”Paklausība ir labāka nekā upuris”

PIRMAIS senās Izraēlas ķēniņš bija Sauls. Lai gan Saulu par ķēniņu bija izraudzījies patiesais Dievs, viņš galu galā kļuva nepaklausīgs Dievam.

Kādus pārkāpumus Sauls izdarīja? Vai viņš būtu varējis no tiem izvairīties? Ko mēs mācāmies no tā, kas ar viņu notika?

Jehova dara zināmu, kurš ir viņa izraudzītais ķēniņš

Laikā, kad Sauls vēl nebija iecelts par ķēniņu, Izraēlā par Dieva pārstāvi kalpoja pravietis Samuēls. Taču Samuēls bija kļuvis vecs, un viņa dēli nebija uzticīgi Dievam. Turklāt izraēliešus apdraudēja naidīgās kaimiņtautas. Kad izraēliešu vecaji lūdza Samuēlu iecelt viņiem ķēniņu, kas viņus tiesātu un vestu kaujā, Jehova pravietim pavēlēja svaidīt par valdnieku Saulu un norādīja: ”Viņš manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas.” (1. Sam. 8:4—7, 20; 9:16.)

Sauls bija ”skaists jauneklis”. Tomēr viņa pievilcīgā āriene nebija vienīgais, kas viņu raksturoja. Sauls bija arī pazemīgs. Par to liecina, piemēram, vārdi, ko viņš teica Samuēlam: ”Vai es nenāku no Benjamīna, no vismazākās Israēla cilts, un no viszemākās ģimenes visu Benjamīna ģimeņu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?” Sauls nebija augstās domās nedz par sevi, nedz par savu ģimeni, lai gan viņa tēvs Kīšs bija ”pārticis cilvēks”. (1. Sam. 9:1, 2, 21.)

Kas notika, kad Samuēls tautai grasījās paziņot, ka Jehova Saulu ir izraudzījies par Izraēlas ķēniņu? Samuēls bija svaidījis Saulu, kad viņi bija divatā, un bija viņam teicis: ”Dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi!” Pēc tam pravietis sasauca tautu, lai darītu tai zināmu Jehovas lēmumu. Kad Jehova parādīja, ka ir izvēlējies Saulu, jaunekli nekur nevarēja atrast. Sauls bija nokautrējies un paslēpies. Jehova atklāja, kur Saulu meklēt, un Sauls tika pasludināts par ķēniņu. (1. Sam. 10:7, 20—24.)

Kaujas laukā

Ja kādam vēl bija šaubas, vai Sauls būs labs ķēniņš, tad drīz tās tika kliedētas. Kad Sauls uzzināja, ka amonieši gatavojas uzbrukt vienai no izraēliešu pilsētām, ”Dieva Gars nāca pār viņu”. Viņš sapulcināja izraēliešu karotājus, sakārtoja tos un izcīnīja pārliecinošu uzvaru. Tomēr Sauls atzina, ka  nopelni par to pienākas Dievam. Viņš teica: ”Tas Kungs šodien ir devis atpestīšanu Israēlam!” (1. Sam. 11:1—13.)

Saulam bija labas īpašības un Dieva svētība. Viņš arī atzina Jehovas varu. Taču, lai izraēliešiem un viņu ķēniņam arī turpmāk klātos labi, viņiem bija jāizpilda kāds svarīgs nosacījums. Samuēls izraēliešiem sacīja: ”Vai nu jūs gribat bīties to Kungu, Viņam kalpot, klausīt Viņa balsij un nesacelties pret tā Kunga pavēlēm, un pie tam tiklab jūs, kā arī tas ķēniņš, kurš par jums valda, sekot tam Kungam, savam Dievam?” Ko izraēlieši varēja gaidīt, ja viņi paliktu uzticīgi Dievam? Atbilde ir redzama Samuēla vārdos: ”Tas Kungs savu tautu neatmetīs sava lielā apsolījuma dēļ, jo tam Kungam ir paticis jūs darīt par savu tautu.” (1. Sam. 12:14, 22.)

Galvenais, kas bija nepieciešams, lai iemantotu Dieva labvēlību, bija paklausība, un tā tas ir joprojām. Ja Jehovas kalpi klausa viņa norādījumiem, viņš tos svētī. Bet kas notiek, ja viņi nav paklausīgi?

”Tu esi aplami darījis”

Pēc tam Sauls vērsās pret filistiešiem, un tas izraisīja spēcīgu pretreakciju. Pret Saulu cēlās karaspēks, kurā karotāju bija ”tik daudz kā smiltis jūrmalā”. ”Kad nu Israēla vīri redzēja, ka viņi ir briesmās, jo ļaudis bija apspiesti, tad ļaudis paslēpās gan alās, gan aizās un klintīs, gan klintīs iekaltās kapenēs, gan ūdens tvertnēs.” (1. Sam. 13:5, 6, LB-65r.) Ko Sauls šajā situācijā darīja?

Samuēls bija pateicis Saulam, lai tas satiek viņu Gilgalā, kur viņš nestu upuri Jehovam. Sauls gaidīja, taču Samuēls kavējās, un Saula karaspēks sāka izklīst. Tāpēc Sauls nolēma pats veikt upurēšanu. Kolīdz viņš to bija izdarījis, ieradās Samuēls. Izdzirdējis par notikušo, Samuēls sacīja Saulam: ”Tu esi aplami darījis; tu neesi izpildījis tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev bija pavēlējis; patlaban tas Kungs būtu tavu ķēniņa varu pār Israēlu apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem, bet nu tagad tava ķēniņa valsts nepastāvēs. Tas Kungs jau ir izmeklējis sev vīru, kas ir pēc Viņa sirds prāta, un tas Kungs tam ir nolicis būt savai tautai par valdnieku, jo tu neesi izpildījis, ko tas Kungs bija tev pavēlējis.” (1. Sam. 10:8; 13:8, 13, 14.)

Tā kā Saulam trūka ticības, viņš augstprātīgi neievēroja Dieva pavēli gaidīt, līdz atnāks Samuēls un nesīs upurus Dievam. Cik ļoti Saula rīcība atšķīrās no tā, kā bija rīkojies Gideons, kas bija vadījis izraēliešu karaspēku agrāk! Jehova pavēlēja Gideonam samazināt viņa karaspēku no 32 tūkstošiem līdz 300 vīriem, un Gideons paklausīja. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ticēja Jehovam. Ar Jehovas palīdzību viņš uzvarēja iebrucēju karaspēku, kurā bija 135 tūkstoši karotāju. (Soģu 7:1—7, 17—22; 8:10.) Jehova būtu palīdzējis arī Saulam. Bet, tā kā Sauls nepaklausīja Dievam, izraēlieši pieredzēja filistiešu sirotāju uzbrukumus. (1. Sam. 13:17, 18.)

Kā mēs pieņemam lēmumus, kad esam nonākuši grūtā situācijā? Cilvēkiem, kam trūkst ticības, varētu šķist izdevīgāk neņemt vērā Dieva principus. Tā kā Samuēls nebija atnācis, Saulam, iespējams, likās, ka viņš ir pieņēmis saprātīgu lēmumu. Bet tie, kas vēlas iegūt Dieva labvēlību, uzskata, ka vienīgā pareizā rīcība ir sekot Bībeles principiem.

Jehova atmet Saulu

Kad izraēlieši bija devušies karā pret amalekiešiem, Sauls izdarīja vēl kādu nopietnu pārkāpumu. Amalekieši bija izpelnījušies Dieva nelabvēlību, jo pēc izraēliešu iziešanas no Ēģiptes viņi bez iemesla bija tiem uzbrukuši. (2. Moz. 17:8; 5. Moz. 25:17, 18.) Turklāt amalekieši bija pievienojušies citām tautām, kuras soģu laikā karoja ar Dieva izredzēto tautu. (Soģu 3:12, 13; 6:1—3, 33.)  Tāpēc Jehova amalekiešiem lika atbildēt par viņu ļaunajiem darbiem un pavēlēja Saulam izpildīt tiem spriedumu. (1. Sam. 15:1—3.)

Taču Sauls neizpildīja Jehovas pavēli iznīcināt naidīgos amalekiešus un viņu īpašumus — viņš paņēma gūstā viņu ķēniņu un arī pataupīja viņu labākos lopus. Kas notika, kad Samuēls Saulam norādīja uz šo pārkāpumu? Sauls centās novelt vainu uz citiem, sacīdams: ”Ļaudis.. ir pataupījuši treknākās avis un brangākos vēršus kā kaujamo upuri tam Kungam.” Neatkarīgi no tā, vai Sauls šos dzīvniekus tiešām bija nodomājis upurēt vai ne, viņš nebija paklausījis Jehovas pavēlei. Sauls vairs nejutās ”niecīgs savās acīs”. Uzsvērdams, ka Sauls ir rīkojies nepareizi, Dieva pravietis teica: ”Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību tā Kunga balsij? — Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris.. Tādēļ ka tu esi atmetis tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš!” (1. Sam. 15:15, 17, 22, 23.)

Kad Jehova atrāva Saulam svēto garu un savu svētību, ķēniņu savā varā pārņēma ”ļauns gars”. Turpmāk Saula nostāju raksturoja aizdomas un skaudība pret Dāvidu, kuram Jehova bija nolēmis piešķirt ķēniņa varu. Sauls ne reizi vien centās Dāvidu nogalināt. Viņš redzēja, ka ”tas Kungs bija ar Dāvidu”, un viņš ”bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja”. Sauls vajāja Dāvidu un pat pavēlēja nonāvēt 85 priesterus un daudzus citus cilvēkus. Nav brīnums, ka Jehova Saulu atmeta. (1. Sam. 16:14; 18:11, 25, 28, 29; 19:10, 11; 20:32, 33; 22:16—19.)

Kad filistieši atkal uzbruka Izraēlai, Sauls, izmisīgi meklēdams palīdzību, iesaistījās spiritismā. Taču jau nākamajā dienā viņš kaujā tika smagi ievainots un izdarīja pašnāvību. (1. Sam. 28:4—8; 31:3, 4.) Par Izraēlas pirmo ķēniņu, kas kļuva nepaklausīgs Dievam, Bībelē ir teikts: ”Sauls nomira savu ļauno darbu dēļ, ko viņš bija nodarījis pret to Kungu, — tā Kunga vārda dēļ, ko viņš nebija turējis, un arī tāpēc, ka viņš bija griezies pie mirušo garu izsaucējas un bija to izvaicājis, bet nebija jautājis to Kungu.” (1. Laiku 10:13, 14.)

Saula bēdīgais piemērs skaidri parāda, ka paklausība Jehovam ir labāka par jebkādiem upuriem. ”Šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti,” rakstīja apustulis Jānis. (1. Jāņa 5:3.) Nekad neaizmirsīsim šo svarīgo patiesību — paliekoša draudzība ar Dievu ir atkarīga no mūsu paklausības viņam.

[Attēls 21. lpp.]

Kad Sauls tika izraudzīts par ķēniņu, viņš bija pazemīgs

[Attēls 23. lpp.]

Kāpēc Samuēls teica Saulam, ka ”paklausība ir labāka nekā upuris”?