Bībele maina cilvēku dzīvi

KĀPĒC kāda sieviete vairāk nekā 60 gadu vecumā pārstāja pielūgt elkus? Kas pamudināja kādu sintoistu priesteri pamest kalpošanu svētnīcā un kļūt par kristieti? Kā sieviete, ko vecāki tūlīt pēc piedzimšanas nodeva adopcijai, tika galā ar pamestības sajūtu? Izlasiet, ko šie cilvēki ir pastāstījuši par sevi!

”Tagad kalpoju nevis elkiem, bet Jehovam.” ABA DANSŪ

DZIMŠANAS GADS: 1938

VALSTS: BENINA

AGRĀK: PIELŪDZA ELKUS

MANA PAGĀTNE. Es esmu uzaugusi Sočahuī ciemā, kas atrodas purvainā apvidū netālu no kāda ezera. Cieminieki nodarbojas ar zvejošanu, audzē liellopus, kazas, cūkas un mājputnus. Šajā apvidū nav ceļu, tāpēc cilvēki pārvietojas ar laivām. Mājas te lielākoties būvē no koka un zāles un dažkārt no ķieģeļiem. Lai gan iedzīvotāji pārsvarā ir trūcīgi, noziedzības ir mazāk nekā pilsētās.

Kad es vēl biju maza, tēvs mani un manu māsu aizsūtīja uz kādu klosteri, lai mēs apgūtu tradicionālo reliģiju, proti, fetišismu. Kad es pieaugu, es sāku pielūgt jorubu dievu Oduduvu. Es uzcēlu šim dievam svētnīcu un tur pastāvīgi ziedoju jamsu, palmu eļļu, gliemežus, vistas, baložus un citas radības. Bieži vien es tam iztērēju gandrīz visus savus līdzekļus.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Kad es sāku mācīties Bībeli, es uzzināju, ka vienīgais patiesais Dievs ir Jehova un ka viņam nav pieņemama elku pielūgsme. (2. Mozus 20:4, 5; 1. Korintiešiem 10:14.) Man bija skaidrs, kas man jādara. Es izmetu tēlus un atbrīvoju māju no visa, kas saistīts ar elkdievību, pārstāju izvaicāt pareģus un vairs nepiedalījos vietējos rituālos un bēru ceremonijās.

Tolaik man jau bija pāri sešdesmit, un veikt šādas izmaiņas dzīvē man nebija viegli. Draugi, tuvinieki un kaimiņi mani nosodīja un izsmēja. Bet es lūdzu, lai Jehova mani stiprinātu un es spētu rīkoties pareizi. Lielu mierinājumu man sniedza vārdi, kas lasāmi Sālamana pamācībās 18:10: ”Jehovas vārds ir stiprs tornis, taisnais steidzas turp un rod aizsardzību.”

Man ļoti palīdzēja arī tas, ka es apmeklēju Jehovas liecinieku sapulces. Tur es izjutu kristīgu mīlestību. Mani tiešām iespaidoja, ka Jehovas liecinieki cenšas dzīvot pēc augstām morāles normām, kādas izklāstītas Bībelē. Tas viss mani pārliecināja, ka es esmu atradusi patieso reliģiju.

KO ES ESMU IEGUVUSI. Bībeles principu izmantošana man ir palīdzējusi uzlabot attiecības ar maniem bērniem. Turklāt es esmu atbrīvojusies no smagas nastas — agrāk es izšķiedu savus līdzekļus, ziedojot nedzīviem elkiem, no kuriem nebija nekāda labuma. Bet nu es pielūdzu Jehovu, kurš ir apsolījis, ka atrisinās visas mūsu problēmas uz mūžīgiem laikiem. (Atklāsmes 21:3, 4.) Es esmu tik priecīga, ka tagad kalpoju nevis elkiem, bet Jehovam! Viņš man ir dāvājis īstu drošību un aizsardzību.

”Es jau no bērnības biju meklējis Dievu.” SINDZI SATO

DZIMŠANAS GADS: 1951

VALSTS: JAPĀNA

AGRĀK: SINTOISTU PRIESTERIS

MANA PAGĀTNE. Es uzaugu nelielā pilsētiņā, kas atrodas Fukuokas prefektūrā. Mani vecāki bija ļoti reliģiozi un mani jau no bērna kājas mācīja godāt sintoisma dievus. Kopš zēna gadiem es bieži domāju par savu glābšanu un ļoti vēlējos palīdzēt cilvēkiem, kas bija nonākuši grūtībās. Es atceros, kā reiz, kad vēl mācījos pamatskolā, skolotājs jautāja, par ko mēs gribētu kļūt, kad būsim izauguši. Maniem klasesbiedriem bija ļoti konkrēti mērķi, piemēram, kāds gribēja kļūt par zinātnieku. Bet es teicu, ka vēlos kalpot Dievam, un visi sāka par mani smieties.

Pēc vidusskolas es nolēmu iegūt reliģisku izglītību. Mācību laikā es iepazinos ar sintoistu priesteri, kas brīvajā laikā lasīja kādu grāmatu melnos vākos. Reiz viņš man pajautāja: ”Sato, vai tu zini, kas tā par grāmatu?” Es biju redzējis grāmatas vāku, tāpēc teicu, ka tā ir Bībele. Priesteris man sacīja: ”Ikvienam, kas vēlas kļūt par sintoistu priesteri, noteikti jāizlasa šī grāmata.”

Es tūlīt pat nopirku Bībeli un noliku plauktā goda vietā. Man tā bija dārga, taču nebija laika to lasīt, jo studiju dēļ es biju ļoti aizņemts. Pēc studijām es kļuvu par priesteri kādā sintoistu svētnīcā. Mans bērnu dienu sapnis bija īstenojies!

Taču kalpošana svētnīcā, kā izrādījās, nebija gluži tāda, kādu es to biju iztēlojies. Lielākajai daļai priesteru trūka mīlestības, un viņiem maz rūpēja, kas notiek ar citiem. Daudziem nemaz nebija īstas ticības. Kāds no maniem priekšniekiem pat teica: ”Ja tu gribi šajā amatā gūt panākumus, tev jārunā tikai par filozofiskiem jautājumiem. Par ticību runāt nedrīkst.”

Šādu izteikumu dēļ es vīlos sintoismā. Lai gan es joprojām pildīju priestera pienākumus svētnīcā, es sāku interesēties par citām reliģijām. Taču neviena no tām nešķita labāka. Jo vairāk es uzzināju par citām ticībām, jo dziļāka bija mana vilšanās. Man likās, ka nevienā reliģijā nav patiesības.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. 1988. gadā kāds budists man ieteica lasīt Bībeli. Es uzreiz atcerējos sintoistu priesteri, kurš mani pirms daudziem gadiem bija mudinājis darīt to pašu, un nospriedu, ka beidzot man tas ir jādara. Tiklīdz es sāku lasīt Bībeli, es vairs nespēju no tās atrauties. Reizēm es lasīju augu nakti un pacēlu galvu tikai tad, kad manā logā iespīdēja pirmie saules stari.

Drīz vien manī modās vēlēšanās lūgt Dievu, par kuru stāstīts Bībelē. Sākumā es pie viņa vērsos ar vārdiem, kas lasāmi Mateja 6:9—13. Šo lūgšanu es atkārtoju ik pa divām stundām, arī tad, kad veicu pienākumus sintoistu svētnīcā.

Lasīšanas gaitā man radās daudz jautājumu. Tolaik es jau biju precējies, un, tā kā agrāk pie manas sievas bija nākuši Jehovas liecinieki, es zināju, ka viņi māca cilvēkiem Bībeli. Es uzmeklēju kādu Jehovas liecinieci un apbēru viņu ar jautājumiem. Mani pārsteidza, ka viņa uz ikvienu jautājumu atbildēja, parādot, kas par to teikts Bībelē. Viņa sarunāja, ka Jehovas liecinieki man mācīs Bībeli.

Drīz vien es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Tad es vēl nezināju, ka uz šīm sapulcēm nāk daži, pret kuriem es kādreiz biju izturējies rupji. Taču viņi pret mani bija laipni un sirsnīgi.

Draudzes sapulcēs es uzzināju, ka Dievs vēlas, lai vīrs pret savas ģimenes locekļiem izturētos ar mīlestību un cieņu. Es biju tik ļoti aizņemts ar priestera pienākumiem, ka biju atstājis novārtā sievu un abus mūsu bērnus. Es aptvēru, ka es uzmanīgi uzklausu cilvēkus, kas nāk uz svētnīcu, bet nekad neieklausos tajā, ko saka mana sieva.

Bībeles nodarbībās es daudz ko uzzināju par Jehovu, un tas mani ļoti piesaistīja. Mani īpaši uzrunāja tādi Bībeles panti kā Romiešiem 10:13, kur teikts: ”Ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, tiks izglābts.” Es jau no bērnības biju meklējis Dievu un nu beidzot viņu biju atradis!

Man sāka likties, ka sintoistu svētnīca nav mana īstā vieta. Sākumā mani nedaudz uztrauca, ko citi par mani domās, ja es atteikšos no sintoisma. Bet tad es atcerējos, ka biju apņēmies atstāt šo reliģiju, ja atradīšu patieso Dievu kādā citā. Es izlēmu ieklausīties savā sirdsapziņā un 1989. gada pavasarī, pilnībā paļaudamies uz Jehovu, pārstāju kalpot svētnīcā.

Pamest svētnīcu nebija viegli. Priekšnieki mani nikni bāra un centās atrunāt. Taču daudz grūtāk bija pavēstīt šo ziņu vecākiem. Kad es devos pie viņiem, es biju tā uztraucies, ka man sirds pa muti kāpa laukā un kājas bija gluži ļenganas. Pa ceļam es vairākkārt apstājos, lai lūgtu Jehovam spēku.

Kad biju ieradies vecāku mājās, es nevarēju vien sadūšoties, lai sāktu runāt par savu lēmumu. Tā pagāja vairākas stundas, līdz beidzot pēc daudzām lūgšanām es visu pastāstīju tēvam. Es teicu, ka esmu atradis patieso Dievu un atsakos no sintoisma, lai kalpotu viņam. Tēvs bija satriekts un gaužām sarūgtināts. Ieradās arī citi radinieki un visādi centās panākt, lai es mainītu savu nostāju. Es negribēju sāpināt tuviniekus, bet es apzinājos, ka mans lēmums kalpot Jehovam ir pareizs. Ar laiku tuvinieki sāka cienīt manu izvēli.

Pārstāt kalpot svētnīcā bija viens, bet mainīt savu domāšanu — pavisam kas cits. Kalpošana svētnīcā bija dziļi iespaidojusi manu personību. Es centos nedzīvot pagātnē, bet, lai kur es skatītos, man it viss atgādināja agrāko dzīvi.

Kas man palīdzēja? Vispirms es rūpīgi pārmeklēju māju un savācu vienkopus visu, kas bija saistīts ar manu agrāko ticību, — grāmatas, attēlus un pat dārgus kulta priekšmetus. Pēc tam es to visu sadedzināju. Un vēl es centos pēc iespējas vairāk būt kopā ar Jehovas lieciniekiem. Viņi man bija labi draugi un īsts atbalsts. Pakāpeniski mana agrākā dzīve nogrima pagātnē.

KO ES ESMU IEGUVIS. Agrāk es biju nevērīgs pret sievu un bērniem, tāpēc viņi jutās vientuļi. Bet, kad es sāku pavadīt vairāk laika ar viņiem, kā mācīts Bībelē, mēs satuvinājāmies. Pēc kāda laika arī sieva sāka kalpot Jehovam. Tagad mēs visi esam vienoti, jo arī mans dēls, meita un znots pielūdz patieso Dievu.

Bērnībā es ilgojos kalpot Dievam un palīdzēt cilvēkiem. Kad domāju par savu bērnu dienu sapni, es saprotu, ka tas ir īstenojies, un patiesībā es esmu ieguvis vēl daudz ko vairāk. Nav vārdos izsakāms, cik es esmu pateicīgs Jehovam!

”Es apzinājos, ka man kaut kā pietrūkst.” LINETA HAUTINGA

DZIMŠANAS GADS: 1958

VALSTS: DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKA

AGRĀK: CĪNĪJĀS AR VIENTULĪBAS UN PAMESTĪBAS SAJŪTU

MANA PAGĀTNE. Es piedzimu kalnrūpniecības pilsētā Džērmistenā, kur bija samērā augsts dzīves līmenis un kur nebija īpaši izplatīta noziedzība. Maniem vecākiem šķita, ka viņi nespēs par mani parūpēties, tāpēc viņi nolēma mani nodot adopcijai. Man bija tikai divas nedēļas, kad mani adoptēja kāds jauks pāris. Es viņus uzskatīju par saviem vecākiem, taču, kad uzzināju par savu pagātni, es sajutos pamesta. Man sāka likties, ka man nav nekā kopīga ar audžuvecākiem un ka viņi mani īsti nesaprot.

Apmēram sešpadsmit gadu vecumā es sāku apmeklēt bārus, kur mēs ar draugiem dejojām un klausījāmies dzīvo mūziku. Septiņpadsmit gadu vecumā es sāku smēķēt. Es gribēju būt tikpat tieva kā modeles, ko redzēju cigarešu reklāmās. Kad man apritēja deviņpadsmit gadu, es sāku strādāt Johannesburgā, un tur es nonācu sliktā kompānijā. Jau drīz vien manā vārdu krājumā parādījās rupjības, es daudz smēķēju un nedēļas nogalēs mēdzu piedzerties.

Tomēr es arī regulāri sportoju — nodarbojos ar aerobiku, spēlēju skvošu un biju pievienojusies sieviešu futbola komandai. Turklāt es centos veidot karjeru informātikas nozarē un tāpēc daudz strādāju. Es labi pelnīju, un daudzi uzskatīja, ka mana dzīve ir izdevusies. Bet patiesībā es biju ļoti nelaimīga — man pašai šķita, ka mana dzīve ir tukša un bezjēdzīga. Savā dziļākajā būtībā es apzinājos, ka man kaut kā pietrūkst.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Kad es sāku mācīties Bībeli, es uzzināju, ka Jehova ir mīlošs Dievs. Tas, ka viņš mums ir devis Bībeli, liecina par viņa mīlestību, jo Bībele mums sniedz vislabāko vadību dzīvē. Tā ir kā personiska vēstule no Dieva. (Jesajas 48:17, 18.) Es sapratu: ja es vēlos, lai Jehova vadītu manas gaitas, man dzīvē daudz kas ir jāmaina.

Piemēram, man bija jāsarauj saites ar vecajiem draugiem. Es pārdomāju Sālamana pamācības 13:20, kur teikts: ”Kas turas kopā ar gudrajiem, pats kļūst gudrs, bet, kas biedrojas ar muļķiem, tam klāsies slikti.” Tas mani pamudināja atteikties no vecajiem draugiem un meklēt jaunus draugus starp Jehovas lieciniekiem.

Visgrūtāk bija atmest smēķēšanu, jo man bija izveidojusies spēcīga atkarība. Pamazām es uzveicu šo kaitīgo paradumu. Bet tad man bija jāsāk cīnīties ar jaunu problēmu — es biju pieņēmusies svarā gandrīz par 14 kilogramiem. Tas bija pamatīgs trieciens manai pašapziņai. Pagāja gandrīz desmit gadi, līdz es atbrīvojos no liekā svara, bet es zināju, ka, atmezdama smēķēšanu, es biju rīkojusies pareizi. Es pastāvīgi lūdzu Jehovam spēku, un viņš atbildēja uz manām lūgšanām.

KO ES ESMU IEGUVUSI. Man ir uzlabojusies veselība, un es jūtos gandarīta par savu dzīvi. Es vairs netiecos kāpt pa karjeras kāpnēm un nedzenos pēc ievērojama stāvokļa sabiedrībā un bagātības, jo zinu, ka nekas no tā nedara cilvēku laimīgu. Man sagādā prieku tas, ka varu stāstīt Bībeles patiesību citiem. Tagad kopā ar mani un manu vīru Jehovam kalpo arī trīs manas bijušās darbabiedrenes. Pirms mani audžuvecāki nomira, man bija iespēja viņiem pastāstīt, ka Bībelē ir apsolīta augšāmcelšana paradīzē uz zemes.

Tuvojoties Jehovam, es esmu spējusi pārvarēt vientulības un pamestības sajūtu. Viņš man ļauj justies piederīgai pie plašas ticības biedru saimes, kurā es esmu atradusi mātes, tēvus, brāļus un māsas. (Marka 10:29, 30.)

[Attēls]

Jehovas liecinieku vidū es izjūtu kristīgu mīlestību

[Attēls]

Sintoistu svētnīca, kur es reiz kalpoju