Nekad neatstāsim savus ticības biedrus

”DESMIT gadus mēs bijām biznesa pasaules apžilbināti un dzīvojām lielā pārticībā. Kaut arī mēs bijām uzauguši kristiešu ģimenēs, mēs bijām attālinājušies no draudzes, un mums nebija garīga spēka atgriezties,” stāsta Jaroslavs un viņa sieva Beāta. *

Kāds cits brālis, vārdā Mareks, atceras: ”Sociālo un politisko pārmaiņu dēļ, kādas risinājās Polijā, man ilgstoši nebija pastāvīga darba. Es jutos gluži izmisis. Iepriekš es biju baidījies dibināt savu uzņēmumu, jo man trūka vajadzīgo spēju. Visbeidzot es tomēr padevos kārdinājumam uzsākt savu biznesu, domādams, ka tā varēšu labāk parūpēties par ģimenes materiālajām vajadzībām un ka mans garīgums nekādi necietīs. Vēlāk es sapratu, cik aplams bija šāds viedoklis.”

Pasaulē, kur dzīves dārdzība un bezdarba līmenis tikai pieaug, daži krīt izmisumā un pieņem nesaprātīgus lēmumus. Ir brāļi, kas nolemj veikt virsstundu darbu, strādāt vairākās darbavietās vai sākt savu biznesu, lai gan viņiem nav pieredzes šajā jomā. Viņi nospriež, ka papildu ienākumi palīdzēs ģimenei  un ka viņu garīgums necietīs. Tomēr neparedzēti apstākļi, kā arī ekonomiskā nestabilitāte spēj izjaukt pat pašus labākos plānus. Iznākumā daudzi ir iekrituši alkatības lamatās un ir upurējuši garīgās vērtības par labu materiālajām. (Sal. Māc. 9:11, 12.)

Daži brāļi un māsas ir tik ļoti aizrāvušies ar pasaulīgiem mērķiem, ka viņiem vairs nav laika personiskai Bībeles pētīšanai, sapulcēm un sludināšanai. Tas nenoliedzami kaitē viņu garīgumam un attālina viņus no Jehovas. Tāpat viņi, iespējams, pamet novārtā vēl kaut ko svarīgu — attiecības ar ticības biedriem. (Gal. 6:10.) Daži mazpamazām atstāj kristīgo brāļu saimi. Nopietni pārdomāsim šo jautājumu.

Mums ir pienākums atbalstīt ticības biedrus

Mēs visi esam brāļi un māsas, un mums ir daudz iespēju apliecināt savstarpēju mīlestību. (Rom. 13:8.) Jūs noteikti savā draudzē esat redzējuši kādu, kam ir vajadzīga palīdzība. (Īj. 29:12.) Varbūt kādam trūkst iztikas līdzekļu. Uz šādu situāciju ir attiecināmi apustuļa Jāņa vārdi: ”Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” (1. Jāņa 3:17.)

Varbūt jūs kādreiz esat ievērojuši šādas vajadzības un esat citiem dāsni palīdzējuši. Taču mūsu rūpes par brāļiem un māsām neaprobežojas tikai ar finansiālu atbalstu. Dažiem varbūt ir nepieciešama palīdzība, jo viņi jūtas vientuļi vai nomākti. Iespējams, viņi cīnās ar nevērtības sajūtu, cieš no smagas slimības vai ir zaudējuši kādu tuvu cilvēku. Viens veids, kā mēs varam viņus uzmundrināt, ir sarunāties ar viņiem, tā apliecinot, ka mums nav vienaldzīgas viņu emocionālās un garīgās vajadzības. (1. Tes. 5:14.) Šāda iejūtība nostiprina kristīgās mīlestības saites, kas mūs vieno ar brāļiem un māsām.

It īpaši draudzes garīgajiem ganiem paveras iespējas līdzjūtīgi uzklausīt draudzes locekļus, apliecināt viņiem sapratni un ar mīlestību sniegt uz Bībeli balstītus padomus. (Ap. d. 20:28.) Tā draudzes pārraugi seko priekšzīmei, kādu rādīja apustulis Pāvils, kuram bija sirsnīgas jūtas pret garīgajiem brāļiem un māsām. (1. Tes. 2:7, 8.)

Taču, ja kristietis nomaldītos no Dieva ganāmpulka, kā gan viņš varētu pildīt pienākumu atbalstīt savus ticības biedrus? Pat draudzes vecākie nav pasargāti no kārdinājuma nodoties materiālistiskiem mērķiem. Kas varētu notikt, ja kristietis sāktu tiekties pēc tiem?

 Kad dzīves raizes ņem virsroku

Centieni apmierināt ģimenes materiālās vajadzības nereti var radīt raizes un novērst mūsu skatienu no garīgām vērtībām. (Mat. 13:22.) Mareks, kura vārdi bija citēti iepriekš, paskaidro: ”Kad mans uzņēmums bankrotēja, es nolēmu atrast labi apmaksātu darbu ārzemēs. Es aizbraucu uz trim mēnešiem, tad atkal uz trim un tā tālāk, bet mājās katrreiz pavadīju tikai īsu brīdi. Mana sieva, kas nav kristiete, emocionālā ziņā no tā ļoti cieta.”

Ģimenes dzīve nebija vienīgā joma, kurā radās problēmas. Mareks turpina: ”Man darbā nācās ne tikai pavadīt garas stundas neciešamā svelmē, bet arī būt kopā ar rupjiem cilvēkiem, kas centās iedzīvoties uz citu rēķina. Viņi bija īsti ekspluatatori. Es jutos nomākts un pazemots. Man nebija laika, lai rūpētos par savu garīgumu, un es sāku šaubīties, vai es spēju palīdzēt citiem.”

Ņemot vērā bēdīgās sekas, kādas bija Mareka lēmumam, mums būtu rūpīgi jāapsver sava situācija. Pat ja pārcelšanās uz ārzemēm atrisinās finansiālās grūtības, vai tā neradīs citas problēmas? Piemēram, kas notiks ar ģimenes garīgo un emocionālo labklājību? Vai tad, ja pārcelsimies, mēs nezaudēsim saikni ar draudzi? Vai tā mēs nelaupīsim sev godpilno iespēju kalpot ticības biedriem? (1. Tim. 3:2—5.)

Tomēr nav noteikti jāstrādā svešā zemē, lai pārmērīgi nodotos laicīgajam darbam. Pievērsiet uzmanību, kas notika ar Jaroslavu un Beātu. ”Viss sākās pavisam nevainīgi,” stāsta Jaroslavs. ”Neilgi pēc kāzām mēs kādā izdevīgā vietā atvērām nelielu veikaliņu, kurā tirgojām hotdogus. Mēs guvām labu peļņu un nolēmām paplašināt savu uzņēmumu. Tā kā mēs bijām ļoti aizņemti, mēs mēdzām izlaist kristiešu sapulces. Drīz vien es pārstāju kalpot par pionieri un draudzes kalpotāju. Sajūsmināti par augošajiem ienākumiem, mēs atvērām lielu veikalu un nodibinājām kopīgu uzņēmumu ar kādu pasaulīgu cilvēku. Jau drīz es braukāju uz ārzemēm, parakstīdams līgumus par miljoniem dolāru. Es reti biju mājās, un manas saites ar sievu un meitu kļuva vājākas. Galu galā plaukstošais bizness ieaijāja mūs garīgā miegā. Mēs bijām pilnīgi nošķīrušies no draudzes un nemaz nedomājām par mūsu brāļiem un māsām.”

Ko mēs no tā varam mācīties? Vēlēšanās izveidot sev tādu kā paradīzes stūrīti kristietim var kļūt par lamatām un radīt viņā bezrūpīgu attieksmi, kuras dēļ viņš var pat zaudēt ”savas drēbes” — to, kas viņu ļauj pazīt kā kristieti. (Atkl. 16:15.) Ja ar mums tā notiktu, mēs nošķirtos no brāļiem un māsām, kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība.

Godīgi izvērtēsim sevi

Varbūt mēs sliecamies domāt: ”Ar mani tas nekad nenotiks!” Tomēr ikvienam no mums būtu nopietni jāizvērtē, cik daudz mums patiesībā ir vajadzīgs. ”Mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest,” rakstīja Pāvils, ”bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Tim. 6:7, 8.) Protams, dažādās valstīs dzīves līmenis ir atšķirīgs. Tas, kas attīstītā valstī cilvēkiem šķiet pats nepieciešamākais, citviet var šķist lieka greznība.

Lai kāda būtu situācija mūsu dzīvesvietā, mums jāņem vērā Pāvila tālākie vārdi: ”Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.” (1. Tim. 6:9.) Slazds parasti tiek rūpīgi nomaskēts, lai upuris tiktu pārsteigts nesagatavots. Kas mums var palīdzēt, lai ”kaitīgas iegribas” mums nekļūtu par slazda valgu?

Ja noteiksim skaidras prioritātes, mums būs vieglāk atrast laiku kalpošanai Jehovam, pie kuras pieder arī personiska Bībeles pētīšana.  Iedziļināšanās Bībelē un lūgšanas kristieti ”sagatavo katram labam darbam”, lai viņš spētu palīdzēt citiem. (2. Tim. 2:15; 3:17.)

Vairākus gadus draudzes vecākie ar mīlestību centās uzmundrināt un stiprināt Jaroslavu. Galu galā viņš veica lielas pārmaiņas savā dzīvē. Viņš saka: ”Par pavērsiena punktu kļuva saruna, kuras laikā vecākie no Bībeles nolasīja piemēru par bagāto jaunekli, kas vēlējās iegūt mūžīgu dzīvi, bet nebija gatavs atteikties no sava īpašuma. Tad viņi taktiski pajautāja, kā es šo gadījumu varētu attiecināt uz sevi. Tas man atvēra acis!” (Sal. Pam. 11:28; Marka 10:17—22.)

Jaroslavs godīgi izvērtēja savu dzīvi un nolēma atstāt lielo biznesu. Divu gadu laikā viņš un viņa ģimene atguva garīgos spēkus. Tagad viņš kalpo brāļiem un māsām, būdams draudzes vecākais. Jaroslavs stāsta: ”Kad brāļi un māsas tik ļoti aizraujas ar biznesu, ka sāk pamest novārtā garīgumu, es atsaucos uz savu piemēru, lai paskaidrotu, cik nesaprātīgi ir uzņemties svešu jūgu kopā ar neticīgajiem. Nav viegli atteikties no vilinošiem piedāvājumiem un atturēties no negodīgiem paņēmieniem.” (2. Kor. 6:14.)

Arī Mareks guva sūru mācību. Kaut arī labi apmaksātais darbs ārzemēs palīdzēja viņa ģimenei materiālā ziņā, cieta viņa attiecības ar Dievu un ticības biedriem. Pēc kāda laika viņš pārvērtēja savas prioritātes. ”Gadiem ilgi mana situācija bija tāda, kādā savulaik bija nonācis Baruhs, kas bija sācis ”meklēt sev.. ko lielu”. Tad es izkratīju Jehovas priekšā savu sirdi un pastāstīju viņam par savām raizēm. Tagad es jūtu, ka esmu atguvis garīgu līdzsvaru.” (Jer. 45:1—5.) Patlaban Mareks tiecas pēc ”teicama darba” — viņam ir mērķis kļūt par draudzes vecāko. (1. Tim. 3:1.)

Ikvienu, kas apsver iespēju doties uz ārzemēm labāk apmaksāta darba meklējumos, Mareks brīdina: ”Atrodoties ārzemēs, ir ļoti viegli iekrist ļaunās pasaules lamatās. Vāja vietējās valodas prasme traucē domu apmaiņai ar citiem. Tu varbūt atgriezies mājās ar naudu, bet tev ir arī garīgas rētas, kuru sadziedēšana var prasīt daudz laika.”

Ja uzturēsim līdzsvaru starp laicīgo darbu un mūsu pienākumu atbalstīt ticības biedrus, mēs iepriecināsim Jehovu. Tāpat mēs ar savu piemēru varam palīdzēt citiem pieņemt saprātīgus lēmumus. Tiem, kuriem klājas grūti, ir vajadzīgs brāļu un māsu atbalsts, līdzjūtība un labais piemērs. Draudzes vecākie un citi nobrieduši kristieši var palīdzēt ticības biedriem saglabāt līdzsvaru un nepadoties dzīves raizēm. (Ebr. 13:7.)

Nekad nepieļausim, ka, aizrāvušies ar laicīgo darbu, mēs atstātu savus ticības biedrus. (Filip. 1:10.) Centīsimies būt ”bagāti Dievā” un padarīsim Dieva Valstību par galveno savā dzīvē! (Lūk. 12:21.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 21. lpp.]

Vai laicīgais darbs jums netraucē regulāri apmeklēt sapulces?

[Attēli 23. lpp.]

Vai jūs augstu vērtējat iespēju palīdzēt garīgajiem brāļiem un māsām?