Ņemsim vērā Jehovas skaidros brīdinājumus!

”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jes. 30:21.)

1., 2. Ko vēlas panākt Sātans, un kā mums palīdz Dieva Raksti?

CEĻAZĪME, kas norāda nepareizu virzienu, ir ne tikai maldinoša, bet arī bīstama. Iedomājieties, ka draugs jūs ir brīdinājis: kāds ļaunprātīgs cilvēks tīšām ir mainījis ceļazīmi, lai kaitētu nepiesardzīgiem braucējiem. Vai gan jūs neņemtu vērā šādu brīdinājumu?

² Sātans ir ļauns ienaidnieks, kas vēlas panākt, lai mēs dotos nepareizā virzienā. (Atkl. 12:9.) Bīstamās situācijas, par kurām bija runa iepriekšējā rakstā, Sātans izmanto, lai mūs novirzītu no ceļa, kas ved uz mūžīgu dzīvi. (Mat. 7:13, 14.) Tāpēc mēs varam būt pateicīgi, ka Dievs, vēlot mums labu, mūs brīdina par Sātana maldinošajām ”ceļazīmēm”. Pievērsīsim uzmanību vēl trijām briesmām, no kurām mums jāuzmanās, lai mēs nenomaldītos no pareizā ceļa. Kad mēs lasām Bībeli, mēs it kā dzirdam aiz sevis Jehovas balsi — viņš mums norāda pareizo virzienu, sacīdams: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jes. 30:21.) Pārdomas par Jehovas skaidrajiem brīdinājumiem stiprinās mūsu apņēmību tiem klausīt.

Nesekosim ”viltus mācītājiem”

3., 4. a) Kādā ziņā viltus mācītāji ir kā izžuvušas akas? b) Kur rodas lielākā daļa viltus mācītāju, un ko viņi vēlas panākt?

³ Iztēlojieties, ka jūs ceļojat pa tuksnesīgu apvidu. Tālumā jūs pamanāt aku un dodaties pie tās cerībā pasmelt ūdeni, ar ko dzesēt slāpes. Taču, nonākot pie akas, jūs ieraugāt, ka tā ir izžuvusi. Kāda vilšanās! Var teikt, ka viltus mācītāji ir kā izžuvušas akas, un visi, kas pie viņiem meklē patiesības ūdeni, piedzīvos rūgtu vilšanos. Ar apustuļu Pāvila un Pētera starpniecību Jehova mūs brīdina uzmanīties no viltus mācītājiem. (Nolasīt Apustuļu darbus 20:29, 30; 2. Pētera 2:1—3.) Kas ir šie viltus mācītāji? Abu apustuļu Dieva iedvesmotie vārdi mums palīdz saprast, kur viltus mācītāji rodas un kā viņi darbojas.

⁴ Efesas draudzes vecākajiem Pāvils teica: ”No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami.” Pēteris ticības biedriem rakstīja: ”Jūsu starpā būs viltus mācītāji.” Tātad viltus mācītāji var nākt no draudzes locekļu vidus. Tie ir atkritēji, kas ir novērsušies no patiesās ticības. Ko viņi vēlas panākt? Viņiem nepietiek ar to, ka viņi ir atstājuši organizāciju, kas viņiem kādreiz droši vien ir bijusi ļoti dārga. Kā Pāvils paskaidroja, viņu mērķis ir ”aizraut mācekļus sev līdz”. Atkritēji nevis gatavo paši savus mācekļus, bet gan cenšas aizraut sev līdzi Kristus mācekļus. Kā ”plēsīgi vilki” viltus mācītāji grib ”aprīt” draudzes locekļus, kas viņiem uzticas, — viņi grib sagraut šo brāļu un māsu ticību un novērst tos no patiesības. (Mat. 7:15; 2. Tim. 2:18.)

5. Kādas metodes izmanto viltus mācītāji?

⁵ Kā viltus mācītāji darbojas? Viņu izmantotās metodes liecina par viņu viltību. Atkritēji ”paslepen ienes” draudzē kaitīgas idejas. Gluži kā kontrabandisti, kas valstī slepeni ieved kādas preces, viņi nemanāmi izplata draudzē savus uzskatus. Kā veikli dokumentu viltotāji, kas cenšas, lai viņu izgatavotie dokumenti izskatītos īsti, atkritēji izmanto ”izdomātus vārdus” jeb nepatiesus argumentus, lai viņu aplamie uzskati izklausītos patiesi. Viņi sludina maldu mācības un sagroza  Bībeles pantus, lai tie atbilstu viņu idejām. (2. Pēt. 2:1, 3, 13; 3:16.) Ir skaidrs, ka atkritējiem nerūp, kas ar mums notiek. Ja mēs viņiem sekotu, mēs tikai novirzītos no ceļa, kas ved uz mūžīgu dzīvi.

6. Kāds padoms Bībelē ir dots, runājot par viltus mācītājiem?

⁶ Kā mēs varam sevi pasargāt no viltus mācītājiem? Bībelē ir dots ļoti skaidrs padoms, kā pret viņiem izturēties. (Nolasīt Romiešiem 16:17; 2. Jāņa 9—11.) ”Vairaities no viņiem!” teikts Dieva Rakstos. Šis Dieva iedvesmotais padoms ir tiešs un nepārprotams. Ja ārsts jums būtu licis izvairīties no cilvēka, kas ir inficējies ar kādu lipīgu un nedziedināmu slimību, jūs noteikti saprastu, ko ārsts ar to ir domājis, un stingri ievērotu viņa brīdinājumu. Par atkritējiem var teikt, ka viņi ”slimo” un grib arī citus inficēt ar savām aplamajām mācībām. (1. Tim. 6:3, 4.) Līdzīgi labam ārstam, Jehova mūs brīdina no saskarsmes ar viņiem. Mēs, bez šaubām, saprotam, ko viņš ar to domā. Bet vai mēs esam gatavi klausīt viņa norādījumam visās jomās?

7., 8. a) Ko nozīmē vairīties no viltus mācītājiem? b) Kāpēc mēs paklausām brīdinājumam vairīties no viltus mācītājiem?

⁷ Ko nozīmē vairīties no viltus mācītājiem? Mēs viņus neuzņemam savās mājās un nesveicinām viņus. Tāpat mēs nelasām atkritēju literatūru, neskatāmies televīzijas raidījumus ar viņu piedalīšanos, nepētām viņu interneta vietnes un nerakstām komentārus viņu tīmekļa žurnālos. Kāpēc mums ir šāda stingra nostāja? Mēs mīlam ”patiesības Dievu”, tāpēc mūs neinteresē mācības, kas ir pretrunā ar Dieva Rakstiem — viņa vārdiem, kas ir patiesība. (Ps. 31:6, Vecās Derības poēzijas grāmatas; Jāņa 17:17.) Mums ir ļoti dārga Jehovas organizācija, kas mums ir palīdzējusi saprast saviļņojošas Bībeles mācības. Mēs esam uzzinājuši, kāds ir Dieva vārds un ko tas nozīmē, kāds ir Dieva nodoms par dzīvi uz zemes, kāds ir mirušo stāvoklis, un esam uzzinājuši par cerību uz augšāmcelšanu. Vai jūs atceraties, kā jūs jutāties, kad pirmoreiz dzirdējāt šīs un citas brīnišķīgās mācības? Kāpēc tad būtu jāuzklausa tie, kas nomelno organizāciju, kura jūs ir iepazīstinājusi ar šīm mācībām? (Jāņa 6:66—69.)

⁸ Lai ko teiktu viltus mācītāji, nesekosim viņiem! Ja mēs dotos pie šīm izžuvušajām akām, mēs vienīgi tiktu maldināti un izjustu vilšanos. Paliksim uzticīgi Jehovam un viņa organizācijai, kas jau tik ilgi ir veldzējusi mūsu garīgās slāpes ar tīrajiem un spirdzinošajiem Dieva iedvesmoto Rakstu patiesības ūdeņiem! (Jes. 55:1—3; Mat. 24:45—47.)

Nesekosim ”pasakām”

9., 10. Kādu brīdinājumu Timotejam izteica Pāvils, un ko viņš apzīmēja ar vārdu ”pasakas”? (Sk. arī zemsvītras piezīmi 17. lpp.)

⁹ Ja ceļazīme, kas norāda virzienu, ir pagriezta nepareizi, to pamanīt reizēm ir viegli,  savukārt citās reizēs to saskatīt ir grūti. Līdzīgi ir ar Sātana izmantotajām metodēm — vienas ir pamanāmas vieglāk, bet citas grūtāk. Apustulis Pāvils mūs brīdina par vienu no Sātana viltīgajiem paņēmieniem — ”pasakām”. (Nolasīt 1. Timotejam 1:3, 4.) Lai mēs nenovirzītos no dzīvības ceļa, mums ir jāzina, kas ir šīs ”pasakas” un kas mums jādara, lai mēs nesāktu tām ticēt.

¹⁰ Brīdinājumu nenodoties pasakām Pāvils izteica pirmajā vēstulē, ko viņš rakstīja Timotejam — kristiešu draudzes pārraugam, kam bija uzdots rūpēties par draudzes tīrību un palīdzēt ticības biedriem palikt uzticīgiem Dievam. (1. Tim. 1:18, 19.) Runādams par ”pasakām”, Pāvils izmantoja grieķu valodas vārdu, kas nozīmē ”izdomāts, nepatiess stāsts, mīts”. Saskaņā ar kādu Bībeles enciklopēdiju, šis vārds apzīmē ”(reliģisku) stāstu, kam nav nekādas saistības ar realitāti” (The International Standard Bible Encyclopaedia). Iespējams, Pāvils domāja par reliģiskiem meliem, kādus veicināja sensacionāli nostāsti un fantastiskas leģendas. * Šādi stāsti tikai ”ierosina prātošanu” — rada bezjēdzīgus jautājumus, kas ne pie kā nenoved. ”Pasakas” ir vislielākā meļa, Sātana, ierocis. Viņš izmanto reliģiskus melus un bezdievīgus mītus, lai novērstu no ticības tos, kas nav pietiekami uzmanīgi. Pāvila padoms ir skaidrs: mums nav jāpievērš uzmanība dažādām ”pasakām”.

11. Kā Sātans izmanto viltus reliģiju, un kāds padoms mums jāņem vērā, lai mēs netiktu pievilti?

¹¹ Kādas ir dažas no pasakām, kas var aizvilināt no pareizā ceļa tos, kuri nav uzmanīgi? Būtībā ”pasakas” ir jebkādi reliģiski meli vai mīti, kas mūs var novērst no patiesības. (2. Tim. 4:3, 4.) Sātans, kas izliekas par ”gaismas eņģeli”, veikli izmanto viltus reliģiju, lai maldinātu cilvēkus. (2. Kor. 11:14.) Kristīgās baznīcas apgalvo, ka seko Kristum, bet māca doktrīnas, kas ir tīrie mīti un meli. Piemēram, tās māca par trīsvienību, elles ugunīm un dvēseles nemirstību. Tāpat kristietība popularizē Ziemassvētkus, Lieldienas un citus svētkus, kas šķietami ir nevainīgas tradīcijas, bet patiesībā sakņojas mitoloģijā un pagānismā. Paklausot Dieva brīdinājumam nošķirties no viltus reliģijām un ”neaiztikt neko, kas ir nešķīsts”, mēs nepieļausim, ka mūs pieviltu dažādas ”pasakas”. (2. Kor. 6:14—17.)

12., 13. a) Kādus melus izplata Sātans, bet kāda ir patiesība šajos jautājumos? b) Kas mums jādara, lai mēs nenoticētu Sātana izplatītajām ”pasakām”?

¹² Sātans ir izplatījis arī citus melus, kam mēs varam noticēt, ja neesam piesardzīgi. Minēsim dažus piemērus. Katrs pats var izlemt, kas ir pareizi un kas nepareizi. Šādu viedokli kultivē plašsaziņas līdzekļi un izklaides produkcija, un šis izkropļotais priekšstats par Dieva normām mudina atmest jebkādus morālas dabas ierobežojumus. Taču patiesība ir tāda, ka mums ārkārtīgi ir vajadzīga morāla vadība, ko var sniegt vienīgi Dievs. (Jer. 10:23.) Dievs neiejauksies tajā, kas notiek uz zemes. Ja mēs pieļautu, ka mūs ietekmē šāds uzskats, kas aicina dzīvot vienai dienai, mēs kļūtu ”kūtri [un] neauglīgi” savā kalpošanā. (2. Pēt. 1:8.) Patiesībā Jehovas diena strauji tuvojas, un mums jāpaliek garīgā nomodā. (Mat. 24:44.) Dievam nerūp katrs cilvēks atsevišķi. Ja mēs noticētu šiem Sātana veicinātajiem meliem, mēs sāktu uzskatīt, ka nekad nebūsim Dieva mīlestības cienīgi. Bet patiesībā Jehova mīl un augstu vērtē ikvienu cilvēku, kas viņu pielūdz. (Mat. 10:29—31.)

¹³ Mums ir jābūt modriem, jo Sātana pasaulei raksturīgā domāšana pirmajā acumirklī var šķist pareiza. Tomēr atcerēsimies,  ka Sātans ir meistarīgs krāpnieks. Vienīgi tad, ja mēs klausīsim Dieva Rakstu padomiem un atgādinājumiem, mēs nenoticēsim ”izgudrotām pasakām”, ko izplata Sātans. (2. Pēt. 1:16.)

Nesekosim Sātanam

14. Kādu brīdinājumu Pāvils izteica dažām atraitnēm, un kāpēc viņa vārdi būtu jāņem vērā mums visiem?

¹⁴ Ja ceļa malā būtu zīme, kas vēstītu, ka, braucot norādītajā virzienā, cilvēks sekotu Sātanam, vai gan kādam nāktu prātā turp doties? Tomēr, kā rakstīja Pāvils, ir iespējams, ka kristieši varētu neviļus ”nogriezties neceļos sātānam pakaļ”. (Nolasīt 1. Timotejam 5:11—15.) Pāvila vārdi bija domāti dažām ”jaunākām atraitnēm”, bet principi, ko viņš minēja, attiecas uz mums visiem. Pirmā gadsimta kristietes, par kurām rakstīja Pāvils, droši vien nedomāja, ka viņas seko Sātanam, bet viņu rīcība būtībā liecināja, ka viņas to dara. No kā mums jāuzmanās, lai mēs, paši to neapzinoties, nesāktu sekot Sātanam? Pievērsīsim uzmanību Pāvila brīdinājumam par tenkošanu.

15. Kāds ir Sātana mērķis, un uz kādām Sātana metodēm Pāvils norādīja?

¹⁵ Sātana mērķis ir panākt, lai mēs vairs nerunātu par savu ticību un nesludinātu labo vēsti. (Atkl. 12:17.) Tāpēc viņš mūs mēģina pievērst tam, kas var izšķiest mūsu laiku vai radīt šķelšanos draudzē. Uz kādām Sātana metodēm Pāvils norādīja? ”Dīkā dzīvo, staigādamas apkārt.” Tagadējā moderno tehnoloģiju laikmetā ir viegli izniekot savu un citu cilvēku laiku, sūtot tiem nesvarīgus vai pat maldinošus elektroniskos ziņojumus. ”Iznēsā pļāpas.” No tukšām pļāpām un tenkām ir tikai viens solis līdz aprunāšanai un apmelošanai, kas bieži izraisa nesaskaņas. (Sal. Pam. 26:20.) Vai cilvēks to apzinās vai ne, ļaunprātīgi melodams, viņš līdzinās Sātanam Velnam *. ”Jaucas citu darīšanās.” Mums nav tiesību uzstājīgi dot citiem padomus personīgās lietās. Ja mēs neņemtu vērā kādu no minētajiem brīdinājumiem, mēs izšķiestu savu laiku un apgrūtinātu citus, turklāt tas mūs atrautu no darba, ko mums ir uzticējis Dievs, — no labās vēsts sludināšanas. Ja mēs pārstātu aktīvi atbalstīt Jehovas darbu, mēs sāktu sekot Sātanam. Šajā ziņā vidusceļa nav. (Mat. 12:30.)

16. Kādi padomi mums jāievēro, lai mēs nenogrieztos ”neceļos sātānam pakaļ”?

¹⁶ Paklausība Bībeles padomiem mums palīdzēs izvairīties no tā, ka mēs ”nogrieztos neceļos sātānam pakaļ”. Apskatīsim dažus no vērtīgajiem ieteikumiem, ko deva Pāvils. ”Lai jums.. ir darba pilnas rokas Kunga darbā.” (1. Kor. 15:58, NW.) Ja mēs cītīgi darbosimies savā draudzē un sludināsim Dieva valstību, mēs būsim pasargāti no briesmām, kas rodas, ”dīkā dzīvojot” un nelietderīgi izšķiežot laiku. (Mat. 6:33.) Mūsu mutei jāpauž ”tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ”. (Efez. 4:29.) Apņemsimies neklausīties tenkās un neizplatīt tās. * Mācīsimies uzticēties brāļiem un māsām un cienīt viņus, jo tad mēs vēlēsimies teikt vārdus, kas stiprina ticības biedrus, un nekritizēsim viņus. Centīsimies ”nejaukties citu lietās”. (1. Tes. 4:11, NW.) Interesēsimies par citiem, taču cienīsim  viņu tiesības uz privāto dzīvi un neliksim viņiem justies neērti. Tāpat atcerēsimies, ka mēs nedrīkstētu citiem uzspiest savus personiskos uzskatus jautājumos, kuros viņiem pašiem ir jāpieņem lēmums. (Gal. 6:5.)

17. a) Kāpēc Jehova mūs brīdina, kam mēs nedrīkstam sekot? b) Kādam aicinājumam mums jāklausa?

¹⁷ Mēs varam būt ļoti pateicīgi Jehovam, ka viņš mums skaidri norāda, kam mēs nedrīkstam sekot. Tomēr nekad neaizmirsīsim, ka norādījumus, kuriem bija pievērsta uzmanība šajā un iepriekšējā rakstā, Jehova mums dod tāpēc, ka viņš mūs sirsnīgi mīl. Viņš vēlas, lai mums nebūtu jāpiedzīvo nelaimes un sāpes, ko mēs pieredzētu, ja sekotu Sātana maldinošajām ”ceļazīmēm”. Ceļš, pa kuru mūs mudina iet Jehova, var likties šaurs, bet tas ved uz pašu labāko mērķi — mūžīgu dzīvi. (Mat. 7:14.) Tāpēc vienmēr klausīsim Jehovas aicinājumam: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jes. 30:21.)

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs atbildētu?

Kā mēs varam sekot brīdinājumiem, kas ietverti šajos pantos:

• 2. Pētera 2:1—3;

• 1. Timotejam 1:3, 4;

• 1. Timotejam 5:11—15?

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls/Attēli 19. lpp.]

 Spalvas vējā

Kāds sens ebreju stāsts labi ilustrē, kādas sekas ir tenkošanai. Šim stāstam ir vairāki varianti, bet īsumā tas ir šāds.

Kāds cilvēks staigāja apkārt pa pilsētu, aprunādams gudru vīru, kas dzīvoja tajā pašā pilsētā. Vēlāk, sapratis, ka ir rīkojies nepareizi, viņš aizgāja pie gudrā vīra, lūdza piedošanu un teica, ka ir gatavs darīt visu, lai nolīdzinātu savu vainu. Bet gudrajam vīram bija tikai viens lūgums. Viņš lika tenkotājam paņemt spilvenu, pārgriezt to un izkaisīt spalvas pa vējam. Izbrīnīts par šādu lūgumu, cilvēks tomēr paklausīja un pēc tam atgriezās pie gudrā vīra.

”Vai tagad tu man esi piedevis?” viņš jautāja.

”Vispirms ej un salasi visas spalvas,” atteica gudrais vīrs.

”Kā gan lai es to izdaru? Vējš tās ir aiznesis uz malu malām.”

”Nu lūk, padarīt par nebijušu ļaunumu, ko ir nodarījuši tavi vārdi, ir tikpat grūti kā salasīt šīs spalvas.”

Stāsta morāle ir skaidra. Kad vārds ir pateikts, to vairs nevar paņemt atpakaļ, un reizēm ir neiespējami labot tā nodarīto postu. Ja mums kādreiz gribas pateikt kaut ko tādu, kas varētu līdzināties tenkām, atcerēsimies, ka tenkodami mēs it kā kaisītu spalvas vējā.

[Attēls 16. lpp.]

Kā varētu notikt, ka cilvēka mājā ienāk atkritēji?