāri — Kārlu un Džoannu Ridžvejiem. Tolaik Neapole vēl atguvās no kara nodarītajiem postījumiem. Bija grūti noīrēt kādu māju, tāpēc dažus mēnešus mēs dzīvojām šaurā divistabu dzīvoklītī.

Bērnībā man bija bijusi saskare ar neapoliešu dialektu — tajā runāja mani vecāki —, tāpēc, par spīti manam amerikāņu akcentam, vietējie mani varēja saprast gluži labi. Fērnai apgūt itāļu valodu nenācās viegli, tomēr, jāsaka, pēc kāda laika viņa valodas prasmē ne tikai panāca, bet pat pārspēja mani.

Pirmie ieinteresētie cilvēki, kurus mēs Neapolē atradām, bija kāda četru cilvēku ģimene. Viņi nodarbojās ar kontrabandas cigarešu tirgošanu. Katru darbdienu ar Terēzu, vienu no šīs ģimenes locekļiem, notika brīnumainas pārvērtības. No rīta viņas apģērba daudzās kabatas  bija piebāztas ar cigarešu paciņām, tāpēc viņa izskatījās krietni apaļīga. Bet vakarpusē viņa atkal bija tievāka par tievu. Bībeles patiesība ļoti izmainīja šo ģimeni. Laikam ejot, 16 šīs ģimenes locekļi kļuva par Jehovas lieciniekiem. Tagad Neapolē ir gandrīz 3700 Jehovas liecinieku.

Pretestība mūsu darbam

Kad bijām pavadījuši Neapolē tikai deviņus mēnešus, varas iestādes piespieda mūs, četrus misionārus, atstāt pilsētu. Mēs devāmies uz Šveici, kur pavadījām aptuveni mēnesi, bet pēc tam ar tūristu vīzām atgriezāmies Itālijā. Mūs ar Fērnu norīkoja kalpot Turīnā. Sākumā mēs īrējām istabiņu pie kādas saimnieces, kas ļāva mums izmantot arī savu vannasistabu un virtuvi. Kad Turīnā ieradās Ridžveji, mēs kopā noīrējām dzīvokli kādā mājā, kur vēlāk dzīvoja jau pieci misionāru pāri.

Līdz 1955. gadam, kad varas iestādes mums lika doties prom no Turīnas, tur bija nodibinātas četras jaunas draudzes. Tajās jau bija garīgi nobrieduši brāļi, kas saviem spēkiem varēja rūpēties par draudzes locekļiem. Ierēdņi mums sacīja: ”Mēs esam pārliecināti, ka, tiklīdz jūs, amerikāņi, būsiet prom, viss, ko jūs esat panākuši, izputēs.” Taču pieaugums, kas sekoja pēc tam, skaidri parādīja, ka panākumi mūsu darbā ir atkarīgi no Dieva. Šobrīd Turīnā ir 56 draudzes un vairāk nekā 4600 sludinātāju.

Sludinām gleznainajā Florencē

Mūsu nākamā norīkojuma vieta bija Florence. Mēs bijām daudz dzirdējuši par šo pilsētu, jo tur par misionāriem kalpoja mana māsa Karmēla ar savu vīru Mērlinu Hārcleru. Tikai iedomājieties, kā bija tur dzīvot! Sinjorijas laukums, Vecais tilts (Ponte Vecchio), Mikelandželo laukums un Piti pils — tās ir tikai dažas no šīs gleznainās pilsētas ievērojamajām vietām. Bija patīkami arī redzēt, kā florencieši atsaucās uz labo vēsti.

Mēs mācījām Bībeli kādai ģimenei ar bērniem, un abi vecāki kristījās. Tomēr tēvs smēķēja. 1973. gadā Sargtornī bija paskaidrots, ka smēķēšana ir paradums, kas cilvēku aptraipa, un lasītāji tika mudināti to atmest. Vecākie bērni tēvu lūdza, lai viņš pārstāj smēķēt. Viņš solīja, ka to izdarīs, tomēr šo solījumu nepildīja. Kādu vakaru māte aizsūtīja deviņgadīgos dvīņus gulēt, pirms bija pateikusi kopā ar tiem  vakara lūgšanu. Vēlāk viņa padomāja, ka tas nebija gluži labi, un devās uz bērnu istabu. Bērni jau bija pateikuši katrs savu lūgšanu. ”Par ko jūs lūdzāt?” māte pavaicāja. ”Jehova, lūdzu, palīdzi tētim beigt smēķēt,” bērni atbildēja. Viņa pasauca vīru: ”Atnāc un paklausies, par ko bērni lūdz.” Kad viņš to bija dzirdējis, viņš sāka raudāt un sacīja: ”Es vairs nekad nesmēķēšu!” Viņš turēja savu solījumu, un tagad 15 šīs ģimenes locekļi ir Jehovas liecinieki.

Kalpošana Āfrikā

1959. gadā mūs pārcēla uz Somāliju, uz Mogadīšo, kopā ar vēl diviem misionāriem — Arturo Leveri un manu brāli Andželo. Kad mēs tur ieradāmies, politiskā situācija valstī bija saspringta. Itālijas valdībai pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkojuma bija jāpalīdz Somālijai izveidot neatkarīgu valsti, tomēr šķita, ka situācija tikai pasliktinās. Daži itāļi, kuriem mēs mācījām Bībeli, aizbrauca no valsts, un tolaik Mogadīšo nebija iespējams nodibināt draudzi.

Šajā laikā zonas pārraugs mani uzaicināja par savu palīgu. Tā mēs kopā sākām apmeklēt apkārtējās zemes. Daļa no tiem, kam mēs mācījām Bībeli un kas guva labas sekmes, pretestības dēļ bija spiesti doties prom no savas dzimtenes. Citi palika, kaut arī viņiem bija jāpieredz ne mazums ciešanu. * Kad domājam par viņu mīlestību pret Jehovu un visu, ko viņi pārcieta, saglabādami uzticību Jehovam, mūsu acīs joprojām sariešas asaras.

Somālijā un Eritrejā nereti valdīja neizturams karstums un mitrums. Karstuma sajūtu vēl vairāk pastiprināja daži vietējie ēdieni. Pirmoreiz, kad baudījām šādu maltīti pie kādas Bībeles skolnieces, mana sieva jokodamās teica, ka viņas ausis kvēlo kā stopsignāli.

Kad Andželo un Arturo saņēma citu norīkojumu, mēs palikām divi vien. Tas nebija viegli, jo nebija neviena, kas mūs varētu uzmundrināt. Taču šī situācija mums palīdzēja tuvoties Jehovam un vēl lielākā mērā paļauties uz viņu. Mēs saņēmām lielu stiprinājumu, kad apmeklējām valstis, kurās mūsu darbība bija aizliegta.

Somālijā mēs pieredzējām dažādas grūtības. Mums nebija ledusskapja, tāpēc mēs katru dienu pirkām tikai tik daudz ēdiena, cik tajā dienā varējām apēst, — vai tas būtu gabals āmurhaizivs vai augļi, piemēram, mango, papaijas, greipfrūti, kokosrieksti vai banāni. Neērtības mums radīja arī lidojošie kukaiņi, un gadījās, ka no tiem bija jāatkaujas pat Bībeles nodarbību  laikā. Labi, ka mums vismaz bija motorollers, kas aiztaupīja stundām ilgu staigāšanu svelmainajā saulē.

Atgriežamies Itālijā

1961. gadā, pateicoties draugu dāsnumam, mēs varējām atļauties ar kādu kravas kuģi aizbraukt uz Itāliju, lai apmeklētu starptautisko kongresu Turīnā. Mēs uzzinājām, ka mūs nosūtīs sludināt citur. 1962. gada septembrī mēs atgriezāmies Itālijā, kur es kļuvu par rajona pārraugu. Mēs nopirkām nelielu automašīnu, ar kuru piecus gadus apmeklējām draudzes divos rajonos.

Pēc Āfrikas karstuma mums nebija viegli pielāgoties aukstumam. Pirmajā ziemā, kad apmeklējām kādu draudzi Alpu pakājē, mums bija jāguļ neapkurinātā telpā uz siena. Bija tik auksts, ka mēs gājām gulēt ar mēteļiem mugurā. Tonakt tajā apvidū nosala četras vistas un divi suņi.

Vēlāk es kalpoju par apgabala pārraugu. Tajos gados mums bija jāceļo pa visu Itāliju. Dažos reģionos, piemēram, Kalabrijā un Sicīlijā, mēs viesojāmies daudzkārt. Mēs mudinājām jauniešus garīgi augt un tiekties pēc garīgiem mērķiem — kļūt par draudzes vecākajiem, ceļojošajiem pārraugiem vai Bēteles darbiniekiem.

Mēs esam daudz ko iemācījušies no ticības biedriem, kas no visas sirds uzticīgi kalpo Jehovam. Mēs augstu vērtējam viņu īpašības, piemēram, nesatricināmo uzticību Jehovam, devīgumu, mīlestību pret brāļiem un māsām, gatavību pielāgoties jauniem apstākļiem un pašaizliedzības garu. Mēs esam pabijuši laulību ceremonijās, kas notiek Valstības zālēs un ko vada Jehovas liecinieki, kuri ir oficiāli atzīti par reliģiskiem kalpotājiem, — senāk mēs nebūtu pat iedomājušies, ka Itālijā kaut kas tāds būs iespējams. Sapulces vairs nenotiek pie kāda no draudzes locekļiem virtuvē, un to laikā nav jāsēž uz koka dēļiem, kā tas agrāk bija Turīnā. Lielākā daļa draudžu pulcējas skaistās Valstības zālēs, kas dara godu Jehovam. Mums vairs nav jārīko kongresi nepiemērotās īrētās telpās — tagad tie norit plašos kongresu namos. Un cik gan liels prieks ir redzēt, ka sludinātāju skaits ir pārsniedzis 243 tūkstošus! Kad mēs pirmoreiz ieradāmies Itālijā, tur bija tikai 490 sludinātāju.

Mēs esam pieņēmuši pareizos lēmumus

Mēs esam pieredzējuši ne mazums grūtību — to vidū arī ilgas pēc mājām un dažādas slimības. Ikreiz, kad Fērna ieraudzīja jūru, viņu pārņēma ilgas pēc mājām. Turklāt viņai ir bijušas trīs nopietnas operācijas. Kādu dienu, kad  viņa bija ceļā pie savas Bībeles skolnieces, kāds naidīgi noskaņots vīrietis viņai uzbruka ar dakšām. Arī pēc šī starpgadījuma viņa nonāca slimnīcā.

Lai gan palaikam mēs esam jutušies nomākti, mēs esam gaidījuši uz Jehovu saskaņā ar vārdiem, kas lasāmi Raudu Dziesmās 3:24. Jehova ir mierinājuma Dievs. Kādā no reizēm, kad mēs jutāmies slikti, Fērna saņēma jauku vēstuli no brāļa Neitana Nora. Viņš rakstīja, ka viņš kā cilvēks, kas ir dzimis netālu no Bētlihemas Pensilvānijas štatā, kur Fērna uzsāka pionieres kalpošanu, labi zina — sievietes no tā apvidus ir stipras un neatlaidīgas. Viņam bija taisnība. Gadu gaitā mēs esam saņēmuši uzmundrinājumu dažādos veidos un no daudziem cilvēkiem.

Neraugoties uz grūtībām, mēs vienmēr esam centušies saglabāt dedzību kalpošanā Dievam. Salīdzinādama dedzību ar Lambrusco — populāru itāļu dzirkstošo vīnu —, Fērna ar smaidu saka: ”Mēs nedrīkstam pārstāt dzirkstīt.” Pēc vairāk nekā 40 gadiem, ko bijām pavadījuši rajona un apgabala pārraudzības darbā, mēs saņēmām jaunu uzdevumu — organizēt un apmeklēt svešvalodu grupas un draudzes. Šīs grupas un draudzes sludina cilvēkiem no Bangladešas, Ķīnas, Eritrejas, Etiopijas, Ganas, Indijas, Nigērijas, Filipīnām, Šrilankas un citām zemēm. Ar veselu grāmatu nepietiktu, lai aprakstītu daudzos mūsu pieredzētos gadījumus, kad Bībele ir pārveidojusi to cilvēku dzīvi, kuri ir atsaukušies uz Jehovas žēlastību. (Mih. 7:18, 19.)

Mēs ik dienas lūdzam Jehovam, lai viņš mums arī turpmāk piešķir emocionālos un fiziskos spēkus, kas mums ir nepieciešami kalpošanai. Jehovas prieks ir mūsu patvērums. Tas liek mirdzēt mūsu acīm un vieš mūsos pārliecību, ka esam pieņēmuši pareizos lēmumus savā dzīvē, izvēlēdamies izplatīt Bībeles patiesību. (Efez. 3:7; Kol. 1:29.)

[Zemsvītras piezīme]

[Diagramma/Attēli 27.—29. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Mani vecāki Ročesterā (Ņujorkas štats)

1948

Sautlānsingā laikā, kad mācījos Gileādas skolas 12. grupā

1949

Mēs ar Fērnu pirms došanās uz Itāliju

Kapri (Itālija)

1952

Turīnā un Neapolē kopā ar citiem misionāriem

1963

Fērna kopā ar savām Bībeles skolniecēm

”Mēs nedrīkstam pārstāt dzirkstīt”