Lasītāji jautā

Kāpēc Sātans izmantoja čūsku, lai runātu ar Ievu?

▪ Iespējams, jūs piekrītat, ka Sātans bija tas, kurš, manipulējot ar čūsku, runāja ar Ievu, kā paskaidrots 8. lappusē. Katrā ziņā tas izriet no Bībeles. Taču varbūt ir grūti saprast, kāpēc varenai garīgai būtnei bija jāķeras pie šāda paņēmiena.

Bībelē Sātana paņēmieni ir saukti par ”viltībām”, un minētais gadījums apstiprina, ka viņš izmanto krāpšanu un negodīgu taktiku, lai sasniegtu savus mērķus. (Efeziešiem 6:11.) Stāsts par notikumiem Ēdenē nav pasaka par runājošu dzīvnieku. Tas vēstī par aukstasinīgu un viltīgu plānu, ko Sātans bija izdomājis, lai novērstu cilvēkus no Dieva.

Sātans rūpīgi izraudzījās savu upuri. Ieva bija visjaunākā no visām saprātīgajām būtnēm, un Sātans nolēma izmantot viņas pieredzes trūkumu un viņu pievilt. Slēpdamies aiz čūskas, kas ir ļoti piesardzīgs un uzmanīgs dzīvnieks, Sātans maskēja savus godkārīgos un nekaunīgos mērķus. (1. Mozus 3:1.) Ko viņš panāca, radot iespaidu, ka runātāja ir čūska?

Pirmkārt, Sātans piesaistīja Ievas uzmanību. Ieva labi zināja, ka čūskas nerunā. Viņas vīrs taču bija izdomājis nosaukumus visiem dzīvniekiem, arī čūskai, un pirms tam noteikti bija tos cītīgi izpētījis. (1. Mozus 2:19.) Bez šaubām, arī Ieva bija vērojusi šo piesardzīgo dzīvnieku. Tāpēc Sātana paņēmiens iedarbojās — Ievu pārsteidza fakts, ka čūska runā, un viņa koncentrēja uzmanību uz vienīgo koku dārzā, no kura bija aizliegts ēst. Otrkārt, padomājiet, pie kāda secinājuma Ieva varēja nonākt, ja sarunas laikā čūska atradās aizliegtā koka zaros? Varbūt Ieva sprieda, ka šī necilā, mēmā radība pati ir ēdusi koka augļus un tādā veidā ieguvusi spēju runāt. Ieva, iespējams, domāja: ja šie augļi tik daudz ir devuši čūskai, vai viņai tie nevarētu dot vēl vairāk? Mēs nevaram droši zināt, kādas bija Ievas domas un vai čūska bija nokodusi kādu augļa kumosu, taču viens ir skaidrs — kad čūska Ievai pateica, ka auglis viņu padarīs līdzīgu Dievam, Ieva bija gatava noticēt meliem.

Zīmīgi ir arī tas, ar kādiem vārdiem Sātans vērsās pie Ievas. Viņš sēja šaubas Ievas sirdī, dodot mājienu, ka Dievs slēpj no viņas kaut ko labu un nevajadzīgi ierobežo viņas brīvību. Lai plāns izdotos, Sātanam bija jāpanāk, lai savtīgas vēlmes Ievas sirdī gūtu virsroku pār viņas mīlestību pret Dievu, kurš viņai bija devis visu labo, kas viņai bija. (1. Mozus 3:4, 5.) Diemžēl Sātana taktikai bija panākumi. Ne Ieva, ne Ādams nebija attīstījuši pietiekami dziļu mīlestību pret Dievu Jehovu un pateicību par visu, ko viņš bija darījis cilvēku labā. Vai gan arī mūsdienās Sātans neveicina šādu savtīgu, egocentrisku domāšanu?

Bet kādi bija Sātana motīvi? Kāpēc viņš gribēja piekrāpt cilvēkus? Ēdenē Sātans centās slēpt, kas viņš ir un kādi ir viņa patiesie mērķi. Tomēr vēlāk viņš atklāja savu īsto seju. Kad Sātans kārdināja Jēzu, viņš noteikti saprata, ka maskēties būtu veltīgi. Tāpēc viņš atklāti mudināja Jēzu, lai tas, ”zemē mezdamies”, viņu pielūgtu. (Mateja 4:9.) Acīmredzot Sātans jau sen apskauž Dievu Jehovu pielūgsmes dēļ, ko Dievs saņem. Viņš ir gatavs uz visu, lai novērstu citus no Dieva vai pamudinātu viņus uz tādu pielūgsmi, kas Dievam nav pieņemama. Sātanam ir prieks, ja viņam izdodas sagraut uzticību Dievam.

Tātad Bībelē ir atklāts, ka Sātans izmanto rūpīgi izstrādātu taktiku, lai piemānītu savus upurus. Par laimi, mēs varam nepieļaut, ka Sātans mūs apmānītu tāpat kā Ievu, jo ”viņa nodomi mums labi zināmi”. (2. Korintiešiem 2:11.)