Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Es esmu pieredzējis daudz laba

Es esmu pieredzējis daudz laba

Es esmu pieredzējis daudz laba

Pastāstījis Arturs Bono

BIJA 1951. gads. Es un mana sieva Edīte bijām apgabala kongresā, un tur mēs dzirdējām paziņojumu par sapulci, uz kuru tika aicināti visi, kas vēlas kalpot par misionāriem.

”Iesim un paklausīsimies!” es iesaucos.

”Ārt, tas nav domāts mums!” Edīte iebilda.

”Nu ejam, Edij, mēs tikai paklausīsimies!”

Pēc sapulces klātesošajiem tika piedāvātas pieteikuma veidlapas mācībām Gileādas skolā.

”Aizpildīsim tās!” es mudināju.

”Bet, Ārt, kā būs ar mūsu vecākiem?”

Aptuveni pusotru gadu vēlāk mēs jau mācījāmies Gileādas skolā, pēc kuras mēs tikām norīkoti kalpot Dienvidamerikā, Ekvadorā.

Kā jūs droši vien nopratāt no mūsu sarunas kongresā, es biju visai izlēmīgs un nešaubījos, ka mums viss ir pa spēkam. Turpretī Edīte bija maiga un pazemīga. Viņa bija uzaugusi Elizabetā, nelielā pilsētiņā Pensilvānijas štatā (ASV), un nekad nebija devusies tālu no mājām un nebija satikusi nevienu ārzemnieku. Viņai bija grūti pamest ģimeni. Tomēr viņa ar prieku piekrita kalpot citā zemē. 1954. gadā mēs ieradāmies Ekvadorā, kur kalpojam par misionāriem vēl tagad. Pa šiem gadiem mēs esam pieredzējuši daudz laba. Vai jūs vēlētos vairāk uzzināt par mūsu dzīvi?

Gaišas atmiņas

Mūsu pirmā norīkojuma vieta bija Ekvadoras galvaspilsēta Kito, kas atrodas Andu kalnos aptuveni 2850 metrus virs jūras līmeņa. Lai no piekrastes pilsētas Gvajakilas nokļūtu Kito, mums bija vajadzīgas divas dienas, kurās mēs braucām gan ar vilcienu, gan kravas mašīnu. Mūsdienās šo pašu ceļu ar lidmašīnu var pieveikt tikai pusstundā! Kito pilsētā mēs sludinājām četrus neaizmirstamus gadus. Tad 1958. gadā notika vēl kaut kas labs: mani uzaicināja kļūt par rajona pārraugu.

Tajā laikā visā Ekvadorā bija tikai divi nelieli rajoni. Mēs ne tikai apciemojām draudzes, bet arī daudzas nedēļas gadā sludinājām indiāņu ciematos, kur nebija neviena Jehovas liecinieka. Par naktsmītni šādās vietās parasti varēja dabūt tikai mazu istabiņu bez logiem, kurā nebija nekā cita kā tikai gulta. Tāpēc mēs vadājām sev līdzi koka kasti, kurā bija petrolejas plītiņa, panna, šķīvji, mazgājamā bļoda, palagi, moskītu tīkls, apģērbs, vecas avīzes un dažas citas lietas. Ar avīzēm mēs parasti aizbāzām caurumus sienās, lai žurkām būtu nedaudz grūtāk iekļūt istabā.

Kaut arī šīs istabas bija tumšas un piekvēpušas, mums ir palikušas gaišas atmiņas par mūsu vēlajām vakara sarunām, ko mēs risinājām, sēdēdami uz gultas malas un ieturēdami vienkāršu maltīti, ko bijām pagatavojuši uz petrolejas plītiņas. Tā kā sava impulsīvā rakstura dēļ es bieži runāju, pirms biju padomājis, mana sieva reizēm izmantoja šos mierīgos brīžus, lai taktiski ieteiktu, kā būtu labāk izteikties, runājot ar ticības biedriem, ko mēs apmeklējām. Es ņēmu vērā viņas vārdus, un tā es spēju sniegt brāļiem un māsām lielāku uzmundrinājumu. Kad es neapdomīgā kārtā izteicos par kādu negatīvi, sieva neiesaistījās sarunā. Tā es mācījos saglabāt pozitīvu viedokli par ticības biedriem. Tomēr lielākoties mēs savās vēlajās sarunās apspriedām to, ko bijām izlasījuši Sargtornī vai pa dienu pieredzējuši sludināšanā. Un mēs patiešām pieredzējām daudz interesantu gadījumu!

Kā mēs atradām Karlosu

Kad mēs sludinājām Hipihapā, kas atrodas Ekvadoras rietumdaļā, mēs uzzinājām par kādu ieinteresētu cilvēku. Mums pateica tikai viņa vārdu — Karloss Mehija — un neko vairāk. Kad mēs no rīta atstājām savu īrēto istabu, mums nebija ne mazākās nojausmas, kur viņu meklēt, un mēs vienkārši devāmies uz labu laimi izraudzītā virzienā. Naktī bija spēcīgi lijis, tāpēc mums bija jāuzmanās no daudzajām bedrēm dubļainajās ielās. Es gāju sievai pa priekšu, līdz piepeši aiz muguras izdzirdēju izmisušu saucienu: ”Ārt!” Es pagriezos un ieraudzīju Edīti līdz ceļiem iegrimušu tumšajos dubļos. Tas izskatījās tik komiski, ka es būtu sācis smieties, ja nebūtu pamanījis viņas nelaimīgo seju.

Man izdevās izvilkt sievu no bedres, bet viņas kurpes palika iestigušas dubļos. Mūs vēroja kāds zēns un meitene, un es viņiem teicu: ”Ja jūs izdabūsiet kurpes ārā no dubļiem, es jums samaksāšu.” Acumirklī kurpes bija atrastas, taču Edītei bija nepieciešama vieta, kur sevi sakopt. Notiekošo bija redzējusi bērnu māte, un viņa mūs ieaicināja savā mājā, kur viņa manai sievai palīdzēja nomazgāt kājas, kamēr bērni tīrīja dubļainos apavus. Kad mēs jau gatavojāmies doties prom, notika kaut kas negaidīts. Es sievietei pajautāju, vai viņa nezina, kur mēs varētu atrast Karlosu Mehiju. Ļoti pārsteigta viņa atbildēja: ”Tas ir mans vīrs.” Ar laiku šī ģimene sāka mācīties Bībeli, un visi ģimenes locekļi galu galā tika kristīti. Pēc vairākiem gadiem Karloss, viņa sieva un divi no viņu bērniem kļuva par speciālajiem pionieriem.

Ceļa grūtības un aizkustinoša viesmīlība

Apmeklējot draudzes, mēs ceļā pieredzējām ne mazums grūtību. Mēs pārvietojāmies ar autobusiem, vilcieniem, kravas mašīnām, izdobtām kanoe un nelielām lidmašīnām. Reiz, kad mēs devāmies sludināt uz zvejnieku ciematiem, kas atrodas netālu no Kolumbijas robežas, ar mums kopā bija Džons Maklenakans, kurš kalpoja par apgabala pārraugu, un viņa sieva Dorotija. Mēs braucām ar kanoe, kurai bija piekaramais motors. Kādā brīdī līdzās laivai sāka peldēt haizivis, kas bija tik lielas kā mūsu laiva! Šis skats izbiedēja pat mūsu pieredzējušo stūrmani, un viņš steidzīgi virzīja laivu tuvāk krastam.

Tomēr ceļa grūtības atmaksājās ar uzviju. Apmeklējot draudzes, mēs iepazinām brīnišķīgus un viesmīlīgus ticības biedrus. Daudzkārt ģimenes, pie kurām mēs apmetāmies, mums uzstājīgi piedāvāja trīs maltītes dienā, lai gan viņi paši ēda tikai vienu reizi. Nereti brāļi un māsas mums atvēlēja vienīgo gultu mājā, bet paši gulēja uz grīdas. Mana sieva bieži teica: ”Šie dārgie brāļi un māsas man palīdz saprast, cik maz mums patiesībā ir vajadzīgs dzīvē.”

”Mēs negribam atteikties ne no vienas privilēģijas”

1960. gadā mēs pieredzējām vēl kaut ko labu — mūs uzaicināja uz Jehovas liecinieku filiāli Gvajakilā. Es kalpoju filiālē, bet Edīte sludināja kopā ar tuvējo draudzi, pie kuras mēs piederējām. Es nekad nebiju varējis sevi iedomāties veicam biroja darbu, un es tam jutos nepiemērots, taču, kā ir teikts Ebrejiem 13:21, Dievs ”ikkatrā labā darbā dara [mūs] spējīgus piepildīt viņa gribu”. Pēc diviem gadiem es saņēmu uzaicinājumu apmeklēt īpašus desmit mēnešu kursus, kas tika rīkoti Bruklinas Bētelē Ņujorkā. Tolaik tika gaidīts, ka uzaicināto brāļu sievas kursu laikā paliks savā norīkojuma vietā. Mana sieva saņēma vēstuli no Bruklinas. Tajā viņa tika lūgta rūpīgi pārdomāt, vai viņa ir gatava samierināties ar desmit mēnešus ilgu vīra prombūtni.

Atbildēdama uz šo vēstuli, Edīte rakstīja: ”Es esmu pārliecināta, ka tas nebūs vieglākais, ko man ir nācies pieredzēt, bet mēs zinām, ka Jehova mums noteikti palīdzēs izturēt jebkādas grūtības, kādas varētu rasties. [..] Mēs negribam atteikties ne no vienas privilēģijas, kāda mums varētu tikt piedāvāta, un nevēlamies laist garām nevienu iespēju būt labāk sagatavotiem savu uzdevumu veikšanai.” Kamēr es atrados Bruklinā, es katru nedēļu no sievas saņēmu pa vēstulei.

Kalpojam kopā ar uzticīgiem brāļiem un māsām

Veselības sarežģījumu dēļ mēs ar Edīti 1966. gadā atgriezāmies Kito, kur kalpojām par misionāriem, cieši sadarbojoties ar vietējiem brāļiem un māsām. Daudzi no viņiem bija izcili uzticības paraugi.

Kādai uzticīgai kristietei bija neticīgs vīrs, kurš viņu bieži sita. Kādu dienu sešos no rīta mēs saņēmām ziņu, ka viņa atkal ir piekauta. Es aizsteidzos uz māsas māju. Kad es viņu ieraudzīju, man bija grūti noticēt savām acīm. Viņa gulēja gultā, viņas seja bija pietūkusi, un viņa visa bija vienos zilumos. Vīrs bija viņu sitis ar slotaskātu, līdz tas bija pārlūzis. Vēlāk tajā pašā dienā es vēlreiz iegriezos pie šīs māsas un satiku arī viņas vīru. Kad es viņam pateicu, ka viņš ir rīkojies kā visīstākais gļēvulis, viņš nevarēja vien beigt atvainoties sievai.

Mana veselība uzlabojās, un septiņdesmito gadu sākumā es atsāku kalpot par rajona pārraugu. Pie mūsu rajona piederēja Ibarras pilsēta. Kad mēs bijām apmeklējuši šo pilsētu piecdesmito gadu beigās, tajā bija tikai divi Jehovas liecinieki — viens misionārs un kāds vietējais brālis. Tāpēc mēs ar nepacietību gaidījām, kad varēsim ieraudzīt daudzos brāļus un māsas, kas Ibarrā bija pievienojušies Jehovas kalpu saimei.

Kad mēs pirmoreiz bijām draudzes sapulcē Ibarrā, kādu sapulces daļu vadīja brālis Rodrigo Vaka. Kad viņš uzdeva jautājumu, klātesošie nevis cēla rokas, bet gan sauca: ”Jo, jo!” (”Es, es!”) Mēs ar Edīti neizpratnē saskatījāmies. ”Kas te notiek?” es pie sevis domāju. Vēlāk mēs uzzinājām, ka brālis Vaka ir akls, bet viņš pazīst draudzes locekļus pēc balsīm. Viņš tiešām ir gans, kas labi zina savas avis! Tas mums atsauca prātā Jāņa 10:3, 4, 14, kur ir teikts, ka Labais Gans pazīst visas savas avis un avis pazīst viņu. Tagad Ibarrā ir sešas spāņu valodas draudzes, viena kečvu un viena zīmju valodas draudze. Brālis Vaka joprojām uzticīgi kalpo par draudzes vecāko un speciālo pionieri. *

Esam pateicīgi par Jehovas labestību

1974. gadā mēs izjutām vēl vienu Jehovas labestības izpausmi. Mūs atkal uzaicināja kalpot Bētelē, kur es sākumā veicu savus agrākos pienākumus, bet vēlāk mani iecēla par filiāles komitejas locekli. Edīte vispirms strādāja virtuvē, bet tad viņai uzticēja gādāt par ienākošo pastu. Tas ir viņas uzdevums līdz pat šai dienai.

Gadu gaitā mums ir bijis prieks sagaidīt Ekvadorā desmitiem Gileādas absolventu. Šie misionāri veicina kristīgu briedumu un dedzību draudzēs, kurās viņi kalpo. Tāpat mums ir uzmundrinoši redzēt, ka simtiem brāļu un māsu no vairāk nekā 30 valstīm ir ieradušies kalpot Ekvadorā. Mūs dziļi iespaido viņu pašaizliedzība. Daži no viņiem ir pārdevuši savas mājas un atstājuši ienesīgu darbu, lai varētu kalpot tur, kur ir lielāka nepieciešamība pēc Valstības sludinātājiem. Viņi ir iegādājušies transportlīdzekļus, lai sludinātu attālos apvidos, ir veidojuši jaunas draudzes un palīdzējuši būvēt Valstības zāles. No citām zemēm ir ieradušās daudzas neprecētas māsas, lai šeit kalpotu par pionierēm, un viņas tiešām ir dedzīgas un prasmīgas sludinātājas!

Savā ilgajā mūžā, ko esmu pavadījis, kalpojot Jehovam, es esmu pieredzējis daudz laba. Vissvarīgākais no tā ir tuvas attiecības ar Jehovu. Tāpat es esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka viņš man ir devis ”palīgu”. (1. Moz. 2:18.) Atskatoties uz vairāk nekā 69 laulībā pavadītiem gadiem, es domāju par vārdiem no Salamana Pamācībām 18:22: ”Kas atrod sev laulātu draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu.” Man vienmēr ir bijis patīkami būt kopā ar Edīti. Viņa man ir palīdzējusi ļoti daudzos veidos. Viņa ir arī bijusi mīloša meita savai mātei. Kopš brīža, kad mēs ieradāmies Ekvadorā, mana sieva katru nedēļu rakstīja mātei vēstules, un viņa to darīja līdz pat 1990. gadam, kad viņas māte 97 gadu vecumā nomira.

Tagad man ir 90 gadi, bet Edītei — 89. Mēs esam laimīgi, ka aptuveni 70 cilvēkiem esam varējuši palīdzēt iepazīt Jehovu. Mēs tiešām priecājamies, ka pirms 60 gadiem pieteicāmies mācīties Gileādas skolā. Šis lēmums mums ir ļāvis pieredzēt daudz laba.

[Zemsvītras piezīme]

^ 29. rk. Brāļa Vakas dzīvesstāsts ir publicēts 1985. gada 8. septembra Atmostieties! (angļu val.).

[Attēls 29. lpp.]

Ņujorkā, ”Yankee” stadionā, kopā ar citiem misionāriem, ar kuriem bijām mācījušies Gileādas skolā, 1958. gads

[Attēls 31. lpp.]

Viesojamies pie kādas Jehovas liecinieku ģimenes, 1959. gads

[Attēls 32. lpp.]

Pie Ekvadoras Bēteles, 2002. gads