Bībele maina cilvēku dzīvi

KĀ NESABIEDRISKS, agresīvs panks iemācījās mīlēt cilvēkus un nesavtīgi tiem palīdzēt? Kas kādu meksikāni pamudināja atteikties no netikumīga dzīvesveida? Kāpēc izcils japāņu velobraucējs atstāja lielo sportu, lai kalpotu Dievam? Uzzināsim, ko viņi stāsta par sevi.

”Es biju rupjš, augstprātīgs un agresīvs.” DENISS O’BĒRNS

DZIMŠANAS GADS: 1958

VALSTS: LIELBRITĀNIJA

AGRĀK BIJIS PANKS

MANA PAGĀTNE. Tā kā mans tēvs ir īrs, es kopš bērnības piederēju pie Īrijas katoļu baznīcas. Taču bieži man bija jāiet uz baznīcu vienam, un es to darīju bez īpaša entuziasma. Tomēr man bija interese par Dievu. Es regulāri skaitīju tēvreizi, un vēl tagad atceros, kā vakarā, gultā gulēdams, prātoju par tās nozīmi. Es to sadalīju atsevišķās daļās un mēģināju saprast, ko katra no tām nozīmē.

Pusaudža vecumā es iesaistījos rastafariešu kustībā, un mani interesēja arī politiskās idejas, ko pauda Antinacistu līga. Taču visvairāk mani aizrāva pankroka dumpīgais gars. Es sāku lietot narkotikas, īpaši marihuānu, ko smēķēju gandrīz katru dienu. ”Man viss vienalga!” — tāda bija mana dzīves devīze, un es daudz dzēru, pārgalvīgi riskēju ar dzīvību un vispār nedomāju par apkārtējiem. Es biju ļoti nesabiedrisks un tikpat kā ne ar vienu nerunāju, ja neuzskatīju, ka saruna varētu būt interesanta. Es pat atteicos fotografēties. Atskatoties pagātnē, tagad es redzu, ka biju rupjš, augstprātīgs un agresīvs. Labs un laipns es biju vienīgi pret tiem, kas man bija tuvi.

Ap 20 gadu vecumu man parādījās interese par Bībeli. Kāds draugs, kas tirgoja narkotikas, cietumā bija sācis to lasīt, un mēs ar viņu mēdzām risināt garas sarunas par reliģiju, baznīcu un Sātana ietekmi uz pasauli. Es nopirku Bībeli un sāku patstāvīgi to pētīt. Mēs ar draugu abi lasījām kādu Bībeles fragmentu, pēc tam satikāmies, lai to apspriestu, un tad izdarījām secinājumus. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus.

Lūk, ko mēs bijām sapratuši, analizējot izlasīto: mēs dzīvojam šīs pasaules pēdējās dienās; kristiešiem ir jāsludina labā vēsts par Dieva valstību; viņi nedrīkst piederēt pie šīs pasaules un iesaistīties tās politikā; Bībelē ir dotas pareizas morāles normas. Mēs bijām pārliecināti, ka Bībelē ir atrodama patiesība un tātad ir jābūt arī patiesajai reliģijai. Bet kura tā ir? Mēs padomājām par lielajām reliģijām ar to ārišķīgajām ceremonijām un iesaistīšanos politikā, un mums bija skaidrs, ka Jēzum ar tām nevar būt nekā kopīga. Secinājuši, ka tur mēs Dievu neatradīsim, mēs nolēmām izpētīt, ko piedāvā dažas mazāk pazīstamas reliģijas.

Mēs tikāmies ar dažādu ticību pārstāvjiem un katram no viņiem uzdevām vairākus jautājumus. Mēs zinājām, kas par šiem jautājumiem ir teikts Bībelē, tāpēc mums nebija grūti noteikt, vai viņu atbildes ir saskaņā ar Dieva Rakstiem. Pēc šīm sarunām es vienmēr lūdzu Dievu: ”Ja šie cilvēki pieder pie patiesās reliģijas, lūdzu, raisi manī vēlēšanos tikties ar viņiem vēlreiz.” Ritēja mēneši, bet es joprojām nebiju atradis ticību, kuras pārstāvji būtu atbildējuši saskaņā ar Bībeli, un man arī nebija radusies vēlēšanās kādu no viņiem satikt atkārtoti.

Beidzot mēs ar draugu iepazināmies ar Jehovas lieciniekiem. Mēs viņiem uzdevām tos pašus jautājumus un šoreiz saņēmām atbildes no Bībeles. Viss, ko viņi teica, precīzi saskanēja ar to, ko mēs jau bijām uzzinājuši. Tad mēs sākām uzdot jautājumus, uz kuriem vēl nebijām Bībelē atraduši atbildes, — piemēram, ko Dievs domā par smēķēšanu un narkotikām. Arī to viņi mums paskaidroja, balstoties uz Dieva Rakstiem. Mēs piekritām atnākt uz sapulci valstības zālē.

Man tas nebija viegli. Es biju tik nesabiedrisks, ka man nepatika visu šo draudzīgo, labi ģērbto cilvēku uzmanība. Dažiem, kas nāca pie manis parunāt, es pat piedēvēju liekulību, un man negribējās atkal nākt uz šīm sapulcēm. Bet, kā parasti, es lūdzu Dievu, lai viņš mani mudina vēlreiz tikties ar šiem cilvēkiem, ja viņi pārstāv patieso reliģiju, un es jutu, ka ļoti vēlos, lai Jehovas liecinieki man mācītu Bībeli.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Es sapratu, ka man būs jāatsakās no narkotikām, un tas man izdevās samērā viegli. Krietni grūtāk gāja ar smēķēšanu. Es vairākas reizes centos to atmest, bet nekādi nespēju to izdarīt. Kad es dzirdēju, ka citi vienkārši ir izmetuši cigaretes un pēc tam ne reizi nav smēķējuši, es runāju par to ar Jehovu. Galu galā ar Jehovas palīdzību man izdevās atbrīvoties arī no šīs atkarības. Tas man iemācīja, cik svarīgi ir godīgi un atklāti runāt ar Jehovu lūgšanās.

Man arī bija krasi jāmaina sava āriene un ģērbšanās stils. Kad es pirmo reizi apmeklēju sapulci, man bija spuraina panka frizūra ar koši zilu svītru pa vidu. Vēlāk es to pārkrāsoju spilgti oranžu. Es nēsāju džinsus un ar uzrakstiem apdrukātu ādas jaku un neredzēju vajadzību kaut ko mainīt, lai gan liecinieki draudzīgi ar mani par to runāja. Bet tad es dziļāk aizdomājos par to, kas teikts 1. Jāņa 2:15—17: ”Nemīliet ne pasauli, ne to, kas ir pasaulē. Kas mīl pasauli, tajā nav mīlestības pret Tēvu.” Es nonācu pie secinājuma, ka mana āriene liecina par mīlestību pret pasauli un, ja es vēlos paust mīlestību pret Dievu, man nāksies to mainīt. Tā es arī izdarīju.

Ar laiku es sapratu, ka ne jau tikai Jehovas liecinieki grib, lai es nāktu uz kristiešu sapulcēm. Ebrejiem 10:24, 25 mani pārliecināja, ka to vēlas Dievs. Kad es sāku apmeklēt visas sapulces un labāk iepazinu cilvēkus draudzē, es pieņēmu lēmumu kalpot Jehovam un kristījos.

KO ES ESMU IEGUVIS. Mani dziļi saviļņo doma, ka Jehova mums ļauj izveidot ar viņu tuvas attiecības. Viņa līdzjūtība un gādība mani ir mudinājusi sekot priekšzīmei, ko ir rādījis viņš un viņa Dēls Jēzus Kristus. (1. Pētera 2:21.) Es esmu sapratis, ka varu veidot kristīgu personību, nezaudējot savu individualitāti. Es esmu cītīgi pūlējies attīstīt sevī mīlestību pret cilvēkiem. Tāpat es cenšos sekot Kristus paraugam tajā, kā es izturos pret savu sievu un dēlu, un man dziļi rūp mani ticības biedri. Sekodams Kristum, es esmu ieguvis pašcieņu un iemācījies mīlēt cilvēkus.

”Viņi izturējās pret mani ar cieņu.” GVADALUPE VILJARREALS

DZIMŠANAS GADS: 1964

VALSTS: MEKSIKA

AGRĀK DZĪVOJIS NETIKUMĪGU DZĪVI

MANA PAGĀTNE. Es esmu dzimis Meksikā, Sonoras štatā, Ermosiljo pilsētā. Mūsu ģimene, kurā auga septiņi bērni, dzīvoja ļoti trūcīgā apkaimē. Tēvs nomira, kad es vēl biju mazs puika, un mātei nācās smagi strādāt, lai mūs visus uzturētu. Es parasti skraidīju apkārt basām kājām, jo mums nebija naudas apaviem, un es agri sāku strādāt, lai palīdzētu mammai. Tāpat kā daudzas citas ģimenes, mēs dzīvojām lielā saspiestībā.

Mammas tikpat kā nekad nebija mājās, tāpēc viņa nevarēja mūs, bērnus, pasargāt. Man bija tikai seši gadi, kad kāds piecpadsmitgadīgs pusaudzis sāka mani seksuāli izmantot, un tas turpinājās ilgu laiku. Iznākumā man izveidojās izkropļots priekšstats par seksu. Man likās, ka ir normāli just seksuālu tieksmi pēc vīriešiem. Es gan biju vērsies pēc palīdzības pie ārstiem un garīdzniekiem, taču viņi apgalvoja, ka ar mani viss ir kārtībā un manas izjūtas ir pilnīgi dabiskas.

14 gadu vecumā es nolēmu ģērbties un izturēties tā, lai visiem parādītu, ka esmu homoseksuāls. Tāds bija mans dzīvesveids turpmākos 11 gadus, kuru laikā es dzīvoju kopā ar vairākiem vīriešiem. Es apguvu friziera amatu un atvēru skaistumkopšanas salonu. Tomēr es nebiju laimīgs. Mana dzīve bija ciešanu un neuzticības pilna, un man bija sajūta, ka es dzīvoju nepareizi. Es sāku prātot: ”Vai tiešām nekur nav labu, krietnu cilvēku?”

Es iedomājos par savu māsu. Viņa bija sākusi mācīties Bībeli nodarbībās, ko vadīja Jehovas liecinieki, un kristījusies. Māsa centās dalīties ar mani tajā, ko bija iemācījusies, bet es viņā neklausījos. Tomēr es apbrīnoju viņu un viņas ģimeni. Es redzēju, ka māsa un viņas vīrs viens otru patiesi mīl un ciena un viņu starpā valda sirsnība. Vēlāk es piekritu, ka Jehovas liecinieki māca Bībeli arī man. Sākumā es mācījos bez īpašas intereses, bet tad viss mainījās.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Liecinieki mani uzaicināja uz sapulci, un es aizgāju. Tas, ko es tur pieredzēju, man bija kaut kas jauns. Cilvēki parasti mani apsmēja, bet liecinieki tā nerīkojās. Viņi mani laipni uzņēma un izturējās pret mani ar cieņu. Es jutos aizkustināts.

Labais iespaids par Jehovas lieciniekiem vēl vairāk nostiprinājās, kad es apmeklēju kongresu. Es redzēju, ka arī lielā pulkā šie cilvēki tiešām ir kā mana māsa — patiesi un sirsnīgi. Man prātā nāca doma: ”Varbūt šie ir tie labie un krietnie cilvēki, kurus es jau sen gribēju atrast.” Viņu mīlestība un vienotība mani pārsteidza, un mani dziļi iespaidoja fakts, ka uz visiem maniem jautājumiem viņi atbildēja, balstoties uz Bībeli. Es sapratu, ka Bībele ir tā, kas viņiem palīdz būt krietniem. Bet man bija arī skaidrs, ka nāksies veikt lielas izmaiņas, ja vēlos kļūt par vienu no viņiem.

Taisnību sakot, man bija jāmaina tikpat kā viss: mans sievišķīgais runasveids, manieres, apģērbs, frizūra un tāpat arī draugu loks. Agrākie draugi par mani zobojās un teica: ”Kam tev tas vajadzīgs? Ar tevi jau tāpat viss ir kārtībā. Met pie malas to Bībeli! Tev taču viss ir.” Man nenācās viegli pārtraukt savu netikumīgo dzīvesveidu.

Tomēr es zināju, ka šādas izmaiņas ir iespējamas, jo manu sirdi bija ietekmējuši vārdi no 1. Korintiešiem 6:9—11: ”Vai jūs nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? Neļaujieties maldiem! Ne netiklie, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne vīrieši, kas ļauj sevi izmantot pretdabiskiem sakariem, ne vīrieši, kas guļ ar vīriešiem, ..neiemantos Dieva valstību. Un daži no jums tādi bija. Bet mūsu Dievs jūs ir nomazgājis.” Jehova pagātnē ir palīdzējis cilvēkiem mainīties, un viņš palīdzēja arī man. Tas prasīja vairākus gadus, un cīņa bija smaga, bet mani ļoti stiprināja Jehovas liecinieku padomi un mīlestība.

KO ES ESMU IEGUVIS. Es esmu sakārtojis savu dzīvi un apprecējies, un mēs abi ar sievu cenšamies audzināt savu dēlu saskaņā ar Bībeles principiem. Mana agrākā dzīve ir palikusi tālu aiz muguras, un garīgā ziņā es jūtos bagāts un svētīts. Es kalpoju par draudzes vecāko, un man ir bijusi iespēja palīdzēt citiem uzzināt patiesību no Dieva Rakstiem. Mana mamma, redzot, kā es esmu izmainījies, bija tik laimīga, ka arī gribēja mācīties Bībeli, un tagad viņa ir kristīta Jehovas lieciniece. Arī viena no manām māsām, kas dzīvoja amorāli, mainīja savu dzīvesveidu un kristījās.

Pat daži no maniem agrākajiem paziņām tagad atzīst, ka esmu mainījies uz labo pusi. Es zinu, kam varu pateikties par šīm izmaiņām. Savulaik es meklēju speciālistu palīdzību, bet saņēmu tikai sliktus padomus, turpretī Jehova man tiešām palīdzēja. Es jutos pilnīgi nevērtīgs, bet viņš mani ievēroja un izturējās pret mani ar mīlestību un pacietību. Tam, ka varenais, gudrais un mīlošais Dievs pievērsa man uzmanību un gribēja man dot labāku dzīvi, bija izšķirīga nozīme.

”Es jutos vīlies, vientuļš un iztukšots.” KADZUHIRO KUŅIMOČI

DZIMŠANAS GADS: 1951

VALSTS: JAPĀNA

AGRĀK BIJIS VELOSPORTISTS

MANA PAGĀTNE. Es uzaugu klusā ostas pilsētiņā Sidzuokas prefektūrā Japānā. Mēs, astoņu cilvēku ģimene, dzīvojām nelielā namiņā, un manam tēvam bija velosipēdu darbnīca. Tētis mani kopš mazotnes ņēma līdzi uz velosacīkstēm, un viņš ieinteresēja mani par velosportu. Tētis gribēja, lai es kļūtu par profesionālu velosportistu, un, kad es vēl mācījos pamatskolā, viņš mani sāka nopietni trenēt. Vidusskolas laikā es trīs gadus pēc kārtas uzvarēju ikgadējās nacionālajās velobraukšanas sacensībās. Man piedāvāja mācīties universitātē, taču es izlēmu iestāties sporta skolā. 19 gadu vecumā es jau biju kļuvis par profesionālu sacīkšu riteņbraucēju.

Tobrīd mans galvenais mērķis bija kļūt par labāko riteņbraucēju Japānā. Es gribēju pelnīt daudz naudas, lai varētu nodrošināt mūsu ģimenei ērtu un stabilu dzīvi, tāpēc es pilnībā nodevos treniņiem. Kad nogurdinošos treniņos vai kādā grūtā trases posmā man uzmācās sajūta, ka vairs nav spēka, es atkal un atkal sev atkārtoju, ka esmu dzimis velosacīkstēm, man tikai ir jāsaņemas. Un es vienmēr saņēmos. Manas pūles drīz sāka nest augļus. Pirmajā sezonā es izcīnīju labākā jaunā riteņbraucēja titulu. Nākamajā gadā es kvalificējos sacensībām, kurās tiek noskaidrots Japānas čempions. Gadu gaitā, piedaloties šajās sacensībās, es sešas reizes finišēju otrais.

Iekļuvis riteņbraucēju elitē, es iemantoju iesauku ”Tokai stiprās kājas” (Tokai ir Japānas reģions). Es par katru cenu centos būt pirmais un sacīkstēs biju nesaudzīgs pret konkurentiem, tāpēc no manis baidījās. Mani ienākumi auga, un es varēju atļauties pirkt visu, ko vēlējos. Es iegādājos māju ar sporta zāli, kas bija aprīkota ar vislabākajiem trenažieriem, un nopirku luksusa automobili, kas maksāja gandrīz tikpat, cik māja. Lai nodrošinātu finansiālu stabilitāti, es sāku ieguldīt naudu nekustamajos īpašumos un vērtspapīros.

Tomēr es jutos vīlies, vientuļš un iztukšots. Tolaik man jau bija sieva un bērni, bet es bieži izturējos pret viņiem neiecietīgi un dusmojos par sīkumiem. Viņi mēdza ar bažām vērot manu sejas izteiksmi, mēģinādami saprast, vai es kārtējo reizi neesmu sliktā omā.

Pēc kāda laika Jehovas liecinieki sāka manai sievai mācīt Bībeli, un tas ievadīja lielas pārmaiņas. Sieva ieminējās, ka gribētu apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, un es nolēmu, ka mūsu ģimenei jāiet uz turieni visai kopā. Joprojām atceros vakaru, kad mūsu mājās ieradās draudzes vecākais, lai pasniegtu man pirmo Bībeles nodarbību. Tas, ko es mācījos, mani dziļi iespaidoja.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Nekad neaizmirsīšu, kādu iespaidu uz mani atstāja vārdi no Efesiešiem 5:5: ”Nevienam, kas ir netikls, netīrs vai alkatīgs, — tas ir, nevienam elku kalpam — nav mantojuma Kristus un Dieva valstībā.” Es sapratu, ka velosports ir cieši saistīts ar azartspēlēm un veicina alkatību. Mana sirdsapziņa kļuva nemierīga. Es sāku apzināties, ka tad, ja vēlos būt patīkams Dievam Jehovam, man būs jāatsakās no šī sporta. Bet man bija grūti pieņemt tādu lēmumu.

Tikko bija noslēgusies mana labākā sezona, un man ļoti gribējās turpināt sportista karjeru. Taču es biju pamanījis, ka, mācoties Bībeli, es kļūstu rāms un miermīlīgs, bet, lai uzvarētu sacensībās, man bija vajadzīgs pavisam cits gars. Kopš uzsāku nodarbības, es piedalījos velobraucienos tikai trīs reizes, tomēr sirdī es vēl nebiju pavisam atteicies no velosporta. Es arī raizējos, kā turpmāk uzturēšu ģimeni. Man likās, it kā es būtu iestrēdzis uz vietas un netiktu ne uz priekšu, ne atpakaļ. Radinieki bija kategoriski pret manu jauno ticību, un tēvs jutās manī dziļi vīlies. Pretrunīgu jūtu plosīts, es cietu no stresa un galu galā iedzīvojos divpadsmitpirkstu zarnas čūlā.

Šajā grūtajā laikā man palīdzēja tas, ka es nepārtraucu mācīties Bībeli un apmeklēt draudzes sapulces. Pakāpeniski mana ticība nostiprinājās. Es lūdzu, lai Jehova uzklausa manas lūgšanas un ļauj man saskatīt, kā viņš uz tām atbild. Liels atvieglojums bija arī manas sievas attieksme. Sieva teica, ka viņai nevajag lielu māju, lai viņa justos laimīga. Palēnām es garīgi augu.

KO ES ESMU IEGUVIS. Es pārliecinājos par Mateja 6:33 lasāmo Jēzus vārdu patiesumu. Jēzus teica: ”Tiecieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, un tas viss jums tiks dots.” Kā Jēzus ir apsolījis, mums vienmēr ir bijis viss dzīvei nepieciešamais. Kaut gan mani ienākumi tagad ir trīsdesmitreiz mazāki nekā velosportista karjeras laikā, šajos pēdējos 20 gados mūsu ģimenei nekā nav trūcis.

Vēl vairāk, strādājot un kalpojot Dievam plecu pie pleca ar ticības biedriem, es gūstu tādu prieku un gandarījumu, kādu agrāk nepazinu, un laiks paskrien nemanot. Arī mana ģimenes dzīve tagad ir daudz laimīgāka, un mani trīs dēli ar savām sievām uzticīgi kalpo Jehovam.