Māciet saviem bērniem cienīt citus

KĀDA latviešu paruna skan: ”Laipna valoda vairo draugus.” Šī paruna izsaka domu, ka pret cilvēku, kas ir pieklājīgs un laipns, citi mēdz izturēties ar lielāku labvēlību.

Cik gan patīkami ir redzēt bērnus un jauniešus, kas ir apguvuši labas manieres un ir pieklājīgi! Kāds rajona pārraugs Hondurasā, kas kalpošanā sadarbojas ar visdažādākā vecuma sludinātājiem, saka: ”Es bieži esmu novērojis, ka labi audzināts un pieklājīgs bērns uz mājas iemītnieku atstāj lielāku iespaidu nekā mani vārdi.”

Mūsdienās, kad cilvēku attiecībās aizvien izplatītāka kļūst necieņa, mums ir jāsaprot, kā pareizi izturēties pret citiem. Turklāt Bībelē mēs tiekam mudināti ”dzīvot tā, kā tas ir Kristus evanģelija cienīgi”. (Filip. 1:27; 2. Tim. 3:1—5.) Ir būtiski, lai vecāki mācītu saviem bērniem cienīt citus cilvēkus. Kā iemācīt bērniem nevis vienkārši ārēju pieklājību, bet patiesu cieņu pret citiem? *

Rādiet labu paraugu

Bērni mēdz atdarināt to, ko viņi redz. Tāpēc viens no galvenajiem veidiem, kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem apgūt labas manieres, ir pašiem tās ievērot. (5. Moz. 6:6, 7.) Runāt ar bērniem par pieklājību ir svarīgi, bet ar to vien nepietiek. Bērniem ir vajadzīgi atgādinājumi un — vēl jo vairāk — labs paraugs.

To var apstiprināt Pola *, kura uzauga nepilnā ģimenē un kuru audzināja māte, kas ir kristiete. Cieņas pilna izturēšanās pret citiem kļuva par neatņemamu Polas rakstura iezīmi. Kas to sekmēja? Viņa paskaidro: ”Mamma mums rādīja labu piemēru, tāpēc mums, bērniem, šķita dabiski izturēties pret citiem ar cieņu.” Kāds brālis, vārdā Volters, saviem dēliem mācīja cienīt viņu māti, kas nebija kristiete. Viņš saka: ”Ar savu paraugu es centos dēlos ieaudzināt cieņu pret viņu māti. Es nekad neizteicos par sievu noniecinoši.” Volters pastāvīgi mācīja bērniem Bībeli un lūdza Jehovas palīdzību. Viens no dēliem  tagad kalpo kādā Jehovas liecinieku filiālē, bet otrs ir pionieris. Viņi mīl un ciena abus savus vecākus.

Bībelē ir teikts: ”Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” (1. Kor. 14:33.) Visā, ko Jehova dara, ir redzama kārtība. Kristiešiem ir jāseko viņa priekšzīmei un jāuztur sava māja tīra un kārtīga. Daudzi vecāki ir iemācījuši saviem bērniem katru dienu saklāt gultu pirms došanās uz skolu, nolikt savas drēbes vietā un palīdzēt mājas darbos. Ja citās vietās mājā valda tīrība un kārtība, ir lielāka iespēja, ka bērni arī savu istabu un savas mantas centīsies turēt kārtībā.

Kāda ir jūsu bērnu attieksme pret mācībām skolā? Vai viņi ir pateicīgi par to, ko skolotāji viņu labā dara? Vai jūs paši apliecināt šādu pateicību? Jūsu bērniem pret mācībām skolā un pret skolotājiem, visticamāk, veidosies tāda pati attieksme, kāda ir jums. Jūs varētu mudināt bērnus regulāri pateikties skolotājiem. Izteikt pateicību par darbu vai pakalpojumiem ir labs veids, kā parādīt cieņu skolotājiem, ārstiem, pārdevējiem un citiem. (Lūk. 17:15, 16.) Gados jauni kristieši, kas ar savu pieklājību un labo uzvedību izceļas savu skolasbiedru vidū, ir pelnījuši sirsnīgu uzslavu.

Kristiešu draudzes locekļiem vienmēr būtu jāparāda labas manieres. Ir ļoti patīkami draudzes sapulcēs redzēt jauniešus, kas ir pieklājīgi un atceras pateikt ”lūdzu” un ”paldies”. Kad pieaugušie apliecina cieņu pret Jehovu, uzmanīgi klausoties domas, kas izskan sapulcēs, bērni un jaunieši jūt pamudinājumu rīkoties tāpat. Kad bērni Valstības zālē vēro, kā draudzes locekļi izturas cits pret citu, viņi mācās labas manieres. Piemēram, četrgadīgais Endrū ir iemācījies teikt ”atvainojiet”, kad viņam jātiek garām kādam pieaugušajam.

Ko vēl vecāki var darīt, lai palīdzētu saviem bērniem saprast, kā tiem būtu jāuzvedas? Viņiem būtu jāatvēl laiks, lai kopā ar bērniem apskatītu, ko var mācīties no daudzajiem piemēriem, kas atrodami Bībelē. (Rom. 15:4.)

Māciet, izmantojot Bībeles piemērus

Kad Jēkabs ar ģimeni devās atceļā no Kanaānas un viņu gaidīja tikšanās ar Ēzavu, viņš, jādomā, saviem bērniem iemācīja sasveicinoties paklanīties. (1. Moz. 33:3, 6, 7.) Arī jūs saviem bērniem varat iemācīt teikt ”labrīt”, ”labdien”, ”labvakar” vai citus sveicienus, kas ir pieņemti vietā, kur jūs dzīvojat. Labi audzināti un pieklājīgi bērni dara godu gan Jehovam, gan saviem vecākiem.

Jūs varētu izmantot Bībelē pieminētos gadījumus, lai uzsvērtu pretstatu starp cieņu un necieņu. Piemēram, kad Dievam neuzticīgais Izraēlas ķēniņš Ahasja gribēja satikt pravieti Eliju, viņš sūtīja ”virsnieku  pār piecdesmit vīriem līdz ar tiem piecdesmit”, lai tie pravieti atvestu pie viņa. Nonācis galā, virsnieks pravietim pavēlēja doties viņam līdzi. Taču tā neklājās runāt ar cilvēku, kas bija Dieva pārstāvis. Kāda bija Elijas atbilde? ”Ja es tiešām esmu Dieva vīrs,” viņš sacīja, ”tad lai uguns nonāk no debesīm un aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus!” Un tā notika. ”Tad krita no debesīm uguns un aprija viņu līdz ar viņa piecdesmit vīriem.” (2. Ķēn. 1:9, 10.)

Lai atvestu Eliju, tika sūtīts otrs virsnieks kopā ar piecdesmit vīriem. Arī viņš pavēlēja, lai pravietis viņam sekotu. Un atkal uguns krita no debesīm. Bet tad pie Elijas atnāca trešais virsnieks ar piecdesmit vīriem. Šis cilvēks izturējās ar cieņu. Viņš nevis izteica Elijam pavēli, bet gan nokrita pravieša priekšā ceļos un lūdza: ”Tu, Dieva vīrs, es tevi lūdzu, lai mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles ir dārgas tavās acīs! Redzi, uguns nonāca no debesīm, un tā aprija tos divus iepriekšējos virsniekus pār piecdesmit vīriem līdz ar viņu piecdesmit vīriem; bet nu tagad, lai mana dzīvība ir dārga tavās acīs!” Vai Dieva pravietis liktu ugunij krist uz cilvēku, kurš runāja ar tādu godbijību, pat ja tas bija aiz bailēm? Tas nebūtu iedomājams! Jehovas eņģelis Elijam teica, lai viņš dodas līdzi šim virsniekam. (2. Ķēn. 1:11—15.) Vai šis gadījums neuzsver, cik svarīga ir cieņa?

Kad apustuli Pāvilu templī apcietināja romiešu kareivji, viņš neuzskatīja par pašsaprotamu, ka viņam ir tiesības runāt. Viņš karaspēka komandierim ar cieņu jautāja: ”Vai man ir atļauts tev ko teikt?” Pāvilam tika dota iespēja runāt savai aizstāvībai. (Ap. d. 21:37—40.)

Kad tika tiesāts Jēzus, kāds viņam iesita pļauku. Tomēr viņš zināja, kā taktiski iebilst: ”Ja es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet ja es esmu runājis pareizi, ko tu mani siti?” Neviens nevarēja atrast nekādu vainu tajā, kā Jēzus runāja. (Jāņa 18:22, 23.)

Bībelē ir arī piemēri, kas parāda, kā būtu jāreaģē, saņemot nopietnu aizrādījumu, un kā ar cieņu atzīt agrāk pieļautus pārkāpumus vai nolaidību. (1. Moz. 41:9—13; Ap. d. 8:20—24.) Piemēram, Abigaila atvainojās par sava vīra Nābala nekaunīgo izturēšanos pret Dāvidu. Viņa ne tikai atvainojās Dāvidam, bet arī pasniedza viņam dāsnu dāvanu. Abigailas rīcība Dāvidu tik dziļi iespaidoja, ka pēc Nābala nāves viņš Abigailu izraudzījās par savu sievu. (1. Sam. 25:23—41.)

Vienalga, vai runa ir par izturēšanos kādā sarežģītā situācijā vai vienkārši par labām manierēm, māciet saviem bērniem parādīt citiem cieņu. Būdami pieklājīgi un laipni, mēs ļaujam savai ”gaismai spīdēt ļaužu priekšā”, un tā tiek godāts mūsu ”Tēvs, kas ir debesīs”. (Mat. 5:16.)

[Zemsvītras piezīmes]